Foto: Sandra Marta Grudule

IZNĀCIS GUNTA BEREĻA ROMĀNS „VĀRDIEM NEBIJA VIETAS”

Izdevniecība „Dienas grāmata” vēstures romānu sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” laidusi klajā Gunta Bereļa darbu „Vārdiem nebija vietas”, kas jau paspējis izraisīt diskusijas un pretrunīgu viedokļu sadursmes.

Berelis_vardiem_nebija_vietasVēstures romānu sērijā šis ir jau ceturtais iznākušais romāns, bet gaidāmi ir vēl deviņi.
„Vārdiem nebija vietas” redaktori ir Vents Zvaigzne un Dace Sparāne-Freimane, par grāmatas māksliniecisko noformējumu gādājis Jānis Esītis.

Nedēļu pēc iznākšanas romāns iekļuva grāmatu nama „Valters un Rapa” pirktāko grāmatu TOP 10.

Grāmata tiek pieteikta ar vārdiem:
1913. gads – Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. – sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. – Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. – ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?

Guntis Berelis

Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai — viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati.

Vents Zvaigzne

Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs — kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns — raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem.

Gundega Repše

Romānā “Vārdiem nav vietas” cita starpā aprakstītas dažas epizodes iz pirmās latviešu mākslas filmas “Kur patiesība?” jeb “Vu is emes?” (1913) uzņemšanas procesa. Kaut arī aktieri lielākoties bija latvieši un filma tika uzņemta Ventspilī un Rīgā, ar Latviju tai nebija ne mazākā sakara — tās darbība notiek vārdā nenosauktā pilsētā, kas, noprotams, varētu atrasties kādā no Krievijas vidienes guberņām, galvenie varoņi ir ebreju tautības, epizodēs pazibinās dažs krievs, bet neviena latvieša. Filmā joprojām sazīmējama ir gan viesnīca “Royal” Ventspilī (tagadējā Ventspils brīvostas ēka), gan tiltiņš pār kanālu pie Latvijas Universitātes. “Kur patiesība?” bija apjoma ziņā itin cienījama — ap četrdesmit minūtēm – un bezgala aizgrābjoša melodrāma par kursistes Adeles Vaizekindas un studenta Rafaila Edelherca nepiepildīto mīlestību, papildināta arī ar kriminālintrigu, beigu galā pieliekot treknu punktu ar diviem līķiem. Tā laika avīzes vēsta, ka, filmu izrādot, skatītāji, no sirds dzīvodami līdzi ebreju kursistes traģēdijai, ģībuši tik aizrautīgi, ka tās demonstrēšanu nācies pārtraukt.

Mākslas filma “Kur patiesība?”

Foto no grāmatas atvēršanas svētkiem, kas notika 29. aprīlī „NicePlace Mansards”

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!