Birka: Skatuve

Bērnu un jauniešu žūrijā piedalās 9 bērni un jaunieši vecumā no 9 -15 gadiem no Rīgas, Mārupes, Garkalnes un Ludzas: Ludzas pilsētas ģimnāzijas, Mārupes pamatskolas, Garkalnes mākslu un vispārizglītojošās pamatskolas, Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas, Rīgas Hanzas vidusskolas, Rīgas 19. vidusskolas, Rīgas Doma Kora skolas, A. Pumpura Rīgas 11. pamatskolas. Žūrija tiksies ar  “Spēlmaņu nakts 2016/2017” žūrijas pārstāvi – teātra kritiķi Henrietu Verhoustinsku, lai gūtu ieskatu kritiķu darba specifikā. Pēc tikšanās žūrija vienosies par saviem vērtēšanas kritērijiem, kā arī skatītāju balsojuma principu – katrā izrādē, kuru žūrija apmeklēs, arī pārējie skatītāji tiks aicināti izteikt savu viedokli par izrādi, aizpildot speciāli sagatavotu anketu.

Bērnu un jauniešu žūrijai jāizvērtē 10 izrādes, kas atlasītas balstoties uz Spēlmaņu nakts žūrijas un ASSITEJ Latvija (Starptautiskās Bērnu un Jauniešu teātra asociācijas Latvijas nodaļas)  ieteikumiem.:

14. oktobrī ‘’Mazais princis’’, Latvijas Leļļu teātrī, režisore Vija Blūzma;

15. oktobrī  ‘’Šausmu autobuss’’ Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Kārlis Krūmiņš;

16. oktobrī ‘’Savādais atgadījums ar suni naktī’’ Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Valters Sīlis;

21.  oktobrī Neatkarīgais projekts ‘’Nāc Laukā!’’, režisors Kārlis Krūmiņš, norises vieta – Kuldīga, Grants ielas 29 pagalms;

22. oktobrī  ‘’Karnevāls un kartupeļu salāti’’ , Galerijā ISTABA, režisors Jānis Znotiņš;

2. novembrī ‘’80 dienās apkārt zemeslodei’’ Valmieras drāmas teātrī, režisors Viesturs Roziņš;

11.novembrī ‘’Toma Sojera piedzīvojumi’’ Dailes teātrī, režisors Dmitrijs Pertrenko;

12. novembrī ‘’Kaštanka’’, Latvijas Leļļu teātrī, režisors Dmitrijs Petrenko;

17. novembrī ‘’Bruņinieks, kuram sāpēja zobi’’, Latvijas Leļļu teātrī, režisors Edgars Kaufelds;

20. novembrī  ‘’Drebošā telts’’, Teātris– studija JORIKS, režisore Inga Tropa.

Paralēli izrāžu vērtēšanai, bērnu žūrija tiksies ar izrāžu radošajām komandām un dosies ekskursijās pa teātriem, bet tuvojoties Spēlmaņu nakts vakaram,  saskaitīs visas balsis un vienosies par savas specbalvas piešķiršanu kādai no izrādēm. Būtiski, ka bērni paši izveidos balvu, kuras dizains izrietēs no labākās izrādes tematikas un vēstījuma. Balva tiks pasniegta “Spēlmaņu Nakts 2016/2017” apbalvošanas ceremonijas laikā 23. novembrī Dailes teātrī.

Žūrijas darbu plāno un koordinē LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas 3.kursa, ar specializāciju – Leļļu teātris, studente Alīda Pērkone, kurai ir liela pieredze bērnu pasākumu organizēšanā, kursu un nometņu vadīšanā.

Bērnu un jauniešu žūrijas darbs norit ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.

Jaunā Kaseles muzeja “Grimmwelt” telpās, kas ir viena no daudzajām “Documenta 14” norises vietām, kopā ar Oskara Mazotas (Oscar Masotta), Bruno Šulca (Bruno Shulz), Roija Rouzena (Roee Rosen), Sjūzenas Hileres (Susan Hiller) un Toma Zeidmana Freida (Tom Seidmann Freud) darbiem pirmo reizi vienkopus tiek izstādīti arī Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma (RMM), Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas RGALI un GARF arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas.

Pateicoties RMM atsaucībai, izdevies sagrupēt lielisku materiālu kopumu, kurš plašākai publikai muzeja rekonstrukcijas laikā nav pieejams. Daudzi materiāli līdz šim glabājušies krājumos un nav tikuši eksponēti. Pētnieces Beatas Paškevicas ilgtermiņa pētnieciskais darbs un vācu valodā publicētā monogrāfija par Annu Lācis “In der Stadt der Parolen Asja Lacis, Walter Benjamin und Bertold Brecht” (“Schriften des Fritz-Hüser-Instituts für Literatur und Kultur der Arbeitswelt, Band 14”, Dortmunde, 2006) kļuva par svarīgu atsauces punktu izstādes veidošanas laikā.

“Documenta 14” mākslinieciskais vadītājs un kurators Ādams Šimčiks (Adam Szymczyk) ielūguma vēstulē raksta: “Šīs “Documenta” programmas ietvaros ir iekļauts Andra Brinkmaņa veidotais izpētes projekts “Signals from another world: Anna “Asja” Lācis archives”, kurš tapis sadarbībā ar Māru Ķimeli, Beatu Paškevicu un Hendriku Folkertu. Tā mērķis ir izvērtēt 20. gadsimta sākuma Vācijas un Padomju Krievijas intelektuāļu sadarbību. Ar fotomateriālu, vēstuļu, manuskriptu, grāmatu, žurnālu, fotomateriālu palīdzību tiks rekonstruēta divu vēsturiski nozīmīgu personību – teātra režisores, aktrises, eksperimentālā bērnu teātra novatores Annas Lācis un vācu filozofa Valtera Benjamina – saskare. Šī ekspozīcija iepazīstinās plašāku publiku ar A. Lācis nozīmīgo darbu un materiāliem, ar kuru palīdzību iespējams rekonstruēt maz pētīto Veimāras perioda politiskā teātra vidi Vācijā, kā arī labāk kontekstualizēt atsevišķus Valtera Benjamina tekstus, kuri saistīti ar izglītību un bērnības tematiku.”

“Documenta 14” izdotajā žurnālā “South” tiks publicēts arī Andra Brinkmaņa raksts, kā arī līdz šim nepublicēts A. Lācis teksts (A. Brinkmaņa un B. Paškevicas tulkojumā) un V. Benjamina nozīmīgais darbs “Proletārā bērnu teātra programma”, kuru autors sarakstījis, balstoties uz A. Lācis pieredzi darbā ar bērniem bezpajumtniekiem Orlā, Krievijā 1918.–1919. gadā.

Teātra režisore un skatuves mākslas teorētiķe Anna Lācis (1891–1979), pazīstama arī kā Asja, – fascinējoša personība, kura bijusi cieši saistīta ar Eiropas un Krievijas modernā teātra un filozofiskās domas ietekmīgākajiem pārstāvjiem. A. Lācis rietumos tika par jaunu atklāta pēc 1968. gada, kad atjaunojās interese un tika publicēti pirmie V. Benjamina rakstu krājumi. Izstāde ļaus skatītājiem pārvērtēt A. Lācis paveikto jaunā skatījumā.

Izstāde “Documenta” tiek organizēta kopš 1955. gada katru piekto gadu un ir viens no svarīgākajiem mākslas vides notikumiem pasaulē. To dibināja mākslinieks, pasniedzējs un kurators Arnolds Bode. Katru “Documenta” “sēriju” veido pieaicināts kurators, šoreiz tas ir polis Ādams Šimčiks, kurš 2003.–2014. gadā vadīja Bāzeles izstāžu namu Kunsthalle un bija viens no 2008. gada Berlīnes biennāles kuratoriem. Rīkojot izstādi divās pilsētās, viņš vēlas pievērst pastiprinātu uzmanību Eiropas ekonomiskajām, kulturālajām un sociālajām problēmām. Savus darbus Atēnās un Kaselē izstāda vairāk nekā 160 mākslinieku no visas pasaules. Šī ir viena no pirmajām reizēm, kad izstādē “Documenta” iekļauti latviešu izcelsmes autoru darbi. Otra izstādē pārstāvētā latviešu izcelsmes māksliniece ir Vija Celmiņš.

Papildu informācija: Andris Brinkmanis – abrinkmanis@yahoo.com

Raksta attēlā: Annai Lācis veltītais stends “Grimmwelt” muzejā Kaselē. Priekšplānā esošajā vitrīnā redzams lakats, kuru režisorei Annai Lācis un viņas dzīvesbiedram Bernhardam Reiham 1950.gadu vidū dāvināja dramaturgs Bertolds Brehts. Lakata dizainu par godu 1951. gada Vispasaules jaunatnes un studentu festivālam Berlīnē radījis mākslinieks Pablo Pikaso. Šis ir viens no izstādei deponētajiem 24 RMM priekšmetiem. Foto: Andris Brinkmanis.

Balvu pasniegšanas ceremonija ar ilggadējā sadarbības partnera Hennessy atbalstu notiks 7. martā Latvijas Nacionālajā operā pl. 19.00. Pasākumu tiešraidē atspoguļos Latvijas Televīzijas 1. kanāls un Latvijas Radio 3 “Klasika”.

Ērika Ešenvalda opera “IEMŪRĒTIE” ir uzrunājošs un ļoti būtisks, saturā daudzslāņains darbs, kas, aktualizējot atšķirīgas dzīves vērtības un izvēles nenovēršamību, personiskā un pārlaicīgā mērogā runā par upura neizbēgamību un jēgu. Operas pirmizrāde notika19. maijā Latvijas Nacionālajā operā. Mūsdienīgi postmodernā estētikā veidotais muzikāli skatuviskais darbs, kura žanriskajai definēšanai libreta autore dzejniece Inese Zandere lietojusi apzīmējumu “mītiskā melodrāma”, koncentrējas uz gadsimtu teikās un vēstures patiesībā sakņoto būvupura tēmu. Jaunā opera un tās iestudējums piedāvā gan dziļi personisku traģisku upurētas mīlestības stāstu par radošu personību starp nežēlīgām dzīves izvēlēm, gan atklāj universālus simbolus, gan portretē sabiedrību – no māņticībā balstītiem būvnieku rituāliem un ikdienas dzīves epizodēm līdz ironiski atrādītam pompozam mūsdienu varas ceremoniālam. Ērika Ešenvalda otrais darbs operas žanrā ir viņa kā stilizētāja meistarības kvintesence – dažādi stili un žanri te mērķtiecīgi kalpo kā atpazīstamu un asociatīvi mērķētu zīmju valoda. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei debija operas žanrā izdevusies spoža, pārliecina arī solistu ansamblis un Latvijas Nacionālās operas koris. Muzikālais jauniestudējums tapis diriģenta Māra Sirmā vadībā.

 

Kora opera NEOARCTIC ir rosinoša, poētiska un saviļņojoša muzikāla performance par antropocēnu – jaunu ģeoloģisko laikmetu, kam raksturīga iepriekš nepieredzēta cilvēka ietekme uz Zemes ekosistēmām.  Vienlaikus tas ir arī stāsts par katru no mums. Divpadsmit dziesmas un divpadsmit izcili Latvijas Radio kora dziedātāji, divpadsmit dabas ainavas un divpadsmit skaņu ainas, kuras viens no otra neatkarīgi gleznojuši divi komponisti – plaši pazīstamais britu elektroniskās un tehnomūzikas autors Endijs Stots un jaunais latviešu skaņdaris Krists Auznieks. Jau trešais dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas radītās eksperimentālās apvienības Hotel Pro Forma un Latvijas Radio kora un diriģenta Kaspara Putniņa sadarbības projekts pirmizrādi piedzīvoja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 26. augustā un pārteidza kā vizuāli iespaidīgs, estētiski baudāms un emocionāli uzrunājošs iestudējums.

 

Johana Volfganga Gētes traģēdijas iedvesmotās Šarla Guno operas “FAUSTS” iestudējums Aika Karapetjana režijā un ar muzikālo vadītāju Tadeušu Voicehovski pie diriģenta pults pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvoja 30. septembrī. LNOB 2016./2017. gada sezonas pirmais jauniestudējums ir spriegs un emocionāli uzrunājošs, vērienīgs un cilvēciski patiess, tas izdevies gan muzikāli, gan vizuāli mākslinieciski iespaidīgs. Izrāde ir konceptuāli un stilistiski konsekventa, arī muzikāli un vizuāli harmoniska, jo režija te seko mūzikai, kas mūsdienās ir retums. Par iestudējuma muzikālo veiksmi īpaši jāpateicas diriģentam Tadeušam Voicehovskim, kura vadītais orķestris ir šīs operas asinsrite, tās galvenais muzikālais balsts un lieliskā solistu ansambļa nepagurstošs iedvesmotājs.

Adventa laikā mūžības slieksnim pārkāpusi Dzintra Klētniece. Talantīga aktrise, un ar īpatnu, spēcīgu enerģiju apveltīts cilvēks. Lauku meitene, kura jau no agras bērnības radināta pie darba. Auksta rīta rasa agros ganu rītos, smaga zemes kārta, ravējot dārzeņu dobes, agrīna spēja lasīt grāmatas un alkas pēc teātra mākslas – apmēram tāda ir Dzintras dzīve līdz studijām Teātra fakultātē. Dzintra bija nemierīga  un ne visai paklausīga studente. Viņa neslēpa savas patiesās domas arī tad, ja tās nesakrita ar pedagogu viedokļiem, piedalījās dažādos ārpus studiju pasākumos, piemēram regulāros braucienos uz Maskavu, uz tajos gados populāru režisoru izrādēm.

Dzintras aktrises gaitas vairākos  teātros, kuros viņa savas dzīves laikā strādājusi, arī nebija līdzenas un bez problēmām. Pēc studiju beigām viņa bija Valmieras Drāmas teātra aktrise. Viņas nozīmīgākās lomas šajā periodā:  Ģertrūde V. Šekspīra “Hamlets” iestudējumā, Lovisa  H. Vuolijoki “Niskavuori saimnieces jaunība”. Dzintrai Valmieras teātrī bija sava noteikta vieta, viņa varēja te trupināt savu aktrises karjeru. Taču viņa devās uz Liepājas teātri. Tur strādāja viņas vīrs Nauris Klētnieks, un tieši viņa režijās varēja izpausties Dzintras daudzpusīgais, īpatnais talants. Viņu abu “zvaigžņu stunda” bija 20.gs. septiņdesmito. gadu beigas, astoņdesmito gadu sākums, kad Naura Klētnieka režijā tapa Ed. Olbi “Kam no Vulfa kundzes bail”, ar Dzintru Martas lomā. Tas bija ļoti pārliecinošs un izteiksmīgs skatuves tēls, kas sajūsmināja daudzus skatītājus un kritiķus visā Latvijā. Tikpat populāra un cildināta bija Dzintras Alise F. Direnmata “Spēlēsim Strindbergu”, Vasiluca  J. Druces “Laimes istabiņa”, Rašele  M. Gorkija “Vasa Žeļeznova”. Šai laikā teātra dzīves vērtētāji un skatītāji varēja pārliecināties, ka aktrises dotumi Dzintrai ir visdažādākie. Sākot no ārkārtīgi dziļa dramatisma līdz groteskai.

Daži gadi Daugavpils teātrī deviņdesmito gadu sākumā Dzintrai bija lielo cerību, apsolījumu un arī vilšanās laiks. Viņai neizdevās atkārtot Liepājas teātrī iekaroto skatītāju un kritiķu labvēlību. Nebija arī prasmes un spēju pārvarēt smagos sadzīves apstākļus.

“Dzintra bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem īstā dzīve notiek uz skatuves, tai viss tika ziedots. No otras puses Dzintra bija arī dzīves aktrise. Viņai bija absolūta humora izjūta. Kā ir absolūtā dzirde, tā Dzintrai bija absolūtā humora izjūta. Ar to viņa varēja atbruņot jebkuru cilvēku dažās minūtēs,” par Dzintru teicis viņas kursabiedrs Edmunds Freibergs. Šī absolūtā humora izjūta Dzintrai palīdzēja arī dzīves pēdējos gados, kad nebija vairs iespēju kāpt uz skatuves un mocīja slimības. Viņa ne reizi nesūdzējās par grūtībām, bet centās citus pārliecināt, ka viss ir labi un viegli.  Lai viņai viegls ceļš mūžībā.