Citi laiki krogā “Citi Laiki”

Pašā Rīgas centrā divstāvu koka ēkā Brīvības ielā 41 atrodas krogs “Citi Laiki”. Kāpēc tieši šāds nosaukums? Pieļauju, īsti racionālu argumentu varētu arī nebūt, bet, visticamāk, nosaukums cieši saistīts ar ēkas vēsturi, jo citu laiku klātbūtne te jaušama viscaur.

Ēkai ir itin gara un cienījama biogrāfija. Pēc 1812. gada te nebija nekā, jo, baidoties no Napoleona armijas uzbrukuma, Rīgas priekšpilsētas tika nodedzinātas. Tukšo teritoriju šķērsoja ceļš, kura galā apmēram tur, kur patlaban atrodas Gaisa tilts, 1817. gadā uzbūvēja Triumfa arku, ko nosauca par Aleksandra vārtiem, bet pašu ielu nodevēja cara Aleksandra I vārdā. Kaut gan – īstenībā nekādas ielas vēl nebija, visparastākais lauku ceļš, kas veda laukā no Rīgas. 1820. gadā bezmaz klajā laukā sāka būvēt Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu, bet 1823. gadā iepretī baznīcai pāri Aleksandra ielai Luiza Agneta Allenšteina uzbūvēja vienstāvu koka dzīvojamo ēku. Kas bija Luiza Agneta Allenšteina, ar ko viņa nodarbojās, kālab būvējās gandrīz klajā laukā – par to vēsture pieticīgi klusē. Skaidrs vien tas, ka Aleksandra iela pamazām tika apbūvēta, vēlāk arī bruģēta, bet ēka ieguva adresi Aleksandra iela 17, ko saglabāja līdz Pirmajam pasaules karam. 19. gadsimta otrajā pusē mājai uzbūvēja otro stāvu – kopš tā laika celtnes izskats neko daudz mainījies nav, 1900. gadā – izraka pagrabu.

citi_laiki_aarskats 02

Aleksandra iela 17. Jāņa Rieksta fotodarbnīcas reklāma

Aleksandra iela 17. Jāņa Rieksta fotodarbnīcas reklāma

1909. gadā ēkā Aleksandra ielā 17 otrajā stāvā tobrīd jaunais fotogrāfs Jānis Rieksts (1881 – 1970) iekārtoja fotodarbnīcu, bet tai blakus – galeriju. Rieksts darināja fotoportretus un pat nenojauta, ka pamazām pārtop latviešu fotomākslas klasiķī. Viņš ir bildējis daudzas izcilas personības, tostarp Raini, Aspaziju, Krišjāni Baronu, Eduardu Smiļģi, Jāni Poruku, Kārli Skalbi, Rūdolfu Blaumani, Jāzepu Vītolu, Emīlu Dārziņu, Jani Rozentālu, Daci Akmentiņu un daudzus citus. Diez vai ir kāds literatūras, mākslas, mūzikas klasiķis vai puslīdz zināms aktieris, kas nebūtu pārkāpis Rieksta darbnīcas slieksni. Bet – ne tikai. Rieksta galerijā tika rīkotas gleznu izstādes – tur izstādījās Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Voldemārs Zeltiņš un citi vecmeistari laikā, kad neviens viņus vēl par vecmeistariem nedēvēja. Nav šaubu, ka arī šie vīri pabijuši Aleksandra ielā 17, tiesa gan, nekādas paliekošas pēdas tur neatstājot, jo pēc kara Rieksta darbnīca pārcēlās uz citām telpām, bet ēka pieredzēja vēl vairākkārtējus remontus un pārplānošanas. 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ēkā darbojās citu fotogrāfu saloni, konditoreja “Central”, biskvītu fabrikas “London” veikals, Augusta Kronberga „dāmu konfekcijas nams”, korsešu ateljē “Delmar”, Hugo Taubes specializētais kafijas veikals, grāmatnīca, antikvariāts un citi iestādījumi.

Padomju laikā ēkā, kuras adrese nu bija Ļeņina ielā 41, atradās šūšanas ateljē, bet otrajā stāvā – dzīvokļi. Nākamais posms – deviņdesmito gadu sākumā – tagad jau Brīvības ielā 41 – te atvēra vienu no pirmajiem Rīgas bistro – “Ingars”, savulaik populāru iestādījumu, kura pagrabā bija “Regtaima bārs” – kā stāsta, tur tiešām varēja paklausīties regtaimu, bet pēcāk tas pārtapa jauniešu iecienītajā “Bedrē”. 2006. gada decembrī sākās gan citi laiki, gan “Citi Laiki”. Pirms “Citiem Laikiem” ēku apmēram gadu restaurēja, glābjot un saglabājot visu, ko nu var glābt un saglabāt. Mums Patīk visupirms ieinteresēja, kas tad “Citos Laikos” liecina par citiem laikiem.

citi_laiki_kopskats_02 m

Mazās istabiņas, kādās savulaik bija sadalīts pirmais stāvs, tika salaistas kopā, no īpaši šim nolūkam iegādātiem 19. gadsimta ķieģeļiem starp tām izbūvējot arkas. Restaurācijas laikā, noņemot apmetumu, uz griestu sijām atklājās varbūt ne pārāk krāšņi, toties seni un aizkustinoši naivi griestu gleznojumi, dekoratīvi ziedu zīmējumi, kādi bija populāri 19. gadsimta pirmajā pusē,  – tie visi tika saglabāti un nostiprināti, vietumis tukšās vietas papildinot ar mūslaiku stilizācijām. Savienojot telpas, izņēma sienu dēļu un balstus – tie nekur nav pazuduši, no tiem tika izgatavota bāra lete, pamatīgie, stūrainie bāra ķebļi un galdu virsmas. Apmeklētāji, sēžot pie bāra, droši vien nemaz neapzinās, ka viņu pēcpuses itin ērti jūtas uz koka, kas sācis augt vismaz pirms trīs gadsimtiem. Tualetes priekštelpā (“Citos Laikos” tualete sirsnīgi krustīta par ķemertiņu, par ko vēsta uzraksts pie durvīm) atsegti oriģinālie 19. gadsimta sākuma ķieģeļi.

Saprotams, dzīvās senatnes klātbūtne pieprasa arī atbilstošu interjeru, tāpēc “Citos Laikos” pamazām savācies mazs muzejs – no visa kā pa druskai. Apmeklētāji var nomazgāt rokas veclaicīgā izlietnē. Pie sienas – metāla pastkaste, iespējams, vēl no tiem laikiem, kad pastāvēja zirgu pasts, par ko liecina uz tās attēlotās zirgu galvas, un pulksteņi, kuriem no vecuma piemetusies skleroze, un tie ne par ko vairs nespēj atcerēties, kas viņiem jārāda. Uz bāra letes – iespaidīga paskata kafijas dzirnaviņas ar milzu zobratiem un ar roku griežamu ratu, kas darbina visu mehānismu. Uz palodzēm galda lampas no trīsdesmitajiem gadiem, gan komiski manierīgas, dekorētas ar porcelāna figūriņām, gan atturīgi elegantas. Ja krogs, tad mūzika, tāpēc seklā nišā – gramofons (nepārbaudījām, vai darbojas). Pie sienas – vecas reklāmas no visādām pasaules malām, bet vienā stūrī – Liflandes, Kurlandes un Estlandes karte kā apliecinājums, ka impērijas ir bezgala gaistoša parādība. Mūziķiem atvēlēta maza skatuvīte, bet uz un aiz tās – mazliet absurda un tāpēc komiska ekspozīcija, kurā ietilpst seni bērnu ratiņi ar tikpat senu lelli tajos, milzu ūdenszābaki, plēšas, čemodāni un portfeļi. Sienas rotātas ar, šķiet, 19. un 20. gadsimta mijas maigi erotiskām fotogrāfijām. Senatne atbalsojas arī svaigākos interjera priekšmetos – metālkalumos un mēbelēs. Laiki savā starpā nekonfliktē, pagātnes klātbūtne nav tik pārspīlēti smagnēja, lai kļūtu nomācoša.

Interjeram vismaz daļēji tiecas pieskaņoties arī ēdienkarte. Gandrīz pašsaprotami, ka ēdienu nosaukumi ieklīduši no citiem laikiem, precīzāk, senām kulinārijas grāmatām, kuras tiek ņemtas talkā pie ēdienkartes sastādīšanas, kas piesātināta ar kolorītiem vecvārdiem un ģermānismiem. Gan jāpiebilst, ka lingvistiskie eksperimenti lāgiem dzinuši strupceļā apmeklētājus, kuri nekādi nav varējuši tikt skaidrībā, kas viņiem tiek piedāvāts. Šī iemesla dēļ no ēdienkartes, piemēram, aizpeldējusi lielā strimala, kuras vietu ieņēmusi siļķe, toties cepta papīrā – viens no “Citu Laiku” apmeklētāju pieprasītākajiem ēdieniem, kuru īpaši iecienījuši ārzemnieki. Tāpat mīklains licies befstiķis, kuru nu dēvē ierastāk, bet, visviens, svešvārdā – par steiku vai karbonādi. Arī Mums Patīk mazliet samulsināja bukstiņbiezputra. It kā dzirdēta, bet kas īsti ir bukstiņi? Izrādās, tā pati latviski klasiskā miežu putra ar gaļas mērcīti. Zostes, zaftes un pankoki – tas skaidrs, mūsu vecmāmiņas lietoja šādu leksiku, ij nedomādamas, ka ģermānisko zosti pareiziem letiņiem jādēvē par mērci, bet zafti – par ievārījumu; viņas arī kartupeļus cepeškrāsnī cepināja nevis ar visu mizu, bet pavisam vienkārši mundierī. Saldo ēdienu Citos Laikos dēvē par pēcēdienu, zupas – par virumiem.

Taču, šķiet, centrālais un kolorītākais ēdiens Citos Laikos ir irbītes no liellopu gaļas, pildītas ar lauku labumiem: tiek ņemta gara liellopu gaļas šķēle, uz tās liek žāvētas gaļas gabaliņas un lauku rupjmaizi, tas viss tiek saritināts cieši kopā un kārtīgi izcepināts. No pēcēdieniem – peldošās salas, kādas nekur citur Rīgā neesot atrodamas. Kā tas viss Mums Patīk garšoja, kā izskatījās un cik maksā – par to portāla Nogaršojam nodaļā.

 

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!