TRĪS GRĀMATAS PAR NĀVI
Sagadījās, ka pēdējās trīs grāmatas, ko esmu izlasījusi, ir par nāvi, tās klātbūtne visos darbos ir jūtama nemitīgi. Nesen latviešu valodā iznākušā britu rakstnieka Endrū Millera romāna „Tīrs” sižets vēsta par Parīzes Svēto Nevainīgo baznīcas un kapsētas iznīcināšanu un norakšanu, lai attīrītu pilsētu no nāves klātesamības un atbrīvotu vietu dzīvajai, augošajai pilsētai. Austriešu rakstnieka Kristofa Ransmaira grāmata „Pēdējā pasaule” stāsta par romiešu dzejnieku Ovīdiju, kuru nāve padara dzīvāku, nekā to spējusi dzīve, un mūžīgi nemirstīgu, viņa pēdējā darba varoņu tēliem iemiesojoties dzelzs pilsētas Tomas ļaudīs. Savukārt Nila Saksa un Jurģa Liepnieka gluži svaigais trilleris risina mūžīgo jautājumu – vai pastāv dzīve pēc nāves – un jau grāmatas nosaukumā sniedz mierinošo atbildi „Nāve – tās nav beigas”.
ENDRŪ MILLERS „TĪRS”
Endrū Millera (1960) godalgotais romāns „Tīrs” iznācis Jāņa Rozes apgādā 2014. gadā, no angļu valodas to tulkojusi Māra Poļakova. Oriģinālā tas publicēts 2011. gadā.
Romāna darbība norisinās pirmsrevolūcijas Parīzē, bet tās priekšnojautas kaut kur gaisā jau ir sajūtamas, tomēr šis stāsts nav par franču revolūciju. „Tīrā” reāli notikumi savijas ar autora fantāzijām. Tāda baznīca un kapsēta Parīzē patiešām ir pastāvējusi. Jauns un ambiciozs inženieris Žans Batists saņem ministra rīkojumu likvidēt kapsētu un baznīcu, kas jau krietnu laiku apdraud apkārt dzīvojošo parīziešu veselību un pašsajūtu. Kad varas vīri nolemj beidzot no tās tikt vaļā, Žans Batists kļūst par instrumentu viņu rokās, ar kura palīdzību šis melnais darbs jāpaveic. Viņš dodas uz Valansjēnu pie sena drauga, ar kuru kopā strādājis ogļraktuvēs, jo tikai šiem skarbajiem un rūdītajiem vīriem tas varētu būt pa spēkam. Taču tas izrādās krietni sarežģītāk nekā sākumā licies – jaunais censonis saskaras ar lielu iedzīvotāju pretestību. Un tas liekas tik saprotami, jo cilvēku pieķeršanās lietām, vietām un to nemainībai visos laikos ir bijusi nesatricināma. Iznīcināt pagātni progresa vārdā vai mēģināt to nosargāt – tas ir mūžīgais jautājums. Kad jaunais inženieris pēc ministra rīkojuma saņemšanas apmetas blakus kapsētai miesnieka Monāra mājā, viņš pamazām apjauš, ka apkaimes ļaužu mājokļi, ēdiens un pat elpa ir piesūkusies ar trūdošo līķu smaku, kapsēta ir ielauzusies viņu dzīvēs un likteņos, bet viņi nevēlas no tās šķirties. Pienāk brīdis, kad miesnieka ģimene un viņu meita Zigete uzzina, ar ko īsti viņu īrnieks nodarbojas, un romāna notikumi kļūst asiņaini. Turpat kapsētā satiktais ērģelnieks Armāns par Zigeti saka, ka apprecēties ar viņu būtu tas pats, kas apprecēties ar kapsētu. Armāns visus cilvēkus dala pagātnes un nākotnes partijas biedros, ik pa brīdim uzdodot tik neērto jautājumu – kurā pusē esi tu? Kopā ar saviem draugiem ērģelnieks ievelk Batistu nervus kņudinošā piedzīvojumā – nakts aizsegā, bruņojušies ar otām un krāsas podiem, viņi traucas pa Parīzes ielām un raksta uz sienām saukļus. Batists mēģina saprast – viņam tas patīk vai nē – un turpina meklēt atbildi, kurai partijai viņš pieder – nākotnes vai pagātnes, kamēr viņa vadītā Nevainīgo kapsētas un baznīcas nojaukšana neatgriezeniski pārveido Parīzes vaibstus.
Lasot romānu, viss kļūst tik apbrīnojami reālistisks un fiziski sajūtams: Versaļas pils labirinti un gaisotne, notikumi un rosība mazajās ieliņās, kas ieskauj kapsētu, tirgus laukumā un amatnieku darbnīcās, kapsētā trūdošo līķu smaka, ar dūmakaini oranžu liesmu degošās laternas, stindzinošais aukstums šaurajā inženiera istabiņā ar skatu pa logu uz kapsētu, ar pelniem, kvēpiem, dubļiem, mēsliem sakultais Parīzes sniegs, sasalusī kapsētas zeme un nerimstošie Valansjēnas ogļraču lāpstu cirtieni starp izrakto līķu kaulu mūriem, tad vasaras saules svelme, uzkarsušie akmeņi, sviedros izmirkušais, pie ogļraču mugurām pielipušais apģērbs, ar putekļiem pieblīdušais gaiss virs baznīcas gruvešu kaudzēm, veseru un cēršu klaudzēšana, uguns vaidēšana un šņākšana, aprijot pēdējo, kas vēl palicis pāri. Visbeidzot viss ir tīrs. Uz vecās kapsētas zemes ir atbrīvota vieta jaunam Marche des Innocents tirgus laukumam. Savu darbu izdarījuši, ogļrači visi kopā kā vienots spēks, ko vēl vairāk saliedējušas pārdzīvotās šausmas un zaudējumi, dodas projām, bet ne atpakaļ uz Valansjēnas ogļraktuvēm. Varbūt tieši te ir sākums revolūcijai.
Draudzība, mīlestība, nodevība un pieviltas cerības.
Kad atklājas, ka vienīgais īstais Batista draugs no pagātnes Lekērs ir pastrādājis šaušalīgu noziegumu un paslēpies kapenēs, Žans dodas viņu meklēt. Pēdējā bijušo draugu saruna. Tad atskan šāviens. Kurš kuru patiesībā ir nodevis?
Pēc taisnības un prāta apsvērumiem Žana mīlestību vajadzētu saņemt jaunajai meitenei Žannai, kura mīt ķestera namiņā kapsētā un kopš satikšanās brīža tekalē viņam nopakaļ, ir gatava no acīm nolasīt katru vēlmi, izpildīt jebkuru lūgumu, pat palīdzēt iznīcināt kapsētu, kurā pati ir uzaugusi un dzīvojusi. Tomēr tā nenotiek. Žans iemīl pērkamu sievieti Eloīzi, kuras sarkano apmetni viņš vienmēr meklē un atrod pilsētas burzmā. Arī Eloīze tāpat kā Žanna, miesnieka meita Zigete un pārējās romāna sievietes tiecas pēc mīlestības, tomēr, grāmatas pēdējo lappusi aizverot, paliek šaubas – vai Žans ir tas, kurš spēs salāpīt šo saplosīto dzīvi, vai tas tiešām ir tik vienkārši, kā te tiek aprakstīts?
Romānā daudz cietusī Žanna beigās izrādās krietni stiprāka nekā varētu gaidīt. Vai viņa kādreiz būs laimīga, vai arī viņas lielākā laime izrādīsies spēja samierināties ar dzīvi. Un vai vēl kāda iespēja tiks dota Zigetei. Kas palicis pāri no jaunā inženiera, kad viņš ir paveicis šo neiespējamo misiju, vai nopostītā kapsēta nav iemājojusi viņā pašā uz mūžīgu palikšanu. Tādas domas neliek mieru vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas.
NILS SAKSS, JURĢIS LIEPNIEKS “NĀVE – TĀS NAV BEIGAS”
Nila Saksa un Jurģa Liepnieka trilleris “Nāve – tās nav beigas”, ko laidusi klajā izdevniecība “Zanes grāmatas” 2014. gada nogalē, izpelnījies lielu uzmanību, iekarojis pirktāko grāmatu topa virsotni un nu jau piedzīvojis otro tirāžu.
“Nāve – tās nav beigas” aizsākas kā divi savstarpēji nesaistīti stāsti, no kuriem viens norisinās Rīgā, bet otrs Anglijā. Beigās abi savijas vienā, sniedzot atbildi uz daudzajiem jautājumiem, kas rodas lasīšanas laikā. Ko nevar izskaidrot ar loģiku, to izskaidro ar mistiku. Latvijā Pulkvedis uzsāk izmeklēt klavierskolotājas slepkavību, tai seko vēl viena slepkavība, bet vēl kāda iznirst no pagātnes dzīlēm. Anglijā kāda neveiksmi piedzīvojusi psiholoģe slepeni turpina strādāt ar zēnu, kurš neizskaidrojamu iemeslu dēļ atceras savu iepriekšējo dzīvi, lai rastu apstiprinājumu un pierādītu, ka iepriekšējā praksē nav kļūdījusies un šoreiz novestu ārstēšanu līdz veiksmīgam iznākumam. Tieši šī zēna iepriekšējā dzīve atved anglieti uz Latviju, kur viņa satiek Pulkvedi. Pa vidam – mūsu tiesu sistēmas korumpētības, visādu augsta ranga amatpersonu, sazvērestības teoriju, masu zombēšanas shēmu nežēlīga atmaskošana un tādā garā.
Ko vēl var pateikt par grāmatu, par kuru tik daudzi jau izteikušies? Varbūt vienīgi to, ka ar aizraujošu trilleri ir tāpat kā ar čipsiem. Vispār jau čipsus es neēdu, un ne tāpēc, ka man tie negaršotu. Sākot tos ēst, es vienkārši aizraujos un nespēju apstāties, bet man ļoti nepatīk zaudēt kontroli pār situāciju. Arī trillerus es nelasu šī paša iemesla dēļ. Bet šoreiz iekritu tāpat kā daži mani paziņas, kuri pēc tam stāstīja, ka nav spējuši no grāmatas atrauties.
Bija pavēls vakars, kad sāku lasīt “Nāve – tās nav beigas”. Ik pa brīdim nodomāju – nu, vēl vienu nodaļu un tad gan gulēt. Šādā veidā tikusi jau grāmatai pāri pusei, sapratu, ka esmu iekritusi, un apstāties vairs neizdosies. Saksa un Liepnieka veiksmīgi un pēc labākajiem trilleru paraugiem savērptais sižets uzāķēja mani un rāva uz priekšu kā aukliņā pastaigā izvests šunelis rauj uz priekšu saimnieku. Nekas cits neatlika, kā sekot tam pēc iespējas cienīgākā gaitā un mēģinot neapgāzties. Brīžiem tas mani aizrāva, brīžiem sakaitināja, ātrāk gribējās gūt apstiprinājumu saviem minējumiem par notikumu tālāku attīstību. Dažreiz mani minējumi izrādījās pareizi, citreiz nācās piedzīvot aplauzienu, jo sižeta pagriezieni vietām bija tik strauji un neparedzami, ka mana intuitīvā matemātika tos bija izskaitļojusi kļūdaini.
Neatpazinu visus īstajā vārdā nenosauktos personāžu prototipus, bet man tas nešķita pārāk svarīgi, doma tāpat bija skaidra, drīzāk īsti negāja pie sirds tas, ka daži tomēr tika saukti īstajos vārdos un pat atkārtoti. Manuprāt, tas bija lieki. Pieņēmu to kā personīgu rēķinu kārtošanu, bet kā lasītāja no tā neko neieguvu.
Kādā dienā apstājos uz Elizabetes un Pulkveža Brieža ielu stūra un prātoju, kurš varētu būt tas nams un logs, kurā, no Monikas hoteļa šaujot, nošāva klavierskolotāju, bet īsti skaidrībā tomēr netiku. Likās, ka traucē vienas mājas stūris, lai tas būtu reāli iespējams. Anglijas vietu aprakstus pieņēmu bez piekasīšanās, jo tie nebija pārbaudāmi, bet aprakstītās anglietes – māte un meita – likās pavisam reālas, jo tieši tādas dzīvē redzētas. Trillera veiksmes iemesls ir ne tikai tā spraigais sižets, bet arī kolorītie personāži, no kuriem dažs manā iztēlē nostājās acu priekšā kā dzīvs, pat likās, ka es viņu pazīstu vai vismaz esmu kaut kur satikusi.
Aizverot pēdējo grāmatas lappusi, ielūkojos pulkstenī, kura rādītāji tuvojās deviņiem no rīta. Nolamājos uz sevi, uz Saksu un Liepnieku un gāju gulēt.
Vai es gribētu lasīt trillerim turpinājumu ar šiem pašiem varoņiem. Laikam jau tomēr nē. Tas būtu tas pats, kas uzliet ūdeni izdzertas kafijas biezumiem un gaidīt pirmā uzlējuma garšu. Arī par tiem personāžiem, par kuriem līdz galam viss netika pateikts vai tika pateikts tik absurdi, ka neticami (piemēram, angļu psiholoģes un Pulkveža pēkšņais mīlas stāsts), diez vai kaut ko pārsteidzoši jaunu un uzmanību noturošu vēl varētu izstāstīt.