Publicēts

Runā dzejniece Liepa Rūce

Mūsu pulciņā visi
mūždien viens otru pārkliedz,
lec no biksēm laukā, paknābā, sabožas.
Mēs esam cilvēku ķermeņos ieslodzīti zvirbuļi,
mūsu mīlestība ir strauja un skanīga,
dziedam un raudam pilnā kaklā,
bērniņus čubinām uzbužinātās ligzdās.
Tas nav nejauši, ka cilvēks ir visēdājs,
jo tāds ir arī zvirbulis.
Cilvēks lasa zvaigznēs.
Putns nolasa graudus.

Publicēts

Par izvēlēm

Taču izvēle, par kuru gribēju runāt, man būtu jāizdara arī tad, ja pasaule nebūtu mainījusies.

2013. gada decembrī dzima doma izveidot portālu kā turpinājumu reiz iznākušam žurnālam. Un 2014. gada aprīlī portāls Mums Patīk tika palaists virtuālajā telpā. Šķiet, tas bija laiks, kad mēs apguvām “I like” sociālajos tīklos. Kā joks domātais “mums patīk” pielipa portālam par nosaukumu un nu ar to būs jādzīvo līdz galam. Portāla pastāvēšanas laikā ne reizi vien šis nosaukums ir licies neatbilstošs vai pat traucējošs, piemēram, paziņojot sēru vēsti vai ziņojot, ka kultūra uz laiku ir slēgta. Bet sākumā nodomājām – kāpēc gan ne? Mēs taču gribējām rakstīt par to, kas mums patīk – par literatūru un citām mākslām, parunāties ar cilvēkiem, kas tās rada, apmeklēt pasākumus un dalīties ar iespaidiem.

Sākot veidot šo portālu, mēs mēģinājām atrast līdzsvaru starp savām interesēm un tirgus ekonomikas likumiem. Vēlāk finansējām šo izklaidi no citos projektos nopelnītās naudas. Un visbeidzot, kad arvien vairāk laika sāka prasīt citi darbi, palaidām visu pašplūsmā. Tad nāca pandēmija, ielika kultūru stikla skapī aiz atslēgas, un viss apsīka pavisam. Kaut kas jau notiek, kaut ko jau var noskatīties, noklausīties un izlasīt virtuālajā telpā, mēs lēnām pierodam pie šīs attālinātās dzīves un mācāmies to dzīvot.

Nogājis septiņu gadu apli, portāls ir atgriezies sākuma punktā. Un, tāpat kā toreiz, mēs skatāmies – uz kuru pusi doties tālāk.

Kultūras ziņām joprojām varat sekot līdzi Facebook publiskajā grupā Tepat Rīgā un Latvijā.

 

Vēl neatvadoties –

Publicēts

Ieva Viese-Vigula: Sausna

 

Pēc H. K. Andersena motīviem

kaklā smagums ap vietu kur atradās žaunas

tu ievelc gaisu – tad tā jūt šeit

jūras tuvums jaunajām maņām uzjunda

nelabuma vilni

vējš – bez straumes maiguma

tukšs gaiss – svars bez atbalsta

tev kājas kājas trīc

tu atstutē pret priedi trauslo muguras asaku

velk zemāk zeme

žņaudz

ap kaklu kā aļģēm aizaudzis –

varētu kliegt – balss vairs nav

ar nagu nikni knibini no augšstilba zvīņu

asins sulo pār kāju lejup – ož pēc zivīm – kreveļu sveķi

tu vienmēr asiņosi vienmēr nelabums spiedīs kaklu

tu dzirdēji – sāpēs – un ļāvi izraut mēli bez atbildes

kājas ieguļ smiltīs kā slāpstošas zivis

kas saules sodītas sitas krasta baltumā

lipīgu lāsumu raksts pār kājām

notraus norij sāli

tev vienmēr slāps

tev sāpēs

tu dejo

Publicēts

Elīna Līce: Sievietei

 

Kāpēc tu novērs acis
un nekliedz pa ielu stūriem,
kad tev dara pāri?
Kāpēc apslēp sevi
aiz šī indīgā zirnekļu tīkla – kauna?
Kas pagrūdušajiem tik izdevīgs.
Un līko norāžu pirkstiem,
kas padzen zem sloga visu,
kas no tevis atlicis?
Kāpēc tu neej SAVĀ VĀRDĀ,
bet runā vien citu pazemoto,
ar degunu iedzīto sadzīves mārkā?

It kā runāt par sevi būtu kauns.
It kā liecināt ar sevi būtu negods.
It kā labs ir tas, kurš pazemīgi vairāk cieš.

Un tad, kādā spēka garozā iekodusies,
palēnām uz priekšu,
uz mānīgo vai esošo izeju tiec.

Sieviete, kāpēc tu nerunā savā vārdā?

Publicēts

Alise Mētra: trešā stunda pēc pusnakts

 

***

bija sākusies trešā stunda pēc pusnakts
viņš ignorēja laika mēraparātus
tāpat kā izsalkumu
kaut ēdis nebija kopš pusdienas laika
un vienīgi vīns veldzēja viņa prātu
un ķermeni kamēr viņa vēders
neizskaidrojami pulsēja
un mēle braukāja te gar vienu
te otru mutes kaktiņu
viņš strauji elpoja ar baudu vērojot
kā tumīgās krāsas arvien vairāk
pārklāj audeklu līdz tas bija zaudējis
gandrīz visas baltās zonas
un viņa abstrakcijas atspulgā
centās sadzīvot haotiski krāsu sajaukumi
starp kuriem dažas formas skaidrāk izcēlās
tieši  kapara krāsas kvadrāti
un niknās indigo spirāles
viņš enerģiski smēla otā krāsu kunkuļus
un konstatēja ka finālam vajadzīgais bordo
ir beidzies pavisam līdz izmisumam beidzies
viņš apstājās
centās pāris reizes dziļi ieelpot
iedzēra mazliet vīnu
ieskatījās glāzē kā tumšais šķidrums atspīd
darbnīcas skopajā gaismā
un viņš vairs nespēja domāt
vien izstiepa nogurušo roku
trieca biezo vīna ķermeni pret audeklu
un pats saļima
vēl nezinādams
ka ģēnijs bija piedzimis