Rasa un Raitis Šmiti. Darbs “Atmosfēriskais mežs” (2019–2020). Attēls: VR datu vizualizācija
Kultūras ziņas 2014-2021
Māksla

2020. gada pirmajā pusgadā Purvīša balvai 2021 nominēti Ēriks Apaļais, Gints Gabrāns, Rasa un Raitis Šmiti

Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2020. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam, neatkarīgo ekspertu darba grupa nākamajai Purvīša balvai, kura tiks pasniegta 2021. gada aprīlī, ir nominējusi četrus autorus:

ĒRIKU APAĻO par darbu sēriju “Sibīrija (vai Tukums–Tomska)” (2019–2020) personālizstādē “Ģimene” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē (07.02.–31.05.2020.).

Nominācijas pamatojums: “Ērika Apaļā personālizstādē “Ģimene” starp senākiem darbiem tika rādīta jauna darbu sērija “Sibīrija (vai Tukums–Tomska)”, kurā mākslinieks pieskaras personīgai ģimenes vēstures lappusei – vecmāmiņas deportācijai uz Sibīriju 40. gados. Žilbinoši baltajā izstāžu zāles kubā pa perimetru monohromi brūni un zaļi audekli, kuros levitē vecmāmiņas nostāstu fragmenti (tēli) – Sibīrijas eglīte, kuras formu veido vecmāmiņas atmiņu pieraksts (“Aizveda līdz Tukums 2. Tur stāvēja garš, garš ešelons ar lopu vagoniem. Iekrāva mūs. Apsargāja mūs…”), pamests rotaļu sunītis, saule, bērza zariņš, piparkūku mājiņa, noklīdis čiekurs, noplukusi Ziemassvētku eglīte u.c. Ledaini salta ir brūnā krāsa, kas liek atcerēties atmiņas par izstādīto lopu vagonu Torņakalna stacijā vai varbūt sasalušo Sibīrijas zemi. Vientuļie un mēmie tēli liek tikai nojaust robežu starp vecmāmiņas atmiņu un mākslinieka ideju par tām. Uzskatu, ka nomināciju pamato Ērika Apaļā spēja savā gleznu sērijā pārradīt personīgus notikumus par universālām zīmēm, piedāvājot caur dziļi individuālu skatījumu niansētu vizuālu interpretāciju kopējai Otrā pasaules kara vēsturei,” stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.

Ēriks Apaļais. Personālizstāde “Ģimene” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē (07.02.–31.05.2020.). Foto: Vents Āboltiņš

“Kombinējot biogrāfiskas atsauces ar semiotiskām konstrukcijām, kas novestas līdzi filigrānām abstrakcijām, izmantojot reducētu krāsu paleti un pakļaujot izstādes telpu, Apaļajam izdevies radīt jaudīgu izstādes koptēlu. Īpaši izceļams ir gleznu cikls “Tukums–Tomska”, kurā caur personīgās mikrovēstures prizmu, ļoti aizkustinošā veidā, bet izvairoties no lieka sentimenta, tiek pārlasīta viena no mūsu neērtās vēstures lappusēm,” papildina mākslas zinātniece Solvita Krese.

GINTU GABRĀNU par personālizstādi “Fināla lielā atklāšana” Mākslas stacijā “Dubulti” (21.06.–13.09.2020.).

Nominācijas pamatojums: “Neilgi pēc valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa atcelšanas Mākslas stacijā “Dubulti” Gints Gabrāns sarīkojis “Fināla lielo atklāšanu”, kas postpandēmijas laikā ieguvusi pavisam grotesku noskaņu. Izstādē apskatāms ne tikai mākslinieka pēdējos gados radītais papildinātās realitātes aplikācijas projekts “SAN”, kas jau pieejams daudzās Latvijas vietās, bet arī videodarbs un digitālās izdrukas, ko pavada komponista Platona Buravicka mūzika. Izstādē ar mākslīgā intelekta palīdzību transformētie tēli – atklāšanu regulārie apmeklētāji – atlasīti no 2000 sociālajos tīklos pieejamajiem attēliem no laikmetīgās mākslas izstāžu atklāšanām. Gleznieciskie tēli šķiet kā izkāpuši no Bēkona gleznām – aizmigloti, formā deformēti, bailes uzdzenoši. Tomēr par spīti traģiskajam izskatam tie uzjautrina ar savu komisko pārspīlētību un liek domāt par attiecīgās sabiedrības grupas prioritārajām vērtībām. Transformētie un nu jau papildinātajā realitātē lidojošie foto vērš uzmanību uz mākslas iestādēs iedibinājušos hierarhiju, aicinot aizdomāties par to, kā tiek finansēti projekti, par priekšrocībām, kas dažiem ir un dažiem nav utt. Uzskatu, ka nomināciju pamato Ginta Gabrāna spēja savienot materiālu (tehnoloģiju) ar ideju, kas ir pieejama ne tikai konkrētajā izstāžu vietā, bet arī katram savā istabā. Klīstot pa izstādi, prātā atausa 1965. gadā vācu-amerikāņu mākslinieka Hansa Hākes manifests, kurā viņš rakstīja par tādu mākslu, kas pieredz un reaģē uz vidi, mainās, nav pastāvīga, kuras formu nav iespējams precīzi paredzēt, par mākslu, kurai vienlīdz svarīga ir tās forma un arī vide, kurā tā atrodas. Par to arī nominācija,” skaidro mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule.

““Dzīvās” mašīnas izmantojums šajā gadījumā priecē, jo vizuālie efekti ir programmatūras veikums, līdz ar to aktualizējot vieniem acīmredzamo, citiem vienaldzīgo pretīgumu, kuru ietver nedzīvā apdvešana ar iztēlotu dzīvību, pavisam reālus nedzīvā atdzīvināšanas mēģinājumus, kā arī dzīvā un nedzīvā apvienošanas projektus. Ja robokopa vai kiborga ideja tev neuzdzen šermuļus, tad atliek tikai pamēģināt tādu pagatavot un par vēlu atjēgties šausmu ielejā. Mašīnas nemājīgums, izsakoties psihoanalītiskos terminos, ir tikai viena no Gabrāna darbu tēmām. Tie ir estētiski pievilcīgi un ne vien atgādina, bet patiešām ierakstās dažādu modernisma glezniecības novirzienu lokā. Te var piemetināt fotogrāfa Tomasa Strūsa “Muzeju fotogrāfijas”. Gabrāna uzstādījums nav tik uzskatāms. Netiek atklāts, kādu mākslu ļaudis ikreiz ir savākušies vērot. Arī atsauces uz pagājušā gadsimta sākuma vizuālās mākslas strāvojumiem nav nolasāmas kā seno vērtību atklāšanas akts, liecība par nemainīgām patiesībām vai arī modernisma, bet varbūt mūsdienu kultūras kritika,” uzskata filozofs Kārlis Vērpe.

Gints Gabrāns. Personālizstāde “Fināla lielā atklāšana” Mākslas stacijā “Dubulti” (21.06.–13.09.2020.). Foto: Gints Gabrāns

RASU un RAITI ŠMITUS par darbu “Atmosfēriskais mežs” (2019–2020) mākslas un mediju centra “ZKM” Karlsrūē (Vācija) organizētajā virtuālajā izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas” (22.05.2020.–28.02.2021.).

Rasa un Raitis Šmiti. Darbs “Atmosfēriskais mežs” (2019–2020) mākslas un mediju centra “ZKM” Karlsrūē (Vācija) organizētajā virtuālajā izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas” (22.05.2020.–28.02.2021.). Attēls: VR datu vizualizācija

Nominācijas pamatojums: “Rasas Šmites un Raita Šmita mākslas darbs “Atmosfēriskais mežs”, kurš tiek eksponēts Bruno Latūra un Pītera Veibela kurētāja izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas”, reprezentē jau nākamo mākslas spirāles vijumu tehnoloģiskajā neospirituālismā, iezīmējot vismaz trīs vērā ņemamas kvalitātes. Pirmkārt, tas ir mākslinieciskais pētījums. Respektīvi, mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi ir izmantoti nevis jebkāda veida refleksijai, bet jaunu zināšanu radīšanai. Tā objekts ir Šveices Alpu skujkoku meži, kuri šobrīd cieš no sausuma, un tajos radītā “dzīvā observatorija”. Otrkārt, pateicoties virtuālajam tehnoloģijām, tas ir reizē globāls un reizē lokāls, tas vienlaikus pievēršas pētnieciskai un politiskai ekoloģijai, tas liek mums pārvērtēt attieksmi pret mūsu planētu un piedalās diskusijā par zemes (Gajas) dekolonizāciju. Treškārt, tas gluži vienkārši ir labākais zināmais virtuālo tehnoloģiju radītais mūsdienu ainavas mākslas piemērs. Tas ir estētiski bagātinošs. Tas ir meditatīvs. Tas ļauj atgūt zaudēto harmoniju un līdzsvaru. Tas nes mieru,” ekspertu izvēli pamato Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis.

Rasa un Raitis Šmiti. Darbs “Atmosfēriskais mežs” (2019–2020) mākslas un mediju centra “ZKM” Karlsrūē (Vācija) organizētajā virtuālajā izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas” (22.05.2020.–28.02.2021.). Attēls: VR datu vizualizācija

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja 8 vizuālās mākslas notikumus, un to vidū bija: Aigara Bikšes skulptūra “Mediķi pasaulei” pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja no 2020. gada 16. jūnija; Romana Korovina izstāde “Ceļš starp priedi un krūmu” galerijā “Mākslas XO” (14.05.–27.06.2020.); Ievas Kraules-Kūnas un Annas Bernardes izstāde “Sveiciens 8. martā” Rīgas cirka Ziloņu zālē (08.03.–12.03.2020. / izstāde bija plānota līdz 3. aprīlim, bet Covid-19 ierobežojumu dēļ bija skatāma vien četras dienas); Frančeskas Kirkes izstāde “trauslums / fragile” Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA (14.12.2019.–16.02.2020.); Skuja Braden izstāde “Samsāra” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (14.03.–27.09.2020.).

EKSPERTI 2019.–2020. GADĀ

Laika posmā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada decembra beigām Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupā strādā: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore, izstāžu zāles ARSENĀLS Radošās darbnīcas vadītāja Līna Birzaka-Priekule, mākslas zinātniece, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis, filozofs Kārlis Vērpe, galerijas “Careva” dibinātāja un vadītāja Alise Careva. No 2019. gada 1. jūlija ekspertu komandā sākusi strādāt kuratore Elīna Sproģe (mākslas teorētiķa, kuratora Kaspara Vanaga vietā). Savukārt no 2020. gada 1. janvāra Purvīša balvas ekspertiem pievienojās kuratore, mākslas zinātniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, kura nomainīja mākslas zinātnieci, kuratori Ievu Kalniņu.

Ekspertu darba grupa nominantus balvai izvirza reizi ceturksnī.

Ņemot vērā faktu, ka Covid-19 krīze ietekmēja gan Latvijas sabiedrības ikdienas aktivitātes, gan Latvijas mākslas un kultūras dzīvi, Latvijas valdībai izsludinot valstī ārkārtējo situāciju, kas ilga no 12. marta līdz 9. jūnijam, Purvīša balvas 2021 organizatori nolēma šo ārkārtas apstākļu dēļ mainīt Ekspertu darba grupas izstāžu un mākslas notikumu izvērtēšanas un nomināciju iesniegšanas grafiku, apvienojot plānoto 2020. gada 1. un 2. ceturkšņa notikumu izvērtējumu vienā periodā.

Saskaņā ar grozījumiem Purvīša balvas nolikumā kopš 2017. gada 1. aprīļa eksperti vērtē izstādes tikai Latvijas ietvaros.

Atbalstot Purvīša balvas 2021 ekspertu iniciatīvu, vietnē ir iespējams iepazīties ar to ekspertu nomināciju pamatojumiem, kuri attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst.

PURVĪŠA BALVA

Purvīša balva ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Tā dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un izvērtēt izcilāko sniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti un analīzi, sekmēt jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.

Balva tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”. Purvīša balvu 2017 pasniedza mākslinieku kolektīvam – Krišam Salmanim, Annai Salmanei un Kristapam Pētersonam – par izstādi “Dziesma”. Sesto Purvīša balvu 2019. gadā saņēma māksliniece Ieva Epnere par personālizstādi “Dzīvo atmiņu jūra”.

 Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor” un SIA “Kultūras projektu aģentūra INDIE”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas aģentūra “P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības” un biedrība “Mākslas platforma”.

Projektu atbalsta SIA “Alfor”.

Informēja Natālija Sujunšalijeva, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja preses centra vadītāja
IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!