Lidijas Auzas darbi "Spēks. Gadalaiki" un "Vārava"

Lidija Auza. Glezniecība

Līdz 19. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”  (Vecrīgā, Torņa ielā 1) skatāma pirmā apjomīgā mākslinieces Lidijas Auzas (1914–1989) 40 gados tapušo darbu retrospekcija.

Iespējams, mākslas lietpratēji ir pārliecināti, ka pazīst Lidijas Auzas glezniecību? Izstāde piedāvās gan tikšanos ar redzētiem darbiem, gan negaidītus atklājumus, kas no jauna liks pārvērtēt zināmās un tomēr fragmentāri iepazītās gleznotājas daiļradi.

Lidija Auza. Caur sidraba birzi gāju. 1970. Audekls, eļļa, PVA tempera, metāla skaidas.
LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Lidija Auza dzimusi 1914. gadā Vitebskā, Baltkrievijā. 1919. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Pamatizglītību Lidija Auza ieguva Rīgas Franču licejā, 1934. gadā absolvēja Rīgas Skolotāju institūtu un līdz 1943. gadam strādāja par skolotāju 16. arodskolā. No 1937. līdz 1949. gadam ar pārtraukumu noritēja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1949. gada sāk piedalīties izstādēs. Kopš 1956. gada Lidija Auza ir Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) biedre.

Lidija Auza. Pasaka. 1970. Kartons, eļļa, PVA tempera. Zuzānu kolekcija. Publicitātes foto

Pēc akadēmijas beigšanas Lidijas Auzas daiļrades galvenā tēma ir balets – intīmi aizkulišu mirkļi mēģinājumu zālēs un ģērbtuvēs vai gaidot skatuves uznācienu prožektoru gaismās. Baltā Operas nama putekļu mirdzums, pūdera smaržas impresionistiskais vieglums un socreālistiskās glezniecības tematisko kompozīciju radošās mokas 6 gadu garumā negribīgi pārliecināja LMS uzņemšanas komisiju par mākslinieces gatavību pievienoties organizācijai. Arī Lidija Auza juta šo izteiksmes nebrīvi, bet īsti neatrada risinājumu līdz 1961. gadam.

Lidija Auza. Pūt, vējiņi. 1968. Audekls, eļļa. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcija. Publicitātes foto

Gandrīz neticamā atļauja apciemot māsu Olgu Anglijā izvērtās par lūzuma punktu. Londonas Nacionālās galerijas un Teita apmeklējums, iespēja redzēt pasaules meistaru oriģinālus bija iedrošinošs impulss nebaidīties no cenzūras, un šī atraisīšanās bija radikāli ekspresīva. Sekojošā kritiskā polemika mākslinieces darbu un izstāžu apspriedēs bija iepriekšparedzama, kaut 60. gadu Latvijas mākslas dzīvē Lidija Auza nebija vienīgā moderniste.

Lidija Auza. Raganu nakts. 1969. Kartons, eļļa, tempera. LNMM kolekcija.
Foto: Normunds Brasliņš

Jāņem vērā, ka padomju perioda mākslā abstraktajai glezniecībai ceļš uz izstāžu zālēm bija liegts līdz pat 90. gadiem. Tīro abstrakciju tolaik uztvēra kā protesta formu ideoloģiskajiem ierobežojumiem, tādēļ vairums šādu kompozīciju palika darbnīcās vai tika realizētas monumentālajā glezniecībā sabiedriskajos interjeros. Trīs lielformāta sienu gleznojumu cikls “Kurzeme” Talsu novada domē, “Deviņu pakalnu pilsēta” Talsu mākslas skolā, “Satikšanās” un “Savienošanās” Talsu dzimtsarakstu telpās tapa no 1973. līdz 1980. gadam un joprojām uzskatāmi par izcilu arhitektūras un glezniecības sintēzes piemēru, kas racionālajam interjeram piešķir emocionalitāti un papildus vērtību, jo tāda bija Lidijas Auzas cieša pārliecība – ar abstraktām, dekoratīvām formām ir iespējams runāt pa nopietnām lietām.

Lidija Auza. Vētra. 1970. Audekls, eļļa, tempera. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcija. Publicitātes foto

Daudziem šīs paaudzes māksliniekiem ainava ir būtisks impulss darbu tapšanā. Lidijai Auzai tā kļūst par formu citam saturam, ietiecas dziļākajos apziņas slāņos, kas atklājas arī nosaukumos (“Straume”, “Pali”) un raksturo pašas gleznotājas cilvēcisko situāciju laikā, viņas urdošo nemieru par virspusēju dzīves skatījumu mākslā.

Autore strādā ar spēcīgu zīmju sistēmu, padomju monotonajam inertumam pretī liek mitoloģisko, tautas folklorā sakņoto gara mājvietu, dabā skatītu ainavu transformē arhetipiskā ainā. Prieka, pārdomu vai ciešanu attēlojums Lidijas Auzas darbos ieguvis universālu dimensiju. Impulsīvi ekspresīvais glezniecības stils, prasme strādāt ar košu un aktīvu krāsu, nezaudējot kolorīta izsmalcinātību, koncentrētā un lakoniskā domas izteiksme ir veids, kā fiksēt strauji mainīgās pasaules sajūtu.

Lidijas Auzas rokraksta brīvība saistīta arī ar īpašu plastiskumu. Māksliniece miksē krāsu ar PVA temperas veidotām reljefām formām un neierastiem materiāliem – metāla skaidām, spirālēm, plastmasas vāciņiem, zvejas tīkliem un spoguļa lauskām, kas caur gleznieciski nevaldāmu un neparedzamu blīvumu skatītāju ieved tautas arhetipu simboliskajā laukā, runā par vēsturi, atmiņu un cilvēciskām vērtībām, kuras parasti ir dramatiskās pretrunās.

Iespēja nonākt šī mākslas lauka ietekmē būs 2019. gada pavasarī, kad LNMM izstāžu zālē ARSENĀLS tiks parādītas 100 gleznas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma, Zuzānu kolekcijas, galerijas “Jēkabs” un ģimenes īpašumā esošo darbu kolekcijas. Vienreizējs notikums būs četru monumentālu Talsu sienas gleznojumu (triptihs “Kurzeme”, “Deviņu pakalnu pilsēta”) eksponēšana Rīgā, kas Lidijas Auzas mākslas mantojumam piešķirs pelnīto vērienu un nozīmi.

Teksts: Ilze Putniņa

Raksta attēlā:
Lidija Auza. Spēks. Gadalaiki. 1972. Kartons, eļļa, PVA tempera. Ģimenes īpašums. Publicitātes foto
Lidija Auza. Vārava. 1972. Kartons, jaukta tehnika. Ģimenes īpašums. Publicitātes foto

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!