Mums patīk peldēties

18. gadsimta beigās, kad Eiropas sabiedrības augstākie slāņi saprata, ka peldēšanās nebūt nav tikai primitīva nabago ļaužu izklaide, peldēšanās nāca modē, līdz ar to – arī peldkostīmi.

Taču vispārpieņemtās normas apgalvoja, ka sievietei, ja viņa tomēr izšķiras spert soli ūdens virzienā, noteikti jābūt pieklājīgi apģērbtai. Pieklājīgi – tas nozīmēja, ka peldkostīmam jāapsedz maksimāli liels ķermeņa laukums, matus un kājas ieskaitot. Tāpēc vēl visu 19. gadsimtu ieģērbšanās peldkostīmā bija tikpat sarežģīta procedūra kā ietērpšanās balles kleitā, ja nu vienīgi korsetes īsti neiederējās peldkostīma sastāvā, kur ietilpa kupla un gara peldkleita, eleganta peldcepure, peldzeķes un peldzābāki. Un – nav ko peldkostīmā blandīties pa pludmali! Tāpēc pastāvēja īpašas pārģērbšanās būdas, kurā daiļā peldētāja ieslēdzās, pārģērbās, būdu ar zirgu ievilka ūdenī – un peldētāja varēja, pašcieņu nezaudējot, taisnā ceļā no būdas cēli iesoļot jūrā vai ezerā. Laikam ritot, peldbrunči palika īsāki, pašas no sevis pačibēja peldzeķes un peldzābaki, tomēr – ne vairāk kā pieļauj pieklājības normas. Viena no tālāk aplūkojamajām fotogrāfijām liecina, ka šīs normas vēl 20. gadsimta divdesmitajos gados ASV tika kontrolētas visai stingri: peldkostīma apakšmalai jābūt ne augstāk kā sešas collas (15 cm) virs ceļgala. Bet līdz divdaļīgajam peldkostīmam vēl bija pārdesmit gadus ilgs attīstības un robežu pārkāpšanas ceļš ejams.