Džuzepe Karelli (Giuseppe Carelli, 1858–1921). Neapoles ainava.

19. gadsimta marīnas

No 2019. gada 5. oktobra līdz 2020. gada 5. janvārim Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA (Doma laukumā 6, Vecrīgā) Boses zālē būs skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas izstāde “19. gadsimta marīnas”, kas ietver dažādu Rietumeiropas skolu, t.sk. Vācijas, Holandes, Francijas, Norvēģijas un Itālijas mākslinieku gleznotās jūras ainavas.

Marīna apzīmē ainavu glezniecības žanru, kur tiek attēlota jūra visdažādākajās šīs ūdens stihijas izpausmēs. Žanra pamatlicēji bija 17. gadsimta holandiešu gleznotāji, no kuriem iedvesmojās daudzas turpmākās mākslinieku paaudzes. Holandieši izstrādāja vairākus marīnu tipus, iemūžinot jūru jebkuros diennakts laikos, rādot to gan vētras sabangotu, gan rāmu, attēlojot floti, jūras kaujas un ostu skatus. Nīderlandē vecmeistaru tradīcijas turpināja arī 19. gadsimta marīnisti, piemēram, Johaness Shotels (Johannes Christian Schotel, 1787─1838) un Davids Kleine (David Kleyne, 1754─1805), kuru darbi redzami izstādē.

Karls Frīdrihs Šulcs (Carl Friedrich Schulz, 1796–1866). Vētrainā jūra. 1833. Audekls, eļļa.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

Ekspozīcijā iekļautās gleznas raksturo 19. gadsimta populāros jūras ainavu motīvus: līdztekus vispārinātiem vētras skatiem, mākslinieki aizrautīgi glezno romantiskas ainavas ar klintīm saulrietā. Tāpat iemīļoti motīvi ir variācijas par Neapoles līča piekrasti ar Vezuva aprisēm vai Kapri sala. Šajā periodā arvien biežāk mākslinieki pievēršas ne tikai citiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem, bet arī lokālajai ainavai.

Henrī Šarls Štoks (Henri Charles Stock, 1826–1885). Klinšaina jūras piekraste. 1850. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

Glezniecībā pastiprināta interese par jūru un šīs tēmas jauna interpretācija parādījās romantisma laikmetā, kad mākslinieki dabas norises, īpaši ūdens virsmas mainīgumu, asociēja ar savu emociju atspoguļojumu. Piemēram, izstādē aplūkojamā vētrainā jūra ar grimstošiem kuģiem vācu mākslinieka Karla Šulca (Carl Friedrich Schulz, 1796─1866) un norvēģu gleznotāja Johana Dāla (Johann Christian Clausen Dahl, 1788–1857) kompozīcijās kļuvusi par metaforu cilvēka pretestībai dzīves likteņa triecieniem.

Žans Antuāns Teodors Gidēns (Jean Antoine Théodore Gudin, 1802–1880). Neapoles līcis. 1833. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

Toties 19. gadsimta beigās impresionisma stila iespaidā autori izmanto piesātinātu krāsu paleti un tiecas panākt audeklos gaismas efektus un jūras gaisa vibrācijas, ko apmeklētāji ieraudzīs Džuzepe Karelli (Giuseppe Carelli, 1858–1921) gleznā “Neapoles ainava”.
Nevaldāmās ūdens stihijas maģija vienmēr fascinējusi cilvēku, tāpēc arī 19. gadsimta marīnistu gleznas joprojām piesaista skatītājus un mākslas kolekcionārus.

Johans Kristians Klauzens Dāls (Johann Christian Clausen Dahl, 1788–1857). Kuģa bojāeja. 1832. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

Holandiešu un citu vecmeistaru ietekmē veidojusies Ivana Aivazovska daiļrade (Иван Константинович Айвазовский / Ованнес Айвазян, 1817–1900). Mācību procesa laikā viņš ainavas gan rūpīgi studējis, gan kopējis. Aivazovska darbus šogad varēs apskatīt Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA Lielajā zālē izstādē “Gaismas metafizika”.

Raksta attēlā: Džuzepe Karelli (Giuseppe Carelli, 1858–1921). Neapoles ainava. Koks, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!