Grāmatas vāka fragments

Iznācis Džonatana Litela romāns “Labvēlīgās”

Jāņa Rozes apgādāDena Dimiņa tulkojumā no franču valodas iznācis Džonatana Litela vērienīgais,  vairākārt godalgotais vēsturiskais romāns Labvēlīgās, kas iepriekš daudzviet pasaulē ierindojies pirktāko grāmatu sarakstos. Romāna galvenais varonis ir bijušais nacistu virsnieks Maksimilians Aue, kurš pēc kara ir kļuvis par rūpnīcas īpašnieku un vidušķiras ģimenes pārstāvi Francijā. Būdams intelektuālis, kas labprāt gremdējas filosofijā, literatūrā un klasiskajā mūzikā, viņš sevī iemieso arī aukstasinīgu slepkavu un perfektu birokrātu. Romānā “Labvēlīgās” šī cilvēka acīm satriecoši precīzās detaļās varam skatīt Otrā pasaules kara šausmas un ainas no nacistu veiktā ebreju genocīda. Spēcīgs, episks un lasītāju morāli izaicinošs vēstījums, kurā cilvēces daba atspoguļota tik skaudri un precīzi, ka ir grūti no tā novērsties.

LABVĒLĪGĀS vāks 1-4.cdr

Džonatans Litels

Labvēlīgās

No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš

Romāna autors, rakstnieks Džonatans Litels ir dzimis Ņujorkā  1967. gadā un pēcāk ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Parīzē. Studējis mākslu, kvantu fiziku, socioloģiju un džeza mūziku, vairākus gadus strādājis humānās palīdzības misijās. “Labvēlīgās” ir viņa debijas romāns franču valodā, par kuru rakstnieks 2006. gadā saņēma prestižo Prix Goncourt un arī Franču akadēmijas Grand Prix du Roman. Piedāvājam ieskatu Litela atbildēs uz žurnālistu jautājumiem.

 

Džonatans Litels par romānu “Labvēlīgās

Brāļi līdzcilvēki, ļaujiet jel pastāstīt, kā tas notika!”

Kāpēc izvēlējāties rakstīt par šo tēmu?

Tas notika pamazām. Vēlējos rakstīt par karu un tā nonācu pie genocīda tēmas. Zināju, ka rakstīšu pirmajā personā. Nebija nekādu šaubu. Esmu bijis tumšās vietās lielu daļu no savas dzīves.

Vai varat atklāt, kā noritēja rakstīšana?

Tai pilnvērtīgi pievērsos 2001. gadā, bet biju domājis par to jau vairāk nekā desmit gadus. Iepriekš veicu sistemātisku pētījumu. Izveidoju garu literatūras sarakstu, sadalīju to pa tēmām un sistemātiski lasīju visu pēc kārtas. Uzzināju par vēl citām grāmatām, un tā viena tēma noveda pie nākamās. Šajā posmā devos arī vairākos braucienos, tostarp pie ebreju kopienām Kaukāzā.

Vai nebija grūti fokusēties uz notikumiem nāves nometnēs Ukrainā un citviet?

Rakstot nedomāju tik daudz par saturu, kā par teikumiem, gramatiku, sintaksi, ritmu. Tas ir līdzīgi kā gleznotājam – Hieronīms Boss varēja gleznot elli un domāt par to, kā melnā krāsa saskan ar sarkano. Tāpat ir ar rakstīšanu.

Uzreiz pēc iznākšanas romāns Labvēlīgās” tika ļoti atzinīgi novērtēts, tam tika veltīti spoži salīdzinājumi. Jums tas glaimoja vai kaitināja?

Ne viena, ne otra versija nav pareiza. Palūkosimies, piemēram, uz manas grāmatas salīdzinājumu ar romānu “Karš un miers”. Tie, kuri izdomāja šo salīdzinājumu, nav kārtīgi izlasījuši ne manu, ne Ļeva Tolstoja darbu. Tā ir atšķirīga literatūra. Pirmkārt, grāmatā “Karš un miers” ir miers, savukārt manā romānā ir tikai karš. Tolstoja darbā ir cits sarežģītības līmenis, pastāv nemitīga saikne starp karu un ikdienas dzīvi. Romāna “Labvēlīgās” temats ir daudz šaurāks – par genocīdu četru gadu garumā vien ar dažām atkāpēm. (..) Par ikvienu grāmatu jāspriež katram pašam, atbilstoši saviem mērķiem un standartiem, nevis saistībā ar citiem darbiem. Tieši tāpēc man nepatīk literāro balvu konkursi. Tie nostāda grāmatas vienu pret otru, taču grāmatas nekad necīnās savā starpā. (..). Mana grāmata sacenšas pati ar sevi, ar standartiem, kurus tā pati nosaka un kurus tā, protams, nekad nevarēs pilnībā sasniegt.

Kā jūs definētu šos standartus?

Grāmata ir pieredze. Rakstnieks uzdod jautājumus, cenšoties rast savu ceļu caur tumsu. Ne uz gaismu, bet tālāk tumsā:  lai nonāktu tur, kur tā ir vēl tumšāka par sākumposmu. Tā pavisam noteikti nav iepriekš izdomātu objektu radīšana, kas ir arī iemesls tam, ka man jāraksta neatraujoties vienā piegājienā. Rakstīšana ir kā spēļu kauliņu mešana. To darot, nekad nezini, kas notiks, lai arī iepriekš viss ir precīzi izplānots. Rakstot domas mīt vārdos, nevis smadzenēs. Tās nāk no citurienes. Un tā tas turpinās, līdz nonāc vietā, kur nebiji gaidījis nokļūt. Tieši tāpēc esmu gatavs pieņemt kritiku un to, ka rakstot šo darbu, varu būt kļūdījies – pieļāvis nepareizas vai nepieņemamas lietas. Tas ir tāpēc, ka nezināju, ko daru. Sākotnēji domāju, ka zinu, bet gala rezultātā sanācis kaut kas pavisam cits.

Kā izjūtat šo galarezultātu, vai tas jūs apmierina?

Šis nav pareizākais jautājums. Lai to saprastu, var aplūkot sākotnējo ideju. Varbūt es varētu atbildēt ar Žorža Bataja citātu: “Vainīgajiem nav balss, vai arī, ja viņi tomēr runā, tad ar valsts balsi.” Vainīgie runā – daži no tiem pat ļoti gari. Viņi sniedz precīzas notikumu detaļas, piemēram, kā tika veidota Treblinkas nāves nometne. Eihmans savas tiesas prāvas laikā nemelo, viņš stāsta patiesību. (..) Bataja vārdus es atradu pēc tam, kad biju pabeidzis rakstīt šo grāmatu, un tie sniedza retrospektīvu apgaismojumu. Sākot rakstīt, domāju, ka sev vajadzīgo varēšu rast vainīgo liecībās. No tām un visiem slepkavām, kurus es biju saticis savā profesionālajā dzīvē – Bosnijā, kad tur strādāju Serbijas pusē, Čečenijā ar Krievijas armiju, Afganistānā ar talibiem, Āfrikā ar ruandiešiem un kongo – cerēju, ka no tā visa būs kas rakstīšanai izmantojams. Taču jo vairāk iepazinu vainīgo liecības, jo vairāk sapratu, ka tās savā būtībā ir tukšas. Es nekad nebūtu nekur ticis, ķeroties pie klasiskas fantāziju radīšanas, ar viszinošu pieeju cenšoties būt starpnieks starp labo un ļauno, kā to darīja Tolstojs. Vienīgā iespēja bija iekāpt vainīgā kurpēs. Pārzināju šo tēmu, biju runājies ar slepkavām. Sāku ar to, ko zināju, ar savu domāšanas veidu un skatījumu uz pasauli, un nolēmu nostādīt sevi nacista vietā.

Tomēr šis nav vidusmēra nacists – viņš nav reāls un īsti ticams.

Piekrītu. Tomēr socioloģiski precīzs un ticams nacists nekad nevarētu izpaust sevi tā, kā to dara mans varonis, nekad nevarētu tā izgaismot cilvēkus, kas bija viņam apkārt – tos, kuri tiešām pastāvēja, piemēram, Eihmans un Himlers, un tos, kurus radīju es pats. Maksimilians Aue ir klejojošs rentgens, skeneris. Viņš patiešām nav ticams personāžs. Taču mans mērķis nebija ticamība, bet gan patiesība. Jūs nevarat radīt romānu, domājot vienīgi par ticamību. Romāna patiesība krasi atšķiras no vēsturiskās vai socioloģiskās patiesības.

Vainīgo temats ir galvenais, kuru Holokausta vēsturnieki pēta pēdējo 15 gadu laikā. Neskaidrs atlicis vienīgi jautājums par slepkavu motivāciju. Lasot slavenu pētnieku darbus, man šķiet, ka viņi atduras kā pret ķieģeļu sienu. Tā, piemēram, Kristofers Braunings ir izveidojis sarakstu ar iespējamajām motivācijām, tomēr nevar starp tām izšķirties. Daži par prioritāti nosaka antisemītismu, citi ideoloģiju, tomēr beigu beigās neviens to skaidri nezina. Iemesls ir vienkāršs – vēsturnieki pamatojas uz dokumentiem un vainīgo izteiktajiem vārdiem, kas paši par sevi ir aporija. Vai no tā var ko saprast?

Kāda ir bijusi vēsturnieku reakcija par grāmatu, kas Jūs ietekmējusi un stimulējusi visvairāk?

Daži ir izvirzījuši interesantus jautājumus par interpretācijas kļūdām. Viens vēsturnieks norādīja, ka es esmu nepareizi atspoguļojis attiecības starp SD (SS slepenais dienests) un Gestapo, attēlojot SD vīriešus vairāk ideoloģiskus, nekā nežēlīgo Gestapo slepenpoliciju. Tā tas var būt, esmu kļūdījies, līdzīgi kā daudzās citās lietās. Tas ir romāns. (..) Ne ļoti precīzs, bet vai tam ir nozīme?

Kritiķu viedokļi par romānu Labvēlīgās

„Vienkārši apbrīnojams… “Labvēlīgās” nešaubīgi ir ļoti apdāvināta rakstnieka darbs.” Times

“Šī ir sarežģīta, satraucoša, neprātīgi neērta grāmata.” Pierre Nora, Le Débat

“Litels ekshumē noziegumus un pēta, kā ļaunums pārceļas no vienas karadarbības vietas uz citu… Viņa romāns, kas ir trokšņu un šausmu pārpilns, kļūs par klasiku un obligāto literatūru skolās, un mēs nebeigsim vien gremdēties tā filozofijas un ētikas bagātīgajos apcirkņos. Šīs grāmatas vara ir neizsmeļama. ” Daniel Bougnoux, Le Débat

Jāņa Rozes apgādasagatavotajā materiālā izmantotas intervijas no interneta vietnēm:

Littell Interview with Samuel Blumenfeld.

Jefrey A. Trachtenberg. Facing the Holocaust.

Grāmata ir pieejama visās Jāņa Rozes grāmatnīcās.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!