Publicitātes foto: Mārtiņš Circenis

Astotais pasaules brīnums Lielajā ģildē

9. novembrī Lielajā ģildē kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” publiku aicina uz skaniskas enerģijas izvirdumu, kura epicentrā būs pēdējās tūkstošgades vētrainākais ģēnijs un muzikālais pravietis Ludvigs van Bēthovens. Viņa “Famažora simfonijai”, ko nereti dēvē par astoto pasaules brīnumu, līdzās likts divdesmitā gadsimta muzikālais revolucionārs, arhaiskais simboliķis un neoreālists Igors Stravinskis ar kaislīgajām “Koncertdejām” un viens no mūsdienu ražīgākajiem zviedru komponistiem Rolfs Martinsons. Viņa daudzkrāsainais un tehniski izsmalcinātais “Concert Fantastique” veltīts pasaules varošākajiem klarnetes donkihotiem. Bezbailīgā cīnītāja loma šoreiz uzticēta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistaram Mārtiņam Circenim. Savukārt pie “Sinfonietta Rīga” diriģenta pults stāsies jaunākās paaudzes britu diriģents Džonatans Bermans.

Spītējot nenovēršamajai novembra melanholijai, kamerorķestris Sinfonietta Rīga klausītājiem piedāvā iedarbīgu tumsas pārdzīvošanas stratēģiju – dzīvespriecīgu mūziku ar viegliem dejas elementiem. Lielā mērā pateicību par šādu taktiku varam izteikt britu jaunākās paaudzes diriģentam Džonatanam Bermanam, kura vīzija par aizraujošu koncertprogrammu sakņojas viņa smalkajā erudīcijā un jaunatklāsmes priekā. Lielās ģildes klausītājiem būs iespēja novērtēt Bermana radošo interešu daudzpusību, kas tik atbilstīgi Sinfonietta Rīga rokrakstam. Te iemirdzēsies klasicisma ģēnija Bēthovena muzikālā pravieša gars, te draiski vizuļos Stravinska graciozās baleta nimfas, te kā spoža gaisma uzplaiksnīs 21. gadsimta toņkārtas liberālās Skandināvijas tiešumā Martinsona klarnetes koncertā.

Ludvigs van Bēthovens

Astotā simfonija, ko daudzi Ludviga van Bēthovena daiļrades pazinēji nevairās uzskatīt par vienu no izcilākajiem meistara simfoniskajiem audekliem, komponēta 1812. gada vasarā, drīz pēc Septītās simfonijas pabeigšanas. Tajā netrūkst ironisku mājienu, muzikālu “everģēlību” un draiska humora klātbūtnes. Atšķirībā no citiem Bēthovena simfoniskajiem lieldarbiem, Astotā simfonija nav veltīta konkrētam notikumam vai personai. Kā savulaik norādījis ievērojamais britu muzikologs Entonijs Hopkins, Astotās simfonijas brīžam vieglprātīgais, brīžam rotaļīgais raksturs saistāms ar Bēthovena brāļa Johana mīlas dēkām, kas dižo komponistu vienlaikus kaitinājušas un uzjautrinājušas. Plaši izplatīts ir pieņēmums, ka simfonijas centrālo motīvu inspirējis vācu inženiera, smalko mehānismu meistara un Vīnes galma mehāniķa Johana Melcela 1808. gada izgudrojums – proti, metronoms. Ar gadiem leģenda par metronoma lomu Astotās simfonijas radīšanā tikai pieņēmās spēkā un kā arguments tika piesaukts Bēthovena skaņdarbu katalogā nereģistrēts kanons četrām balsīm “Ta ta ta, mīļais Melcel, lai dzīvo sveiks!”. Šī sirsnīgā joku melodija tikusi sacerēta svētku pusdienām par godu slavenajam smalkmehāniķim. Tomēr gluži iespējams, ka kanona autors ir nevis Bēthovens, bet gan komponista sekretārs Antons Šindlers, kurš savu mūžu veltījis Bēthovena personības dievišķošanai un apvīšanai ar leģendām.

Vaicāts, kamdēļ citas viņa simfonijas ir iemantojušas plašāku publikas atzinību, Bēthovens atcirtis, ka tamdēļ, ka Astotā simfonija ir viņa labākā simfonija. Cita starpā, Bēthovens Astoto simfoniju mēdzis mīļi dēvēt par savu “mazo Famažora simfoniju”, pretstatot to citai šajā toņkārtā rakstītai, bet apjomā krietni izvērstākai Sestajai simfonijai.

Astotās simfonijas pirmatskaņojums norisinājās 1814. gada 27. februārī Hofburgas pils koncertzālē, ar pašu autoru pie diriģenta pults.

Malmes Mūzikas akadēmijas profesors un Zviedrijas karaliskās mūzikas akadēmijas loceklis Rolfs Martinsons ir viens no ražīgākajiem Zviedrijas mūsdienu komponistiem. 20. gadsimta 80. gados Martinsons bija viens no Malmes jauno komponistu asociācijas FUTIM dibināšanas iniciatoriem. 1984. gadā Martinsons ķērās pie Jaunās Ziemeļu mūzikas festivāla (UNM, Ung nordisk musik) producēšanas, bet 1986. gadā tika uzņemts Zviedrijas komponistu savienībā. Kopš 2002. gada Martinsons ir Malmes Simfoniskā orķestra mākslinieciskais padomnieks. Rolfa Martinsona radošā darbība ir vērienīga, spilgta un mērķtiecīga. Viņš komponē lielas formas orķestra audeklus, koncertus orķestrim un solo instrumentiem, kormūzikas darbus. Vienlaikus Martinsons ar aizrautību pievēršas arī mazās formas darbiem – kamermūzikai un radioteātru iestudējumiem. 2010. gadā gadā tapis viens no ievērojamākajiem Martinsona lielformas darbiem – koncerts klarnetei un orķestrim “Concert Fantastique”. Tas tapis sadarbībā un kā veltījums virtuozajam zviedru klarnetistam Martinam Frostam (Martin Fröst). Dzirkstoši dinamiskais klarnetes opuss ir neapšaubāms izaicinājums sevi jau pierādījušiem mūziķiem. Sinfonietta Rīga un Džonata Bermana programmā Martinsona skaniskās domāšanas ekvilibristiku aicināts pārvarēt pieredzējušais latviešu klarnetists Mārtiņš Circenis.

1040. gadā, neilgi pēc ierašanās Jaunajā pasaulē, Igors Stravinskis steidza pabeigt darbu pie Šveicē un Francijā aizsāktās Domažora simfonijas. Traģisku dzīves drāmu un Otrā Pasaules kara uzliesmojumu nule piedzīvojušais komponists sublimēja radošā darbā pie nošu lapas, nekavējoties uzsākt lielformas simfoniskā opusa radīšanu. Iecerēts kā Concerto mazam orķestrim, skaņdarbs savā žanriskajā piederībā tomēr iezīmēja Stravinska gadu desmitiem ilgo saistību ar baleta pasauli. Darba pasūtītājs, Losandželosas Jansena Simfoniskais orķestris neapšaubāmi vēlējās saņemt ko tādu, kas atbilstu amerikāņu publikas priekšstatiem par krievu-franču, jeb Vecās pasaules komponista daiļradi. Jau pirmajā partitūras izdevumā Concerto vietā lasītājā noraudzījās “Danses Concertantes”. Un patiesi, skaņdarba ritmiskās figūras teicami atbilda neoklasicisma baleta abstrakto tēlu domāšanai un paradigmām. Pirmatskaņojumu “Koncertdejas” piedzīvoja 1942. gada 8. februārī, pie diriģenta pults stājoties skaņdarba pasūtītājam, Losandželosā orķestra mākslinieciskajam vadītājam Verneram Jansenam. Jau 1944. gada 10. septembrī “Koncertdeju” baleta inscinējumu kādreizējā Djagiļeva baleta trupas vadošā mākslinieka Džordža Balančina horeogrāfijā prezentēja Montekarlo krievu balets Ņujorkā. Ievērojamais poļu neoreālisma skolas komponists Aleksandrs Tansmans Stravinska “Koncertdejas” raksturoja kā “abstraktu baleta mūziku, kurā dejiskās formas nekādā veidā nav saistītas ar konkrētiem tēliem vai sižetu”.

Prestižās  Kempinski Young Artist programmas 2014. gada laureāts Džonatans Bermans savā neilgajā diriģenta karjerā ir paguvis stāties pie daudzu orķestru diriģenta pults. Viņš ir gaidīts viesis ne vien dzimtajā Lielbritānijā, bet arī daudzviet Eiropā un citviet pasaulē.  Bermana vadībā ir muzicējuši Birmingemas Simfoniskais orķestris, Roterdamas filharmoniskais orķestris, Londonas filharmoniskais orķestris, BBC simfoniskais orķestris, Turku filharmoniķi, Bāzeles Sinfonietta, Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, Tangvudas festivāla orķestris, Britten Sinfonia, Hāgenas simfoniskais orķestris, Southbank Sinfonia, Honkongas kamerorķestris, Dublinas RTÉ Nacionālais simfoniskais orķestris un Aldeburgas Festivāla orķestris.

Džonatans Bermans ir arī viens no aktīvākajiem savas paaudzes komponistu daiļrades popularizētājiem. Viņa draugu un kolēģu vidū minami tādi vārdi kā Olivers Knusens, Aleksandrs Gērs, Harisons Bērtvistls, Maksvels Deivīss, Džordžs Bendžamins, Džulians Andersons, Džons Harbisons, Maikls Gandolfi, Marks Entonijs Tērnidžs, Gunters Šullers, Čārlzs Vuorinens.  Bermans sadarbojas ar Londonas Sinfonietta, Birmingemas Laikmetīgās mūzikas grupu, New European Ensemble, Ensemble Modern, KNM Berlin, The Ligeti Academy, Britten Pears Ensemble un Crash Ensemble Dublin.   2014. gadā Bermans debitēja BBC Promenādē, kopā ar Londonas Sinfonietta piedaloties Maksvela Deivīsa autorkoncertā, bet 2016. gadā jaunais britu diriģents kopā ar savu kolēģi Oliveru Knusenu BBC Promenādē stājās pie BBC Simfoniskā orķestra diriģenta pults. Londonas Vigmora zālē Bermans debitēja 2015. gadā  kopā ar Birmingemas Laikmetīgās mūzikas grupu un 2016. gadā ar Ensemble Modern, ar kuriem iepriekš bija debitējis arī Frankfurtes Alte Oper.

Līdztekus koncerzāļu skatuvēm, nozīmīgu vietu Džonata Bermana radošajā karjerā ieņem arī operu uzvedumi. Jau astoņpadsmit gadu vecumā jaunais talants nonāca pie leģendārā diriģenta Antonio Papano, kad tas strādāja pie iestudējuma Londonas Karaliskajā operā. Kopš debijas operžanrā Bermana repertuārā skaitāmi jau vairāk kā trīsdesmit iestudējumu, to vidū Mocarta, Pučini, Verdi, Musorgska, Debisī, Pulenka, Britena un mūsdienu komponistu operdarbi.

Par vienu no spilgtākajām Džonata Bermana radošā talanta iezīmēm tiek uzskatīta viņa erudītā un smalki izkoptā koncertprogrammu sastādīšanas prasme. Cita starpā Džonatans Bermans ir autors Londonas Southbank Centre koncertsērijas Changing Britain koncertprogrammām, ko britu prese savulaik nodēvēja par “pēdējās desmitgades visaizraujošākajiem koncertiem”.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!