“20. gadsimta teātra reformas un atklājumi ir saistīti ar pētījumiem profesionālās aktiera meistarības un režijas mākslā, atrastām un praksē pārbaudītām likumsakarībām, kuras tiek lietotas Eiropā un citviet pasaulē gan lielāko daļu pagājušā gadsimta, gan mūsdienās. Ir izstrādājušies profesionāļu likumi, jēdzieni, valoda, ko vēlējos apkopot un darīt zināmu profesionālo aktiera un režijas meistarību studējošajiem Latvijā. Jāpiezīmē, ka darbs nepretendē uz atklājumiem, ja nu vienīgi — uz teātra mākslā jau atklāto likumu apkopotu un sakārtotu struktūru to apgūšanas secībā. Tie ir likumi, kurus pati esmu lietojusi savā aktiera meistarības pedagoga un režijas praksē, iestudējot izrādes ne tikai ar studentiem, bet pētot arī dažādu tautību izcilu režisoru izrādes 20. un 21. gadsimtā un viņu atstāto teorētisko mantojumu,” stāsta autore.
Grāmatas desmit nodaļās autore sniedz ieskatu teātra vēsturē, detalizēti pievēršas aktiera darbam, režijas teorijai un praksei, režisora darbam, muzikālajai partitūrai u. c. Ceļvedim ir pievienoti pielikumi ar atsevišķu grāmatā pieminēto personību (Ježijs Grotovskis, Oļģerts Kroders, Vsevolods Meierholds u. c.) oriģināldarbu fragmentiem.
Anna Eižvertiņa beigusi Maskavas Valsts Teātra institūtu (1975) un tā aspirantūru (1980). Vairākas aktieru paaudzes Annu redz kā skolotāju. Viņa bijusi aktiermeistarības pasniedzēja Liepājas teātra studijā, Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā (1983–1986), aktiermeistarības un režijas pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā (1988–1997), Latvijas Kultūras akadēmijā (no 1991, profesore emeritus). Eižvertiņa izveidojusi un vadījusi neatkarīgo teātri ”Skatuve” (1991–2020).
Grāmatu var iegādāties “Neputna” galerijā Tērbatas ielā 49/51, www.neputns.lv un labākajās Latvijas grāmatnīcās.
“Neputna” cena: € 10
Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras akadēmija
Māra Ķimele ir unikāla, un, kaut arī mākslā visiem tādiem būtu jābūt, tā gluži nav.
Pirmām kārtām, viņas unikalitāti veido piederība dzimtai. Viņas vectēvs ir Jūlijs Lācis, rakstnieks, žurnālists un politiķis, viņas vecmāmiņa – režisore Anna Lācis, kas prata inscenēt ne tikai izrādes, bet arī savu dzīvi, un šodien leģendas par to, kam viņa bijusi mūza, ir dzīvākas, nekā atmiņas par viņas izrādēm. Viņas tētis ir aktieris Vilis Ķimelis, viņas mamma – teātra darbiniece Dagmāra Ķimele. Viņas dēls Pēteris – mākslinieks.
Otrām kārtām, Māra Ķimele ir viena no joprojām retajām teātra režisorēm, kas profesiju apguvusi tradīcijām bagātā skolā ārpus Latvijas pie izcila meistara Anatolija Efrosa. Viņas ceļš uz režiju nav bijis caur veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu aktrises karjeru, viņa tūlīt no skolas sola dodas studēt režiju Maskavā. Atgriezusies Latvijā, viņa visa mūža garumā strādājusi savā profesijā, kas arī nemaz nav tik pašsaprotama lieta, jo radošais gars, darbaspējas un enerģija, jutīgums pret pasaules notikumiem un jaunām vēsmām teātra pasaulē ne visiem saglabājas garai distancei.
Trešām kārtām, Māra Ķimele ir izcila pedagoģe, un arī šo darbu viņa darījusi visa mūža garumā. Viņas pirmie audzēkņi šodien liekas esam ar skolotāju vienos gados, bet viņa joprojām ir Latvijas Kultūras akadēmijā un strādā ar jauniešiem. Visticamāk, alķīmiķu meklētā mūžīgās jaunības formula meklējama tieši te. Protams, jaunie dabū rūdīta profesionāļa vērtējumu saviem pirmajiem darbiem, tomēr pāri tam – vienreizēju iespēju atrasties Māras Ķimeles personības lauka starojumā. Domāju, ka tā ietekme ir vēl svarīgāka nekā amata prasmes, jo tāda mēroga cilvēki arī mākslā nav bieži sastopami.
Ceturtām kārtām, Māra Ķimele visa mūža garumā mākslā apvienojusi dziļi latvisku pasaules izjūtu ar vispārcilvēciskām vērtībām un kvalitātēm, ar pasaules elpu, ko viņai devusi pašas skola un brīvības garša no 60. gadu vidus puķubērnu laika, droši vien arī liktenis jeb noslēpums. Tā, kā viņa izjūt Raini un Blaumani, Priedi un Ābeli, atverot šo autoru tekstos ierakstītās vērtības arī citiem, nav dots visiem režisoriem. Bet – Māra brīvi jūtas arī Šekspīra un Čehova pasaulē.
Piektām kārtām, Māra ir Māra. Tiešām tikai viena tāda. Nesajaucama jau ar savu ārējo veidolu – pasīka auguma, rudiem cirtainiem matiem. Viņa nav latviešu māmuliņa, viņa kaut kādā ziņā ir ārpus laika un telpas – nenovecojoša un tomēr tāda, kas pārpārēm nopelnījusi balvu par mūža ieguldījumu teātrī. Sieviete ar krampi, kas noliks pie vietas neuzvedīgu aktieri, un vienlaikus trausla. Viņa pamanīs ik sīkāko niansi attiecībās, bet tieši tikpat jūtīga viņa ir pret to, kas notiek lielajās pasaules norisēs. Skaidrs, ka viņas sakāpinātā pasaules uztvere ne vienmēr ir ērta apkārtējiem, bet – vismazāk tā ir ērta viņai pašai. Bet tikai tā dzimst māksla.
Ieva Struka
Foto: Klāvs Skrastiņš
Māra ir viena no tiem retajiem režisoriem, kas ir arī pedagogs. Kura pasaka ne tikai to, ko viņai vajag, bet arī, kā to aktierim izdarīt. “Šo uzplaucē kā puķi… šo palaid kā putnu…”. Māras ģeniālais teiciens ir – “ne ātri un ne lēni, bet tā kā vajag…” Māra ir mana veiksmes stāsta sākums.
Dace Everss
Māras pedagoga un režisora spējas slēpjas kādā īpašā slēptā dzīves gudrībā. Viņas nereti mums, tostarp man, veltītais ieteikums visnotaļ sirsnīgā intonācijā: “Nu, nemokies tak, ir simtiem citu profesiju, ar ko nodarboties…”, ir pamudinājis nevis mest plinti krūmos, bet, tieši pretēji, radījis spītu iet tālāk, augstāk, dziļāk un iemīlēt teātri vēl skaudrāk. Viņa prot celt un gāzt vienlaicīgi, un šī viņas paradoksālā īpašība precīzi sasaucas ar paša teātra dabu. Lai gan pats esmu celts stipri biežāk nekā gāzts.
Uldis Anže
Māra ir īsts cilvēku un raksturu pētnieks. Cilvēku pazinēja. Viņa spēj atrast stiprās un vājās vietas. Viņa ir kā rentgens. Māra var pateikt tieši un reizēm skarbi, ja tas nepieciešams. Pie Māras var griezties pēc padoma. Māra var arī parādīt ceļu kādam, kurš ir apmaldījies. Viņas viedums un dzīves pieredze ir nenovērtējama. Pirmajā mirklī viņas teiktais ne vienmēr ir pieņemams, bet pēc laika tu saproti, ka viņai bija taisnība. Un aizvien biežāk man liekas, ka Mārai ir kontakts ar kādu informācijas lauku, kurš dod viņai pareizos vārdus un rīcību. Māra mīl teātri, bet šī mīlestība nav tik vien kā kaislīga interese. Tas ir vairāk! Teātris viņai ir dialogs ar autoru, ar Dievu un sevi. Mārai patīk strādāt ar gudriem cilvēkiem, gudriem aktieriem. Tas viņu iedvesmo. Tāpēc viņai ir svarīgi, lai viņas studenti iedziļinās un izprot pasauli. Lai viņi ir atvērti pret visu, kas svešs un nesaprotams. Māra nemīl pelēcību un vienādību. Māra mīl dažādību. Māra liek būt kustībā. Pati Māra ir mūžīgā kustībā un intersē par notiekošo. Māru tik bieži var sastapt dažādos pasākumos, festivālos un teātra izrādēs.Visi studenti un Māra sēž ap ugunskuru, te pēkšņi jautājums – paskatieties uz uguni, vai jūs varat pateikt, kas tas ir? Un visi klusumā skatās ugunī! Māra prot radīt mirkļus, kas paliek atmiņā. Māra nemīl paviršību un augstprātību teātrī. Un tas citiem, tai skaitā man, liek būt līmenī. Nekad nepadoties sarežģītas mākslas priekšā. Būt godīgam pret savu darbu.Es esmu neizsakāmi laimīgs un lepns, ka mans meistars un skolotājs ir Māra Ķimele. Māra tu esi jaudīga un ļoti skaista!
Elmārs Seņkovs
Leonīds Lencs
L. Lencs. Indrāni. Foto: Aigars Altenbergs
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs (1947) ir viens no tiem kultūras cilvēkiem, kas vārda tiešā nozīmē bruģē garīguma, sapratnes un iejūtības tiltu starp cilvēkiem un nācijām. Dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā satikušies viņa vecāki, Leonīds Lencs ar saknēm daudzu paaudžu garumā ieaudzis Latvijas zemē. Ar dziļu dažādu kultūru un valdu izpratni, Leonīds Lencs ir radījis tēlus, kas skar ikvienu – jo tie vispirms un galvenokārt ir sarežģītas, pretrunīgas un interesantas cilvēciskas būtnes.Leonīda Lenca aktiera dabā veiksmīgi apvienojušās harisma un drosme, jūtība un prāts. Studējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē Arkādija Kaca kursā, viņš piesavinājies šā režisora formas precizitāti, analītisko attieksmi pret tēlu un izrādi kopumā un apvienojis to ar bezbailīgu iegremdēšanos cilvēka jūtu slēptākajās dzīlēs. Ar viņu strādājuši visdažādāko mākslas principu režisori, sākot ar mūsdienu teātra klasiķiem Pēteru Šteinu, Oļģertu Kroderu, Romānu Kozaku un beidzot ar daudz jaunākām režijas paaudzēm, ko pārstāv Viesturs Kairišs un Elmārs Seņkovs. Jo ir skaidrs, ka Lenīda Lenca dzelžainā profesionalitāte nepievils, viņš jebkuram režijas uzdevumam atradīs savu personisko atslēgu un garīgo piepildījumu. Tieši garīgā dimensija, ētiskais kodols bieži vien izvirzījis viņa spēlētos tēlus izrādes centrā, kaut arī Leonīds Lencs, būdams cieņpilns un iejūtīgs partneris, nekad nav izcēlis savu varoni pāri citiem. Par iestudējuma garīgo centru kļuva tiklab Leonīda Lenca spēlētais klaidonis Antonio izrādē “Lai lāsts pār abām jūsu dzimtām”, kā augstdzimušais Kents Šekspīra “Karalī Līrā”, dakteris Dorns Čehova “Kaijā” un Kurts Strindberga “Nāves dejā”. Mugurkauls un vīrišķīgā stāja piesaista skatienu Lenca aktierdarbos, taču aiz viņa tēlu stipruma nereti nojaušams jūtīgums, apjukums, vājums. Kurš redzējis, neaizmirsīs, kā sastingst Indrānu tēvs, apjautis ne tikai sava aizvainojuma, bet arī savas vainas dziļumu. Skatuves māksla ir gaistoša. Spēcīgs var būt nospiedums, ko tā atstāj skatītāja prātā un sirdī. Leonīds Lencs ir no tiem talantiem, kam lemts cilvēkus ietekmēt un varbūt pat mainīt uz labu.
Edīte Tišheizere
Leonīds Lencs tika uzņemts mūsu teātra trupā 1971. gadā, kad pabeidza Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultāti (tas bija Arkādija Kaca kurss). Taču ģimenes apstākļu dēļ viņš 1972. gadā pārcēlās uz Krieviju. Taču 1987. gadā viņš atgriezās Rīgā un 1988. gadā atkal pievienojās mūsu teātra ģimenei. Vismaz 32 gadus Leonīds Lencs priecē mūsu teātra skatītājus ar savu talantu un šarmu.
Leonīds Lencs ir ārkārtas talanta un psiholoģiskā spēka aktieris, kas iedvesmo gan kolēģus, gan skatītājus. Viņš ir viens no tiem unikāli apdāvinātājiem māksliniekiem, kuriem pateicoties, publika ar aizturētu elpu vēro uz skatuves notiekošo nevis sižeta, bet arī aktiera personības jaudas dēļ. Leonīds Lencs vienmēr spēle no visas sirds, pilnībā ieguldot sevi darbā. Jebkurā lomā viņš ar daudzpusīgu meistarību rada krāsainus un izteiksmīgus tēlus – gan klasikas, gan mūsdienu dramaturģijas iestudējumos. Savos varoņos viņš lieliski spēj apvienot intensīvu iekšējo dzīvi un psiholoģismu ar spilgtu ārējo formu. Spēcīga enerģētika, zema balss, milzīgas zināšanas un plaša talantu palete sniedz viņam apbrīnojamas radošās iespējas. Leonīds Lencs tiešām prot ar vienu vārdu, vienu žestu likt smieties vai raudāt – kā arī just līdzi.
Mūsu teātrī viņš ir nospēlējis vairāk nekā 130 lomu, tai skaitā latviešu autoru darbu iestudējumos. Te, protams, būtu vispirms jāmin spēcīgais un dziļais vecā Indrāna tēls Rūdolfa Blaumaņa lugas “Indrāni” izrādē (2012) – par šo lomu Leonīds Lencs tika nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai. Viņš ar smalku izjūtu spēlēja izrādē “Mīlas svētība”, kurā iemiesoja Raini dzejnieka brieduma gados. No pēdējo gadu lomām nepieciešams nosaukt Dornu Cehova “Kaijā” Pētera Šteina iestudējumā, Čmutinu izrādē “Retro”, Vosmibratovu izrādē “Mežs” un Tēvu izrādē “Fro”. Aktuālajā repertuārā Leonīdu Lencu var redzēt izrādēs “Skrandaiņi un augstmaņi”, “Tango ar Stroku” un “Karalis Līrs”, kurās viņam ir absolūti atšķirīgi tēli, taču katrs no tiem ir dzīvs, aizraujoši izveidots un uzrunā skatītāju. Leonīds Lencs ir ne tikai talantīgs aktieris, bet šarmants, inteliģents vīrietis ar smalku humora izjūtu. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Džentlmenis. Stipra personība. Jūtos lepna, ka esmu pazīstama ar Leonīdu Lencu, un ka liktenis ir lēmis man strādāt kopā ar viņu zem viena Teātra jumta!
Dana Bjorka
L. Lencs. Tango ar Stroku. Foto: Aigars Altenbergs
Leonīds Lencs ir aktieris, kuru pazīst un mīl Latvijā. Pazīst no daudzajām lomām teātrī, no viņa aizraujošās programmas LR4 “Literārās pastaigas”. Leonīds ir brīnišķīgs partneris – smalks, gudrs, ironisks. Viņš māk mīlēt uz skatuves! Ne katram ir dots šis talants – paust jūtas tā, lai sievietes zālē iemīlētos viņa varonī. Un jāsaka, ka aktierī Leonīdā Lencā iemīlējās. Viņš viegli iekaroja sieviešu sirdis! Turklāt viņš ir izcils improvizators – arī tā ir reta dabas dāvana, un viņš to pārvalda virtuozi. Izrādē “Skrandaiņi un augstmaņi” ir skats, uz kuru aizkulisēs sanāk visi brīvie aktieri, lai redzētu Lenca virtuozo improvizāciju, izbaudītu meistarklasi! Paldies tev par partnerību un laimi būt tev blakus uz skatuves! Tu esi nopelnījis šo brīnišķīgo balvu. No visas sirds apsveicu un priecājos par Tevi!
Gaļina Rosijska
Leonīds Lencs ir ĪSTS. Īsts vīrietis, īsts aktieris, īsts partneris un cilvēks! Par viņu es varētu runāt ilgi un jūsmīgi. Visas viņa lomas – bez izņēmuma! – ir spožas, vienalga, vai tas ir galvenais varonis vai epizodisks tēls. Atrasties uz skatuves viņam līdzās, būt viņa skatuves partnerei ir laime, ko esmu izjutusi ne reizi vien. Viņš ir dzīvs, viņam ir lieliska humora izjūta, bet viņa improvizācijas reizēm ir atsevišķas izrādes vērtas! Viņš ir uzmanīgs, gudrs un smalks. Es ļoti augstu vērtēju Leonīdu Lencu kā kolēģi un cilvēku. Un esmu bezgala priecīga, ka viņš ir nopelnījis šo balvu!
“Teātri es redzu kā lielu spoguli – spoguļu spoguli ar bezgalības perspektīvu. Ideālā gadījumā tajā ieraugām savu atspulgu vai vismaz kādu daļu no tā, no sava laika un gara,” ievadā raksta autore. Taču spoguļa metaforu teātra kritiķe nav izvēlējusies tāpēc, lai grāmatas varonis – viens no savas paaudzes vadošajiem un populārākajiem skatuves grandiem – varētu tikai tīksmināties par sevi un nospēlētajām lomām. L. Dūmiņa kopā ar A. Skrastiņu jau grāmatas tapšanas sākumā ir vienojušies būt patiesi un godīgi, tāpēc intervijās aktieris nav vairījies pieminēt arī notikumus, kuros paša attēls neizskatās mākslinieciski vai izdevīgi pievilcīgs.
A. Skrastiņš ir īstens sava teātra patriots, un to uzsver daudzi, kurus, lasot grāmatu, sastapsim aktiera radošajā telpā jeb, kā to nodēvējusi L. Dūmiņa, Spogulijā. Tajā ienāk un viņu raksturo cilvēki, ar kuriem saistīta aktiera dzīve tiklab no personiskā, kā profesionālā skatpunkta. L. Dūmiņa atklāj, kāds bijis A. Skrastiņa ceļš skatuves un arīdzan kino mākslā un cik pretrunīgi reizēm mēdz būt panākumi. Sastapšanās ar režisoriem, kuru estētiskie un filozofiskie uzskati diezgan bieži ir stipri atšķirīgi, liek aktierim ne tikai iedziļināties, saprast un pieņemt katras nākamās izrādes veidolu un vēstījumu – tie ir nepārtraukti meklējumi un nereti plosīšanās sevī. Reizēm ir bijis tā, ka iniciatīva jāuzņemas pašam, reizēm bijis jāpaļaujas uz iestudējuma veidotāja konceptu, taču reizēm nācies tam pat pretoties. A. Skrastiņš par to visu stāsta ļoti atklāti. Grāmatas autore par savu uzdevumu izvirzījusi analizēt tos aktiera radošā darba aspektus, kuros izgaismojas nevis slavas acumirklīgie uzplaiksnījumi, bet galvenokārt pastāvīgas grūtības un šaubas, pieredze un mainīgums – personības tapšana un nobriešana, un – par laimi – arī nenobeigtība.
Draudzīgi zobgalīgu smaidu un asociatīvu pārdomu nianses grāmatā vieš zīmējumi, kurus radījusi grāmatas māksliniece Ilze Vītoliņa. A. Skrastiņam ar viņu kā ar tērpu mākslinieci bijusi sadarbība ne viena vien skatuves tēla veidošanā. Starp fotobrīžiem no izrādēm redzamas arī I. Vītoliņas kostīmu skices.
Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu un sadarbībā ar Dailes teātri.
Viktorija Jansone ir Latvijas Nacionālā baleta soliste kopš 1998. gada, kopš 2015. gada – arī Latvijas Nacionālā baleta repetitore. No 2002. līdz 2004. gadam bijusi soliste Soltleiksitijas baleta kompānijā Ballet West (ASV). Viktorija Jansone Latvijas Nacionālajā baletā dejojusi daudzas vadošās lomas gan klasiskajā, gan laikmetīgajā repertuārā. Viņas klasiskā baleta lomu skaitā ir Odeta “Gulbju ezerā”, princese Aurora “Apburtajā princesē”, Marija “Bahčisarajas strūklakā”, Nikija “Bajadērā”, Gulnāra “Korsārā”, Marija “Riekstkodī”. Modernā un laikmetīgā baleta cienītāji par neaizmirstamu atzinuši Viktorijas Jansones sniegumu tādās lomās kā Karmena, Džuljeta, Anna Kareņina, Guna “Sidraba šķidrautā”, Meitene “Svētpavsarī” un daudzās citās.
Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis: “Viktorija vienmēr bijusi spēcīga gan klasiskajā, gan laikmetīgajā repertuārā. Viņas radītie tēli allaž bijuši niansēti emocionāli, par to viņai gribas teikt paldies. Paldies arī par to, ka savā pieredzē viņa dalās un turpinās dalīties ar baleta solistiem, ar kuriem ļoti veiksmīgi sāka strādāt jau paralēli savai balerīnas karjerai.”
Baleta soliste Annija Kopštāle: “Viktorija ir unikāla, harismātiska, gudra, skaista balerīna. Katra viņas skatuviskā varone pārsteidz ar dažādību, sievišķību, eleganci skaistumu, plastiku, emocionalitāti, unikalitāti – Anna Kareņina, Karmena, Džuljeta, Odeta, Antonija. Skatuves un mākslas mīlestība staro no Viktorijas. Darba mīlestība un cieņa pret to gan kā balerīnai, gan kā pedagoģei. Viņa iedvesmo! Esmu lepna, ka Viktorija ir mana repetitore!”
Vadošais baleta solists Raimonds Martinovs: “Mēs ar Viktoriju pirmo reizi kopā dejojām Kšištofa Pastora “Svētpavasarī”. Gribu teikt Viktorijai lielu paldies par katru lomu, ko esam izdejojuši un izdzīvojuši kopā uz skatuves. Ne vienmēr ir tā, ka uz skatuves tev pretī stāv nevis cilvēks, ko pazīsti ārpus skatuves, bet gan tieši tēls. Ar Viktoriju tā ir vienmēr. Tā ir viņas visstiprākā īpašība. Viktorija sev līdzi ņem to, ko neaizvietos neviens diploms – tā ir pieredze. Pieredze, ko viņa nodos tālāk kolēģiem, jaunajai paaudze un arī savai meitai, kas sākusi mācības Rīgas Baleta skolā. Viens posms ir noslēdzies un atveras jauns.”
Baleta soliste Jūlija Brauere: “Ar Viktoriju kā repetitori strādājam kopā jau piecus gadus, viņa mani ieveda baleta pasaulē, un esmu viņas pirmais “baleta bērns”. Viktorija man asociējas ar maigumu. Viņas roku kustības, plastika mani iedvesmo. Katra viņas loma ir pārdomāta, tajā ir ielikta dvēsele, viņa stāsta savu stāstu.”
Komponists Juris Karlsons un horeogrāfs Aivars Leimanis baletu “Antonija #Silmači” radījuši, iedvesmojoties no Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos”. Uzvedums ieguvis Latvijas Dejas balvu kategorijā Klasikās dejas iestudējums. “Antonija #Silmači” ir Latvijas valsts simtgades programmas notikums, kas tapis ar LMT atbalstu. 24. septembra izrādē pie diriģenta pults stāsies Farhads Stade, lomās – Alise Prudāne, Viktors Seiko, Raimonds Martinovs un citi.
Biļetes: LNO un “Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā.
17. un 18. maijā Dailes teātra Lielajā zālē muzikāla izrāde bērniem un viņu vecākiem “Smieklu sasaukšanās” Ineses Mičules režijā. Izrādes pamatā ir mūziķa Renāra Kaupera dziesmas bērniem no albuma “Sasauc smieklus izklīdušus” ar Latvijā iemīļotās dzejnieces un rakstnieces Ineses Zanderes dzejoļiem. Kopdarbs, kas izdzēš robežu starp bērnu un pieaugušo pasauli, kur lielo un mazo smiekli saplūst vienā veselumā, lai bērni var sajusties lielāki un nopietnāki, bet pieaugušajiem atļauts būt arī maziem.
Piedzīvojumi spogulī un sapnī, apēstas konfektes, daudzstāvu nama kāpnes un Kreica kungs, Elzas gaidīšana, ejampanti, lecampanti, sedzampanti, redzampanti. Sarunas un prātošana – dziedot, lecot, spēlējot. To visu bērni un vecāki piedzīvos kopā ar rokgrupu „Kāposti ar desiņām”, kuras sastāvā aktieri Pauls Iklāvs, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Klinta Reinholde, Uldis Sniķers, Baiba Valante un mūziķi Renārs Kaupers vai Goran Gora.
Savukārt 23. un 24. maijā Nacionālā teātra Lielajā zālē franču dramaturga Īva Žamiaka komēdija “Uz Akapulko, kundze!” ar Ievu Puķi un Imantu Stradu galvenajās lomās. Stāsts ir par Natu, kas 20 gadus ir laimīgi precējusies, viņai ir uzticams vīrs, viņa ir māte mīlošam pusaudzim, viņas māsa, kura dzīvo pie viņas, beidzot precēsies. No malas raugoties, ideāla ģimene. Pēkšņi vienu rītu Natai piezvana kāds noslēpumains svešinieks ar piedāvājumu doties uz Akapulko, un tas viņai liek paskatīties uz sevi un savu dzīvi no malas.
“Par to, ka katra teātra repertuārā jābūt arī komēdijai, šķiet, nebūtu jāstrīdas. Sava vieta tai bijusi jau antīkajā, Šekspīra un Moljēra teātrī. “Uz Akapulko, kundze!” ir viena no tām elegantajām un gudrajām franču komēdijām, kurās blakus asprātībai un labam humoram ieskanas arī pa smeldzīgi liriskai un pat dramatiskai notij. Gluži kā dzīvē, “kur prieks ar bēdām kopā savērts”,” tā izrādes režisors Edmunds Freibergs.
Biļetes uz viesizrādēm var iegādāties visās “Biļešu paradīze” kasēs un internetā.
24. maijā Latvijā pirmoreiz uzvestā franču skaņraža Fransisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi” ir spēcīgs mākslas darbs, kas ieraksta spožu lappusi Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumu vēsturē. Aizvadītā gadsimta vidū tapušais meistardarbs ir traģisks stāsts par Franču revolūcijas laikā uz ešafota nonāvētām karmelīšu mūķenēm, par drosmi un varonību, arī mīlestības piepildītu pārliecību un ticību, kas stiprāka par visaptverošām nāves bailēm. Veiksmīgi sastrādājusies starptautiska radošā komanda – diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Vensāns Busārs, scenogrāfs Vensāns Lemērs, kustību režisore Elīna Lutce, kostīmu māksliniece Klāra Pelufo Valentīni, gaismu mākslinieks Nikolā Žilī. “Katrs radošās komandas pārstāvis izcili veicis savu darbu, izveidojot izrādi, kurā no vienas puses, nav nekā lieka, šķiet nevienas liekas kustības vai žesta, bet, no otras puses, dziļi lasāma ir simbolu valoda, raksturojot operas darbības vidi un arī pāršķirot laikmetu lappuses,” saka LMB 2019 žūrijas locekle, muzikoloģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas katedras vadītāja – Ieva Rozenbaha. “Jāizceļ mūsu Operas orķestra veikums un solisti, sevišķi solistes Ilona Bagele, Aira Rūrāne, Evija Martinsone, Kristīne Gailīte, Laura Grecka, Ieva Parša, Inga Šļubovska-Kancēviča un Marlēna Keine.”
Leonarda Bernsteina mūzikla “Vestsaidas stāsts” iestudējums tapa sadarbībā ar Cēsu Mākslas festivālu, Liepājas Simfonisko orķestri, diriģentu Andri Pogu un režisoru Viesturu Kairišu. Leģendārā amerikāņu meistara dzirkstošā un kontrastiem cauraustā skatuves darba rūpīgi veidotais iestudējums izvērtās par festivāla emocionālo un māksliniecisko kulmināciju. Solisti – Daumants Kalniņš, Rihards Mačanovskis, Ansis Bētiņš, Rūta Dūduma, un ārvalstu mūziklu zvaigznes – Vanesa Bekera, Endrū Bidlaks un Sigalita Feiga, kā arī koris “Kamēr…” pārliecināja ar aizrautīgu un nevainojamu sniegumu.
Pirms vairāk nekā simt gadiem rakstītā Raiņa luga “Spēlēju, dancoju” vēsta par liesmojošu enerģiju, kas modina un, uzveicot ļaunumu, ved uz gaismu. Raiņa lugas iedvesmotā Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa 1977. gadā radītā opera savulaik bija nozīmīgs enerģijas lādiņš. Muzikoloģe Ieva Rozenbaha: “Kas ir “Spēlēju, dancoju” šodien? Jauniestudējums uz operas skatuves piedāvā laikmetīgu idejas šķetinājumu, darbību risinot pavisam nesenā pagātnē, konkrētā laikā un vietā – Rīgas pilī 2013. gada 20. jūnija ugunsgrēkā un drīz pēc tā, aktualizējot Raiņa lugu ar simbolu valodu un daudznozīmīgajām mīklām mūslaiku vidē un sabiedrībā. Iestudējuma radošā komanda visās izpausmēs ir bijusi savos uzdevumu augstumos: līdzās diriģentam Mārtiņam Ozoliņam un režisorei Laurai Grozai-Ķiberei jāmin scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, kustību režisors Rūdolfs Gediņš un citi. Imanta Kalniņa nebūt ne viegli īstenojamā mūzikas valoda operas solistu, kora un orķestra sniegumā skan dzīvi, smalki, pārliecinoši.”
Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 25. februārī Latvijas Nacionālajā operā pl. 19.00. Pasākumu tiešraidē atspoguļos Latvijas Radio 3 “Klasika” pl. 19.00 un Latvijas Televīzijas 1. kanāls atliktajā tiešraidē pl. 21. 20.
Lielā mūzikas balva (LMB) ir augstākais Latvijas valsts apbalvojums mūzikā, kuru organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA “Latvijas Koncerti”.
