“Lielā putnu grāmata” savus pirmos lasītājus iekaro vairākās valstīs vienlaicīgi, tostarp jau tradicionāli vieni no pirmajiem ir “lielo grāmatu sērijas” fani Latvijā. Līdz šim “Mansards” izdevis “Lielo sīkbūtņu grāmatu” (ar papildlaidienu!) un “Lielo ūdeņu grāmatu”. Abi šie izdevumi saņēmuši neskaitāmas balvas, tostarp abām grāmatām Zelta medaļu piešķīrušas mammas Lielbritānijā, bet skolotāji savu “The Teachers’ Book Award 2018” pasnieguši “Lielajai ūdeņu grāmatai”. “Lielo grāmatu sēriju”, ko ilustrējis Juvals Zommers, bērni lasa visā pasaulē no 4 līdz 12 gadu vecumam. Latvijā tās iesaka mammas – grāmatu blogeres, iekļaujot bērnam vajadzīgo un mīļāko grāmatu sarakstos.
Jaunās grāmatas ievadā atklāsies dažādas putnu dzimtas kopīgā ģimenes kokā un padomi par to, kā jāuzvedas putnu vērotājam. Putnu eksperti sagatavojuši stāstu par gājputniem, nelidojošajiem putniem un citiem, bet ne tikai – daudz un aizraujošu faktu būs arī par putnu ligzdām, olām, knābjiem un ēšanu, par pilsētas putniem un spārnotajiem, kas var dzīvot dārzā. Grāmatas veidotāji lappusēs paslēpuši arī 15 olas, bet grāmatas izskaņā atklās putnu vārdnīcu un rādītāju, pēc kura putnus atrast krāšņajās lappusēs.
“Lielā putnu grāmata”, tāpat kā visas iepriekšējās “lielās grāmatas”, ir tiešām liela –23,5×35 cm izmērā, cietos vākos un krāšņa. Visas sērijas grāmatas iegādājamas “Mansarda” e-veikalā, Alberta ielas 11 veikalā-birojā, bet visvairāk grāmatu pie lasītājiem nonāk lielākajās grāmatnīcās visā Latvijā un, protams bibliotēkās.
Mēs viņu atradām, vēl pirms ieraudzījām. Sēdējām ar Noru un domājām, kā lai topošajā Rakstnieku mājā ievieš to mistiku, ko sauc par radošu garu, un ko nenodrošina ne labs finansējums, ne laba griba. Mācītāji? Buramvārdi? Svēpekļi un kvēpekļi? Tad vienā brīdī saskatījāmies un abas reizē teicām: kaķis! Jā, nekas cits, kaķis. Un tā būs kaķene, un viņu sauks par Annu, apņēmīgi pavēstīja Nora. Jo Māja atrodas Annas ielā. Risinājums šķita ģeniāls, kaķi no laika gala rada mājīgumu un mieru, guļ uz sliktajām āderēm, savāc nevajadzīgās enerģijas un pie reizes aizbiedē peles. Kad pavēstīju ziņu Ventspils galvenās bibliotēkas meitenēm, kuras mums laipni atvēlēja uzturēties savās telpās, kamēr Māju restaurēja un piemēroja radošo garu vajadzībām, viņas sastomījās un teica – jā, bet kā tad Emīlija? Kas ir Emīlija, es jautāju. Emīlija ir kaķis, meitenes atbildēja. Izrādījās, Emīlija – pūkaina, skaista, melnbalta kaķenīte – jau labu laiku ir laukuma valdniece, apsaimnieko gan bibliotēku, gan Rātsnamu, paciemojas arī baznīcas dārzā. Jā, nu tad protams, Emīlija paliks savā amatā.
Emīlija gan kaķa aristokrātismā nenāca uz mūsu Māju, kamēr tur vēl noritēja remontdarbi, skaļi darbojās celtnieki, bira kaļķi un smērējās krāsas. Taču dienā, kad tikko bija aizgājusi Mājas pieņemšanas komisija un mēs ar darbu vadītāju Jāni pirmo reizi apsēdāmies pie lielā galda ēdamistabā, pa vaļējām durvīm, asti lepni izslējusi, iesoļoja Emīlija. Kas gan bija jebkāda komisija, salīdzinot ar Viņu! Emīlija lēni, vērīgi un ar pašcieņu inspicēja visus kaktus un stūrus, aizgāja arī uz otro stāvu, un pēc laba laika atnāca atpakaļ, ērti iekārtojās uz palodzes un rūpīgi salaizīja kažociņu. Abi ar Jāni atviegloti nopūtāmies – māja tiešām bija pieņemta.
Turpmāk Emīlija mūs pagodināja biežāk, šad tad ielēkdama pa logu, citreiz gulšņādama dārzā starp puķēm. Bijām jau pieņēmušas, ka mums ir Emīlija, nevis Anna. Tomēr pēc pāris mēnešiem Emīlija nozuda. Atradām viņu ļoti novārgušu, slimu, un diemžēl neko nevarēja līdzēt arī dakteri. Mierinājām sevi ar domu, ka Māju viņa tomēr atzina.
Tagad te saimnieko Rudis
Tad kādā pēcpusdienā aizelsusies ietraucās Iveta, mūsu grāmatvede – kaķis, kaķis ir! Devāmies abas uz netālo dzīvnieku veikaliņu Kuldīgas ielā, un tur no zemletes mums pretī braši izrikšoja mazītiņa svītraina kaķenīte ar lepni saslietu astīti, kuras gals kādā bērnības traumā bija aizlauzts komatiņā. Kamēr viņa kāri ļopsēja kaķbarības zirnīšus, abas ar Ivetu saskatījāmies: jā, mūsējā! Un zini, kā viņu sauks? – teica Iveta. Jā, nu, Anna, protams, man nebija šaubu. Iveta apmulsa. Kā tu zināji?
Anna ātri iedzīvojās lielajā mājā, tomēr negribējās tik maziņu kaķīti atstāt vienu ar rakstniekiem, lai gan daudzi no viņiem ir kaķmīļi un patiešām centās par mazo strīpaini rūpēties, bet iedvesmas karstumā jau ne tas vien aizmirstas, tāpēc ņēmām Annu vakaros līdzi uz tobrīd mūsu ar Ievu kopējo dzīvoklīti, bet rītos visas kopā gājām uz darbu. Kaut kā iesāku Annu nest vienkārši uz rokas, sākumā viņa ērti iegūla plaukstā, tad izstiepās uz elkoņa, bet vēlāk iegādājos kaķu somiņu ar vaļēju lodziņu. Anna šos ceļojumus uztvēra kā kāds indiešu augstmanis dienišķo palankīnu, gulēja pilnīgi mierīgi pat tad, ja iegājām iepirkties veikalā, un satraucās tikai, ja novirzījāmies no ierastā maršruta, tad bija sašutusi un sašņāca uz mani. Viņa vispār bija ļoti emocionāla un savas jūtas neslēpa, bet lielākoties skaļie skandāli pagāja bez postošām sekām, pat bez redzamiem skrāpējumiem. Bija tikai izteikts viedoklis.
Rudis
Pienāca rudens, man tika piešķirts dienesta dzīvoklis, un kādā nemīlīgā novembra dienā pie Komunālās pārvaldes, kur gāju kārtot dokumentus, man pretī no krūmiem iznāca mazs, melns, bet nu ļoti mazs un tievs runčuks un apņēmīgā solī, vēl zilās ačeles izpletis, devās man līdz. Sakoncentrēju veselo saprātu un teicu viņam, ka, nu, ka es nevaru… ka mums jau viens ir… ka tā tomēr ir Rakstnieku, nevis kaķu māja.. Neizskatījās, ka viņš saprata, bet es cerēju, ka pēc laiciņa, kad iznākšu ārā, viņš tak vairs negaidīs. Mīņājos dokumentu rindā ar sliktu sirdsapziņu, ka man, lūk, tagad būs pajumte… Kad iznācu, viņš turpat sēdēja, tikai stipri vairāk salijis. Tas bija Rudis.
Ieraudzījis Annai saliktos četrus trauciņus ar pienu, konserviem, sausbarību un svaigu teļa gaļiņu, Rudis saprata, ka beidzot nokļuvis kaķu paradīzē un metās rīt, kamēr vēl nav izdzīts. Mūsu acu priekšā viņš palēnām pūtās resnumā, līdz Iveta viņu atrāva no šķīvīša ar pēdējo teļgaļas kumosiņu mutē – viņam piepampuši aizausu dziedzeri, vajadzētu tomēr parādīt dakteriem. Daktere iztaustīja, pateica, ka viņš ir briesmīgi netīrs (bijām jau pamanījušas) un ka pampums droši vien no daudzo blusu toksīniem. Paskatījās vēl mutē un domīgi prātoja – bet kas tas viņam te? Kas tas viņam ir – mēs satraucāmies. Daktere pabakstīja ar pinceti un izvilka pēdējo, neapēsto gaļas gabaliņu. Tam vairs nebija vieta puncī atradusies.
Anna viņu pieņēma, pat ļāva gulēt savā mīkstajā guļvietā un aplaizot mierināja, kad melnītis no kaut kā sabijās. Rudis tika izmazgāts, izskalojās burtiski melna žurga, blusas nonīcinājām, un iegājās tā, ka Rudis ir vairāk Ievas kaķis. Tad nu vakaros gājām mājās katra ar savu somiņu. Ventspilniekiem laikam gan tas šķita visai neparasti, tomēr viņi savā kurzemnieku ieturētībā neko daudz neizrādīja, reizēm tikai acis apgriezās vai riņķī ap galvu.
Bērnība kaķubērniem pagāja ātri un saulaini. Palaikam ieradās arī vieskaķi, spilgti atmiņā palicis Tuņķis. Kādā ziemas dienā, kad no rīta atvērām lielās durvis, pa tām pašsaprotamā gaitā lēni un pārliecināti ienāca resns runcis, kamēr brīnījāmies, aizgāzelējās līdz Ivetas galdam un tur sagāzās guļus, mazliet iesnaini šņākuļojot. Kamēr stāvējām pavērtām mutēm, viņš jau bija laimīgi aizmidzis. Nevarējām tak viņu dzīt ārā, turklāt tuvojās Ziemassvētki, kad katram tomēr mājas vajadzīgas vairāk kā citās reizēs. Neatceros, kurš pateica vārdu Tuņķis, bet nospriedām, ka tas viņam ļoti piestāv, jo runcis bija lēns un mazliet tāds kā… neattapīgs. Mūsu mazie resgaļi centās viņu ievilkt rotaļās, bet kur nu, Tuņķis uz viņiem skatījās kā uz plānprātiņiem. Iedomājāmies, ka viņš nācis no kādas rāmas vecīšu ģimenes, kuri varbūt tagad skums, un ielikām avīzē sludinājumu ar visu bildi, bet nekā. Tuņķis bija ienācis kā no kādas paralēlās pasaules. Kad jau bijām pie viņa šņākuļošanas pieradušas, Tuņķis, tikpat pēkšņi kā ieradies, pazuda. Izmeklējāmies visapkārt, bet nekā. Tad atskanēja telefona zvans, ka kaķis pēc publicētās bildes identificēts kādā Inženieru ielas augstceltnē, braucām pēc sava pensionāra, jo Ziemassvētki burtiski pie durvīm, tur gaitenī viņu atradām mazliet vairāk sēcošu un drusku vājāku, un vedām atpakaļ. Tuņķis izskatījās visnotaļ apmierināts, bet pēc pāris dienām pazuda atkal. Noskaidrojām, ka tajā mājā dzīvojuši viņa saimnieki, kuri paši aizbraukuši, bet kaķis aizmirsies… parastais stāsts. Bet mājvieta viņam gaitenī it kā bija, barots arī tika, ļāvām viņam palikt cerībās, ka tas tikai pagaidu stāvoklis, un vairs atpakaļ nevedām.
Tad kādu agru rītu dārzā pie lielās vīksnas ieraudzīju neskaidri pelēku spalvu čupiņu un sarāvos – laikam kāds nesaprātīgais kaijubērns atkal aizgājis bojā: kad tie izlaižas no ligzdas, kādu brīdi staigā apkārt kā lielas, dumjas vistas un iekļūst visādos negadījumos. Piegāju tuvāk. Nekā! Bija vēl sliktāk, tur gulēja kaķis. Cauri galvai jau izšāvās domas – tā, beigts, ko darīt, kur likt, šausmas! Aizžņaugtā balsī pasaucu – kisikisi – un viņš, ak brīnums, pacēla galvu ar diezgan aizpūžņojušām acīm. Nu labi, nolēmu, pabarošu vismaz tevi. Baisulis pie mums nodzīvoja kādus divus gadus. Cik varējām, atkopām viņu, aizauga plikie kažoka laukumi, attīrījās acis, un viņš pamatoti ar sevi lepojās, nāca atrādīties ciemiņiem un visādi lika saprast, ka ir mūsējais. Sliktāk bija ziemā, jo iekšā viņu laist nevarējām, tad Rudis šausmīgi apvainojās un visiem zināmā runču veidā aplaistīja pieejamās virsmas. Mēģinājām visādi siltināt Baisuļa ikdienu, Šveices rakstnieks Rolfs Lapperts pat no vecām kastēm viņam uzbūvēja visnotaļ jauku mājiņu, bet arī viņš (Baisulis, saprotams, ne Rolfs) kādudien vairs neatnāca.
Tad parādījās Snaiperis mazliet nobružāta pleiboja gaitā un acīm kopā tuvu virsdegunei, kālab arī rakstniece Maira Asare viņu tūliņ iekristīja šādā neparastā vārdā. Snaiperis nevis bikli mēģināja iejusties, bet it kā ieņēma savu bijušo, mazliet tikai piemirsto vietu, katrā izdevīgā brīdi ielavījās Mājā un īpašnieka pozā saritinājās uz dīvāna. Rudis darīja, ko varēja, bet arī Snaiperis negribēja atpalikt, un reizēm bija sajūta, ka Zeltīte izmetīs ārā mūs visus kopā ar kaķu neaizmirstamo aromātu. Bet Snaiperim paveicās visvairāk. Lai gan bijām viņam atnesušas mazu suņubūdiņu un iztapsējušas kā nu prazdamas, viņš dienu parasti aizvadīja, sēžot pie virtuves durvīm, ar žēlabās degošu skatienu mēģinot atkausēt durvju stiklu un mūsu sirdis. Un reiz pie virtuves galda sēdēja divas karstas dzīvniekmīles Liāna Langa un Lilija Dinere. Tad nu Snaiperis izspēlēja savu lielo lomu – viņš ne tikai skatījās, bet klibodams sāka staigāt šurpu turpu gar durvīm. Liāna apņēmīgi paziņoja, ka šito viņa vairs nepacietīs ne mirkli, un ienesa kaķi savā istabiņā. Snaiperis uzvedās teicami, un tagad laimīgs un resns dzīvo Rīgā pie viena no Liānas paziņām.
Bija arī bēdas. Gatavojāmies Gēteborgas grāmatu svētkiem, kur Latvija bija viesu valsts, un mēs bijām šī pasākuma rīkotāji. Vislielākais līdz šim literārais notikums valsts vēsturē nāca ar daudziem jauniem uzdevumiem un pienākumiem, sapratu, ka atvaļinājums „nespīd”, bet nolēmu kopā ar meitu aizbraukt vismaz līdz vienam jaukam Sāremā SPA centram un kaut nedaudz ievilkt elpu. Tajā dienā kā parasti atnesu Annu, palaidu uz Ivetas mašīnas un pat neatsveicinājos, kā parasti darīju, sakot – nu tad vakarā tiekamies. Par to vēl tagad sāp sirds. Anna aizspurdza, un tā arī bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Nez kādēļ ap dūšu bija nemierīgi, kad vakarā viņa neatnāca uz mājās iešanu, lai gan šad un tad tā gadījās, negribējās braukt prom bez atvadīšanās. Atnācām vēl ap desmitiem vakarā, kopā ar Ivetu izsaucāmies un izmeklējāmies, bet nekā. Un tad pēkšņi es viņu ieraudzīju pie vārtiņiem – Annule, nu kur tu biji, es atvieglojumā iesaucos, bet pie manis pienāca pavisam cits kaķis, pavisam nepazīstams, bet tieši tāds pats strīpains, uzcēlās pakaļkājās un skatījās acīs. Kas tad tu esi, biju pārsteigta, bet viņš vēl apgāja pāris loku pa pagalmu un pazuda. Nekad pēc tam es viņu vairs neesmu redzējusi. Meitenes izmeklējās Annu pa visu Ventspili, ielika sludinājumu avīzē, es jau biju pieraudājusi visu SPA, kad piezvanīja kāda sieviete un teica, ka Annu sabraukusi mašīna uz Kuldīgas ielas. Joprojām nezinu, kāpēc viņa tur nokļuva, parasti nekad tik tālu negāja. Nespējām noticēt, ka tas tiešām noticis, un vēl ilgi meklējām viņu dažādos pagalmos, bet nekā. Tomēr kopš tiem laikiem man ir tāda pārliecība, ka mēs vēl tiksimies. Un kādreiz..KĀDREIZ tieši viņa man pirmā skries pretī ar savu komataino astīti. Jo katram dzīvē ir viens īpašais kaķis, un Anna tāda bija man.
Gēteborga nāca virsū ar darbu un jauniem izaicinājumiem, un tas bija labi. Kad bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, kādurīt uz darbu nākot, izdzirdēju žēlus ņaudienus. Vēl joprojām jūtīga pret kaķu balsīm, mēģināju izsekot skaņu avotu, bet tās nenāca no zemes. Aizdzinu prom domu par kaķuenģeļiem un tad lielajā gobā pie baznīcas ieraudzīju nelaimīgu, spalvainu ģīmīti ar lielām izbiedētām acīm. Kaķis sēdēja zaru žuburā kādus 10 metrus virs zemes. Izsaucos, izstāstīju, ka ķaķi VAR nokāpt arī no koka zemē, bet nekā. Cerēju uz lietu dabisko atrisinājumu, bet vakarā ņaudieni skanēja vēl žēlāk, un zem koka sēdēja divi ne pārāk pilsoniski kārtīga dzīvesveida pārstāvji un meistaroja kaut ko līdzīgu garam makšķerkātam vai nelielam kuģa mastam. Tā esot viņu kaķenīte un sēžot tur jau trešo dienu. Vēl izsaucāmies kopā, pabakstījām ar sameistaroto rīku, cerot, ka kaķis pieķersies, bet viņa šausmās tikai uzlīda vēl pāris metru augstāk. Kad nākamajā rītā pirms prombraukšanas nācu uz darbu un viņa joprojām tur sēdēja, sapratu, ka tāpat vien laikam nekas nenotiks, un sāku zvanīt visiem iespējamiem dienestiem, tomēr problēma izrādījās gandrīz neatrisināma, bija krīze, un ugunsdzēsēj, kuriem vienīgajiem bija tik garas trepes, taupības nolūkos no garāžas drīkstēja izbraukt tikai ugunsnelaimes dzēšanai. Izlūdzos, solīju samaksāt, sāku jau šņukstēt, bet tikai pēc tam, kad biju aizkustinājusi viņu priekšnieka sirdi ar teicienu, ka nevar taču pieļaut tādas lietas pie pašas baznīcas, mašīna atbrauca. Jauki, jautri puiši apgalvoja, ka kaķi viņi nost dabūs, tikai mazliet slapju… Sapratu, ko viņi domā, un lūdzu, lai dabū sausu, jo kaķis jau tā tur izcieties bēdu, četras dienas sēžot. Viņi domīgi nolūkojās, tad viens teica – nu smuks jau tas kaķītis, nu, labi, kāpjam. Aŗī mūsu Baisulis bija iznācis palūkoties, kas noticis, un Ieva viņam stingri pieteica: nu tu gan Baisuli, labāk nekur nekāp.
Kaķenīti nocēla, atdeva īpašniekiem, un viņi abi apraudājās pateicībā. Tagad bija sajūta, ka varam braukt.
Gēteborgā mums veicās lieliski.
Rudis dzīvo Mājā joprojām, rakstnieki sacenšas par viņa labvēlību, un man ir aizdomas, ka viņš ir kaķis, kuram pasaulē ir veltīts visvairāk dzejoļu.
Autora spēja par šo mazzināmo pasauli runāt vienkāršā, visiem saprotamā valodā, turklāt bez sentimenta un pasaciņu stāstīšanas, savus uzskatus balstot uz zinātniskiem pētījumiem, sagādājusi grāmatai sensacionālus panākumus visā pasaulē, un, kā raksta “The Guardian”, Vācijā “Koku slepenā dzīve” pērn lasīta vairāk nekā pāvesta Benedikta XVI un bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola memuāri!
Kas ir koks? Daudzgadīgs augs ar saknēm, stumbru, zariem, lapām vai skujām? Tas nav nepareizi. Pirmajā acu uzmetienā. Papētot vairāk, atklājas, ka koks ir tāda pati dzīva būtne kā cilvēks. Turklāt – kas to būtu domājis! – sabiedriska būtne ar raksturu, emocijām, vajadzību komunicēt un pārvietoties. Izklausās neticami, tomēr tas ir pierādīts fakts! Ja reiz tā, gribas vaicāt – kāpēc neko no šīm kaislībām nemanām, kāpēc kokus grūtāk saprast nekā dzīvniekus? Pirmkārt jau tāpēc, ka koki ir bezgala lēni. Koku bērnība un jaunība ilgst desmitkārt ilgāk par mūsējo un to mūžs ir vismaz piecas reizes garāks. “Aktīvas kustības”, piemēram, lapu plaukšana aizņem nedēļas. Tāpēc ārēji šķiet, ka koki ir sastinguši radījumi, kaut arī zem mizas dzīve kūsāt kūsā. Bet atgriezīsimies pie šī raksta sākuma – kokiem esot vajadzība pārvietoties! Kā to saprast? Pat bērns zina, ka koki nestaigā. Autors asprātīgi atrisina šo mīklu, paskaidrojot, ka pārvietošanās notiek, nomainoties paaudzēm. Katrā koka sēkliņā snauž mazītiņš koka embrijs. Sēklai nokrītot no koka, sākas lielais ceļojums. Un kā saprast apgalvojumu, ka kokiem ir emocijas? P. Vollēbens uzbur interesantus koku raksturus – drosminieku, bailuli, huligānu, pļāpu. Un tie nebūt nav teiksmaini, bet gan ikdienas vērojumos un zinātniskos pētījumos balstīti tēli. Koki ar saknēm atpazīst savus draugus, ģimeni un bērnus, kā arī tos, kas naidīgi noskaņoti. Grāmata “Koku slepenā dzīve” atklāj, ka pasaulē viss ir saistīts un tikai, esot jūtoši, gudri un saudzīgi, vēl ilgi varēsim pastaigāties pa mežiem, smelties tajos spēku, mieru un piedzīvot pārsteigumu pēc pārseiguma. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas pastaiga mežā šķitīs pilnīgi citādāka!
Pēteris Vollēbens (Peter Wohlleben, 1964) studējis mežsaimniecību un ilgus gadus strādājis valsts mežu pārvaldē. Taču, tikai kļuvis par mežzini Eifelā, Vācijā, izstrādājis jaunu – ekoloģijai un ekonomikai vienlīdz labvēlīgu – stratēģiju ar mērķi atgriezt dabā nepārveidotas mežu platības. Viņa pārziņā esošajos mežos smago meža tehniku aizstāj zirgi, nenotiek kailcirtes un netiek izmantota ķīmija.
Grāmatu autors sakārtojis pa gadalaikiem. Tajā ir 220 Latvijas putnu apraksti, sniedzot ziņas gan par to, kur tie sastopami, gan par ēšanas, perēšanas un ziemošanas paradumiem. Autors atklāj, kur dabā novērojama katra no viņa aprakstītajām sugām, un kā tas darāms. Daudzu putnu aprakstiem ir pievienoti arī kvalitatīvi melnbalti zīmējumi.
Grāmatā ir gan padomi, kā gatavojami putnu būrīši, gan ieteikumi par to, kas varētu būt svarīgs, putnus (un pārējo dzīvo dabu) vērojot. “Kādas ziņas par putniem ir svarīgas?” – jautā autors, un skaidro, ka svarīgs ir viss, ko izdodas pamanīt un novērot. Ko Latvijā putni dara ziemā? Izrādās, dzeņa un dzilnas bungošanu pa sausiem zariem var dzirdēt jau februāra beigās. Ziemā iespējami ziemas viesu – ieceļotājputnu – novērojumi. Varbūt jūsu dārzā mēdz atpūsties krāšņās zīdastes, ķeģi vai ziemeļu svilpji? Jau marta beigās un aprīlī atgriežas daudzi gājputni. Ar K. Griguļa grāmatas palīdzību varēsiet noskaidrot, kādus putnus gadījies ieraudzīt un kādas ir viņu raksturīgās īpatnības. Autors daudz piemin arī personīgos novērojumus, un šie stāsti par dažādiem putniem ir aizraujoši un interesanti. Izrādās, ķīvītes var būt ļoti drosmīgas, bet mīlīgā izskata apodziņi – ķildīgi; daži dziedātājputni mēdz atdarināt citu sugu putnu balsis, bet mazītiņais kukaiņēdājs zeltgalvītis ziemo tepat Latvijā un pamanās atrast barību pat bargā ziemā.
Sagatavojot jauno izdevumu, ņemts vērā tas, ka pusgadsimta laikā kopš oriģinālgrāmatas iznākšanas Latvijā daudz kas ir mainījies gan sabiedriskajā dzīvē, gan arī dabā, ir uzkrātas jaunas un precīzākas zināšanas par putnu dzīvi. Daudzajās publikācijās nostabilizējies “pieņemto” putnu nosaukumu kopums, tādēļ šajā grāmatā izmantoti mūsdienu lasītājam zināmie nosaukumi, bet oriģinālizdevumā lietotie atšķirīgie nosaukumi sakopoti sarakstā grāmatas beigās.
“Esmu mēģinājusi veidot aprakstus tā, lai tie būtu saprotami dabaszinībās “neiesvētītam” cilvēkam un tajā pašā laikā sniegtu plaša spektra informāciju, kas varētu sniegt atbildes arī, piemēram, uz dabaszinātņu un mežzinātņu studentu jautājumiem,” grāmatas ievadā raksta autore.
Šis nodoms ir pilnībā izdevies, un 200 lappusēs varam uzzināt gan par to, kas ir zīdītāji, gan dažādus interesantus faktus, un, pats svarīgākais, – sīkus ikvienas Latvijā sastopamās zīdītāju sugas aprakstus. Autore dažas lappuses veltījusi arī zīdītājiem, kas mūsdienās Latvijā vairs nav ieraugāmi: ziemeļbriedim, meža kaķim, tinim, tauram, tarpanam un sumbram. Pārsteigums varētu būt fakts, ka šobrīd par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju saucama tāda suga kā zeltainais šakālis, jo vēl nesen šie dzīvnieki nebija sastopami tālāk uz ziemeļiem par Balkānu valstīm. Ir arī citi jaunpienācēji.
Kuri zīdītāji ir Latvijas pastāvīgie iemītnieki? Kādi viņi izskatās, ko ēd un cik bieži ieraugāmi dabā? Kuri no tiem ir reti un aizsargājami? Kurus zīdītājdzīvniekus Latvijā atļauts medīt? Vai ezis gatavo krājumus ziemai? Cik bērnu ir stirnai, lapsai un vāverei? Kas vislabāk garšo ronim un āpsim? Vai sermuli var redzēt sniegā? Vai žurkas guļ diendusu? Cik ilgi dzīvo lācis, zebiekste un bebrs? Vai mežacūkas dzīvo ģimenēs? Uz šiem un vēl daudzum daudziem citiem jautājumiem atbildes atradīsiet jaunajā grāmatā.
Pārnadži, vaļveidīgie, plēsēji, grauzēji, zaķveidīgie, sikspārņi un kukaiņēdāji – lūk, dažādās zīdītāju kārtas, par kurām autore apkopojusi svarīgākos faktus. Iepriekš grāmata par Latvijas zīdītājiem iznāca 1982. gadā, kad izdevniecība “Zvaigzne” izdeva biologa Egona Tauriņa darbu “Latvijas zīdītājdzīvnieki”, un tā jau ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.
Gundegas Kampes-Pērsonas grāmata ir unikāla arī ar to, ka tajā izmantoti autores oriģinālzīmējumi.
Katrā no grāmatām aprakstīti 12 putni, bet grāmatu īpašā pievilcība rodama putnu balsu ierakstos. Tos iespējams atskaņot, nospiežot attiecīgo pogu ar putna attēlu. Īsi raksturota katra putna sastopamība, barība, ligzda, olas, izskats, garums un dzīvesveids.
Šīs galvenokārt bērniem paredzētās, skaisti ilustrētās un skanošās grāmatas noderēs gan lai iemācītos atšķirt spārnoto lidoņu balsis, gan vairāk uzzinātu par putniem, kurus sastopam ikdienā.
“Dārza putnu mazajā dziesmu grāmatā” sastapsieties ar tādiem vairāk vai mazāk zināmiem putniem kā lielā zīlīte, melnais mežastrazds, sarkanrīklīte, žubīte un citi.
Pamanīt putnus mežā var būt grūti pat ļoti labā laikā, tādēļ nepieciešams izmantot arī dzirdi, un tad lieti noderēs “Meža putnu mazā dziesmu grāmata”. Tajā aprakstīti 12 galvenokārt mežā sastopami putni – dižraibais dzenis, dzilnītis, sīlis, zeltgalvītis, garastīte.
Putnu dziesmas ir svarīga, pat neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļa. Putni vītero, pogo, čivina, svilpo, žadzina, bungo vai čerkst, kā arī sasaucas dažādās balsīs un briesmu brīžos cits citu brīdina ar ķērcieniem vai savdabīgām, ne pārāk muzikālām skaņām. Šīs “skaņu grāmatas” aizpildīs informācijas trūkumu un palīdzēs gan atcerēties dzirdētās skaņas, gan arī sasaistīt tās ar putna izskatu un sugas nosaukumu.
Pirms kāda laika apgādā iznāca skanošā un krāsainā grāmata “Putnu dziesmas. 150 pazīstami putni un to dziesmas”, grāmata, kurā tieši tāpat apkopota informācija par putniem un iepazīstamas viņu balsis – bet radošam iesākumam Latvijas putnu iepazīšanā noderēs mazās, jauniznākušās grāmatiņas.
Velgai Vītolai – lāču mammai un aļņu aprūpētājai, meža dzīves zinātājai, stāstniecei un fotogrāfei – ir izdevies apstādināt mirkli. Viņa nav paļāvusies uz veiksmi vai nejaušību, bet darījusi to neatlaidīgi un aizrautīgi, diendienā uzturoties meža zvēru vidū. Grāmatai atlasītas fotogrāfijas, kas tapušas tajos retajos brīžos, kad visi nosacījumi, lai uzņemtu labu fotoattēlu, ir sakrituši: gaisma ir perfekta, dzīvnieks, kuru gaida, ir parādījies, un Velga Vītola īstajā laikā ir atradusies īstajā vietā.
Vasara, rudens, ziema un pavasaris – mūsu mežu iemītnieki košajos vasaras un palsajos ziemas tērpos ir skaisti un interesanti vērošanai. Prāvā aļņu mamma un viņas neveiklie garkājainie mazuļi, mežacūka ar svītrainiem sivēniem, lāči pekaiņi un draiskulīgie lācēni, veiklie lapsas bērni, tramīgie zaķi, brašie bebri un krāšņie staltradži brieži šīs grāmatas lappusēs aicināt aicina iepazīties tuvāk ar dzīvi mežā gada garumā.
Fotoalbumā publicētas ne tikai unikālas fotogrāfijas – Latvijas meža dzīvnieki un viņu mazuļi –, bet izlasāmi arī interesanti fakti, kas palīdz izprast dzīvnieku paražas un atklāt mazāk zināmo par viņu ģimenes un mīlas dzīvi. Ķirzaku pāra kāzu foto, staltbriedis ar niecīgiem, pūkainiem ragu aizmetnīšiem (vai zinājāt, ka tie dienas laikā izaug par 2,5 centimetriem?), lūsis slēpnī un zilzaļas sēnes – tas viss tepat Latvijā!
Žurnāliste un rakstniece Biruta Eglīte grāmatā “Zvēri un cilvēki” par Velgu Vītolu saka: “Velga ir unikāls cilvēks ne tikai Latvijas, bet visas pasaules mērogā. Kāds teiks, ka pārspīlēju. Esam pieraduši būt pieticīgi, pārāk bieži neprotam novērtēt to, kas mums ir, ar ko esam bagāti un varam lepoties, jā, visas pasaules mērogā.” Un krāšņais fotoalbums vienlaikus ir gan pierādījums B. Eglītes sacītajam, gan lieliska dāvana ikvienai ģimenei, kas vēlas iepazīt Latvijas dabu.
“Lielā putnu grāmata” savus pirmos lasītājus iekaro vairākās valstīs vienlaicīgi, tostarp jau tradicionāli vieni no pirmajiem ir “lielo grāmatu sērijas” fani Latvijā. Līdz šim “Mansards” izdevis “Lielo sīkbūtņu grāmatu” (ar papildlaidienu!) un “Lielo ūdeņu grāmatu”. Abi šie izdevumi saņēmuši neskaitāmas balvas, tostarp abām grāmatām Zelta medaļu piešķīrušas mammas Lielbritānijā, bet skolotāji savu “The Teachers’ Book Award 2018” pasnieguši “Lielajai ūdeņu grāmatai”. “Lielo grāmatu sēriju”, ko ilustrējis Juvals Zommers, bērni lasa visā pasaulē no 4 līdz 12 gadu vecumam. Latvijā tās iesaka mammas – grāmatu blogeres, iekļaujot bērnam vajadzīgo un mīļāko grāmatu sarakstos.
