Publicitātes foto: “Sinfonietta Rīga”

“Sinfonietta Rīga” un diriģents Zbigņevs Graca atskaņos Mocarta leģendāro 40. simfoniju

Ar Volfganga Amadeja Mocarta 40. simfoniju pie klausītājiem Latvijā atgriežas starptautiski atpazīstamais Vīnes klasiķu mūzikālā mantojuma pazinējs, poļu diriģents Zbiģņevs Graca. Divos koncertos – 19. aprīlī Daugavpils Vienības nama koncertzālē un 20. aprīlī Rīgā, Lielajā ģildē Graca stāsies pie kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” diriģenta pults, piedāvājot klausītājiem novērtēt populāras Mocarta operu ārijas ievērojamā basbaritona Jaroslava Breka sniegumā, bet, sagaidot Polijas valstiskuma atjaunošanas simto gadskārtu, Latvijas klausītājus gaida tikšanās arī ar trīs nozīmīgu poļu komponistu daiļradi.

Zbigņevs Graca, kura vārds Latvijas klausītājiem ir pazīstams ne vien ar spožiem Volfganga Amadeja Mocarta operu Così fan tutte, “Burvju flauta”, “Dons Žuans” un “Figaro kāzas” iestudējumiem Latvijas Nacionālajā operā, bet arī ar ilgstošu un auglīgu sadarbību ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Polijas valstiskuma atjaunošanas simtajā gadskārtā Latvijas klausītājiem piedāvā daudzkrāsainu koncertprogrammu kopā ar valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Tajā neiztrūkstoša būs spožā Vīnes klasicisma ģēnija Mocarta pieskāriens, kā arī trīs izcilu Polijas skaņražu – Mečislava Karlovica, Vitolda Lutoslavska un Tadeuša Bērda daiļrades apskats.

Zbigņevs Graca

40. simfonija ir viena no visatpazīstamākajām un pasaules mūzikas vēsturē visbiežāk atskaņotajām Volfganga Amadeja Mocarta simfonijām. Tā pieder pie tā dēvētā “lielās fināla triloģijas” simfoniskajiem audekliem, iezīmējot komponista profesionālā brieduma kulmināciju. Visas trīs ciklā ietilpstošās simfonijas, tajā skaitā 39. simfonija Mibemolmažorā, 40. simfonija solminorā un 41. simfonija Domažorā (“Jupiters”) tapušas salīdzinoši īsā laika periodā – 1788. gada vasaras mēnešos. Komponista mūža laikā simfoniju partitūras tā arī nav tikušas izdotas un pastāv pieņēmums, ka tās patiesībā radītas kā vienots māksliniecisks veselums, nevis atsevišķi autonomi darbi. Cauri laikiem triloģija spējusi saglabāt neatslābstošu publikas uzmanību un raisījusi tajā spēcīgas saviļņojuma jūtas, tāpēc nav brīnums, ka arī simfoniskā cikla vērtējumi dažādās dekādēs un nācijās bijuši visnotaļ atšķirīgi un pat neviennozīmīgi.

19. gadsimta vidus krievu mūzikas kritika Mocarta pēdējās simfonijās saklausīja noslieci uz “nelaimīgas mīlestības apdziedāšanu un iekāres aģitāciju”, romantisma laikmeta dižgars Roberts Šūmanis simfoniskajam ciklam piedēvēja “grieķiskas izsmalcinātības un grācijas” kvalitātes, kamēr ievērojamais 20. gadsimta muzikologs un atzīts Mocarta mantojuma speciālists Alfrēds Einšteins uzskatīja, ka simfonijas izstaro “heroiska traģisma” auru.

Līdz ar 40. simfonijas atskaņojumu, Zbigņevs Graca Latvijas klausītājiem piedāvā pakavēties arī Mocarta opera buffa koķeti asprātīgo tēlu pasaulē. Poļu basbaritona Jaroslava Breka sniegumā koncertprogrammā izskanēs koncertārija Mentre ti lascio, o figlia, kā arī Dona Žuana kanconeta Deh, Vieni alla finestra un Leporello ārija Madamina, il catalogo è questo no operas “Dons Žuans”.

Sagaidot Polijas valstiskuma atjaunošanas simto gadskārtu, Latvijas klausītājus gaida tikšanās arī ar trīs nozīmīgu poļu komponistu daiļradi.

Vēlīnā romantisma komponists un diriģents Mečislavs Karlovics (1876 – 1909) savā daiļradē uzsūcis daudzu sava laikmeta dižgaru enerģiju. Vispārzināma ir komponista aizraušanās ar Pētera Čaikovska un Riharda Vāgnera daiļradi, no sirds dievinot “Patētiskās” simfonijas fatālo enerģētiku no viena un operas “Tristans un Izolde” dramatismu no otra veikuma. Tomēr neskatoties uz amata brāļu daiļradei veltīto uzmanību, arī pats Karlovics spēja attīstīt vērā ņemamu un atšķirīgu muzikālo rokrakstu, atstājot Polijas mūzikas kanonā paliekošas pēdas un rodot sev godpilnu vietu blakus Frederikam Šopēnam un Karolam Šimanovskim.

Sinfonietta Rīga un Zbigņeva Gracas sniegumā koncertprogrammā iekļauta Karlovica Serenāde stīginstrumentiem – eleganta eseja stīgu orķestrim salona stilistikā. Labskanīga, rotaļīga, dažbrīd bērnišķīgi līksmā serenāde runā vēlīnajam romantisma harmoniju un ekspresijas valodā.

Viena no prominentākajām un atpazīstamākajām poļu 20. gadsimta mūzikas eksportprecēm ir Vitolda Lutoslavska (1913 – 1994) mūzikas fenomens. Jaunībā studējis klavierspēli un kompozīciju Varšavas konservatorijā, bet savu radošo ceļu aizsācis ietekmējoties no poļu folkloras.

“Mazā svīta” radusies visai sarežģītā komponista radošās darbības periodā. Pēc 1. simfonijas (1947) ledaini vēsās uzņemšanas, kas cita starpā izpelnījās kāda augsta Polijas Kultūras ministrijas ierēdņa komentāru – “šādas mūzikas autoru būtu jāsviež zem tramvaja riteņiem”, gluži neticami, ka skaņdarbu Lutoslavskim pasūtījis Polijas Valsts radio. Sākotnēji svīta rakstīta kamerorķestra sastāvam, bet gadu vēlāk Lutoslavskis svītu orķestrēja simfoniskajam sastāvam. “Mazo svītu” Gžegoža Fitelberga vadībā pirmatskaņoja Polijas Radio lielais simfoniskais orķestris 1951 gada 20. aprīlī. Svītai ir četras daļas:  Fujarka (Allegretto), Hurra polka (Vivace), Piosenka (Andante) un Lasowiak (Allegro molto), tajā izmantotas Piekarpatu reģiona tautas melodijas. Vēlākos gados Lutoslavskis šī perioda daiļradi raksturojis kā pagaidu stāvokli – no vienas puses to noteica valdošā sociālisma mākslas doktrīna, no otras – skaņradis vēl pats nebija pilnībā nobriedis jaunas muzikālās valodas konstruēšanai. Savukārt publikas atsaucība bija viennozīmīga – 1950. gadu pirmajā pusē “Mazā svīta” kļuva par vienu no populārākajiem skaņdarbiem Polijas kultūrtelpā.

Jaunākais no trim koncertprogrammā pārstāvētajiem poļu komponistiem ir Tadeušs Bērds (1928 – 1981). Dzimis Varšavas pievārtē, Grodziska Mazoveckā, skotu imigrantu ģimenē. Studējis klavierspēli, kompozīciju un muzikoloģiju Varšavas konservatorijā. 1949. gadā kopā ar studiju biedriem Kazimežu Sikorski un Janu Krencu nodibināja Grupu 49. Tās mērķi bija radīt komunikatīvu un ekspresīvu muzikālo valodu, kas vienlaikus būtu salāgojama ar oficiālās ideoloģijas doktrīnas pamatnostādnēm. Kopā ar Kazimežu Serocki Bērds 1956. gadā iedibināja Varšavas Starptautisko laikmetīgās mūzikas festivālu. Savā daiļradē Bērds ir pazīstams gan ar apjomīgas formas simfoniskajiem sacerējumiem, gan kamermūziku. Tomēr viens no atpazīstamākajiem viņa devumiem ir neskaitāmi vokālie cikli, kurus galvenokārt inspirējusi dzeja. Tāpēc ir gluži likumsakarīgi, ka Bērda mūzikai raksturīgs lirisms, ekspresivitāte un izteikti subjektīvs pasaules tvērums.

Viens no šādiem vokālajiem cikliem ir “Četri mīlas soneti ar Viljama Šekspīra dzeju” baritonam un orķestrim. Tas tapis 1956. gadā Viljama Šekspīra traģēdijas “Romeo un Dzuļjeta” iestudējumam Varšavas Dramatiskajā teātrī. No plašā Šekspīra sonetu klāsta Bērds izvēlējies 23., 91., 56. un 97. sonetu, kas attiecīgi veido četras secīgas cikla muzikālās daļas: I Andante, II Allegretto con anima, III Andantino, con amore, IV Lento, con gran’ espressione. Mīlas sonetu cikla dramaturģiskās aprises Bērds veidojis kā poētisku stāstu par kvēlu mīlestību dažādās tās attīstības stadijās – atzīšanās mīlestībā, priekpilns mīlestības stāvoklis, īslaicīga atsvešināšanās, kas noslēdzas ar pārsteidzošu, sāpīgu šķiršanos.

Biļetes uz koncertu Rīgā nopērkamas visās “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā. Biļetes uz koncertu Daugavpilī nopērkamas Daugavpils Vienības nama kasēs.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!