Saruna ar režisoru Paulu Timrotu

Moda saka: „Pamēģini kaut ko jaunu katru dienu. Tā ir mana devīze. Galu galā, mums dota šī dzīve, lai kaut ko atklātu.” Vai, tavuprāt, mums dota šī dzīve, lai kaut ko atklātu?

Jā, noteikti. Mans uzskats ir tāds, ka dzīvei jēgas īsti nav. Ir garša. Līdz ar to – ņem un izgaršo visu, kas tajā notiek. Tā arī tai vajag pieiet. Varbūt cilvēks reizēm pārspīlē un domā, ka katru dienu vajag kaut kādas muļķības darīt, tad gan, laikam ejot, vienkārši beigsies iztēle. Bet to, kas notiek, vajag pieņemt. Nevajag iniciēt tās jaunās situācijas, bet, ja tās notiek, tad gan nevajag mukt. Ja tev nāk virsū situācija, nemūc no tās.

Modai šķiet – ļoti daudz nelaimju ceļas no tā, ka mēs apzināmies – esam tādi kā puķes, bet ļaujam sevi saņurcīt. Vai tu varētu piekrist šim apgalvojumam?

Cilvēki ļoti bieži pieļauj daudz ko tādu, ko viņiem nevajadzētu pieļaut – vienalga vai tas ir Otrais pasaules karš vai slikta likumdošana. Mēs dzīvē tiešām ļoti bieži nemākam piecirst kāju pie zemes un pateikt: „Hallo! Mums šitas nepatīk!” Latviešiem it sevišķi tas ir asinīs. Mēs, izdzirdot kādu valdības lēmumu vai likumu, kas ierobežo, piemēram, kaut kādus mūsu resursus, sakām nevis: „Eu, iedodiet mums citu likumu,” bet nodomājam: „Nu nekas – gan jau parunāsim ar grāmatvedi un kaut kā apčakarēsim.” Mēs tādā pagrīdē visu rīkojam. Bet mums vajadzētu rīkoties tā, kā rīkojas katalāņi: „Hallo! Mēs gribam šitā!” Un tad šitā arī darām. Un neapturēs mūs nekādi banku kredīti. Mēs vienkārši iesim un darīsim.

Moda saka, ka neredz jēgu robežās, nācijās un patriotismā.

Kad šie argumenti tiek izmantoti? Kad sākas karš, kad sāk otram dot pa muti un atņemt resursus. Šie vārdi ikdienā parasti neko nedod. Tie, kas grib uzvārīties, manipulē ar cilvēkiem, izmantojot šos nacionālisma un patriotisma jēdzienus. Tu mierīgi vari būt savas mājas patriots, svinot Jauno gadu vai izkarot Latvijas karogu, bet tev nevajag būt patriotam, ejot šaudīties. Un Moda to ir piedzīvojusi. Viņa ir piedzīvojusi Otro pasaules karu, viņa ir bijusi koncentrācijas nometnē. Un viņai tā ir pārbaudīta lieta. Viņa zina, kā ar šo nacionālismu un patriotismu var sačakarēt visu Eiropu.

Lugā ir vieta, kurā Moda citē Konfūciju. Es gan nepārbaudīju, vai viņš patiešām ko tādu ir teicis…

Modai ar Haroldu visu laiku notiek divu intelektu cīņa un pārbaudīšana. Moda tīšām pasaka to, ko Konfūcijs nav teicis. Un Harolds ir gudrs. Viņš saka: „Vai tad tiešām Konfūcijs to ir teicis?” Un Moda atkal forši atjoko, sakot: „Nu, viņš bija tik prātīgs vecis, ka būtībā viņam savas dzīves laikā vajadzēja līdz tam aizdomāties.” Un caur šo pārbaudījumu viņa secina – o, gudrs puika! Nevar viņu piemuļķot ar neesošiem citātiem. Tātad viņa novērtē Haroldu kā intelektuāli uzlādētāku, nekā varētu gaidīt. Ja viņš teiktu: „Jā, jā, redz kāds gudrs citāts!”, tad viņa nospriestu: „Duraks puika!” Bet tieši ar šo modrību, ar to, ka viņš šo citāta neesamību pamana, Harolds nokļūst ar Modu līdzvērtīgā pozīcijā. Viņi ir divi izglītoti cilvēki.

Tas pats atkārtojas vietā, kurā viņa saka, ka Dievs ir mīlestība, un šis apgalvojums esot izteikts korānā.

Jā, viņa atkal pajoko. Viņa atkal var teikt: „Yes, that`s my boy!” Viņš zina, kur tas rakstīts. Viņš ir viedāks, nekā no viņa varētu gaidīt.

Bet, atgriežoties pie tā Modas izdomātā Konfūcija citāta, viņa saka: „Necenties būt labs. Vienkārši ļauj notikt labām lietām.” Vai, tavuprāt, mums ir jācenšas būt labiem, vai arī jāļauj notikt labām lietām?

Cilvēks parasti nodomā: „Būšu labs.” Bet rīkoties vajag. Tavā attieksmē jau labuma nav. Ja ir miljons labu ideju, kas nav īstenotas, tad tās nekā nav vērtas. Tikai tās idejas, kas ir īstenotas, ir kaut kā vērtas. Rīcība ir svarīga. Skaties, ko es daru, nevis, ko es runāju. Tieši tik vērtīgi tas ir.

Kur ir robeža starp ļaušanos labajām lietām un bezatbildību?

Redz, Moda jau nepieļauj nekādas bezatbildīgas vai sliktas lietas. Viņa nepieļauj arī rīkošanos pēc vienkāršiem, vispārpieņemtiem uzskatiem, domājot, ka ar to būs laba. Šis pats izskanēja arī amerikāņu seriālā „Elementary” par Šerloku Holmsu. Holmss, runājot ar Vatsonu, saka: „Ir ļoti viegli būt morālam, ja tu ievēro visus likumus.” Bet, ja tu esi morāls pēc sava iekšējā kompasa, tad tu nonāc šajā „ne melns/balts” pasaulē. Tev jāsaprot, ka jārīkojas nevis likuma ietvaros, bet tā, lai tu tiešām tiec galā ar ļauno, lai tiešām paliec pie savām vērtībām.

Moda ir brīva vai bezatbildīga?

Viņa ir brīva. Viņa vienkārši ir pieņēmusi lēmumu. Kā jau viņa pati saka: „Es savu lietussargu vairāk nelietoju.” Agrāk viņa gāja un sita ar to visiem pa galvu. Būtībā viņa saka: „Es vairs neesmu karā. Es esmu partizānu karā. Es ar saviem mazajiem resursiem daru mazās lietas un sēju savu ideju.” Viņa provocē policistu, kurš saka, ka kārtībai jābūt. Viņa saka: „Nu, kāda kārtība, ja tu esi tas, kurš te visu izčakarē? Man mājās bija kārtība, bet tu iznesi mēbeles. Tu esi tas, kas grauj kārtību.” Viņa policista degunu iebāž kā kucēnu peļķē. Viņa arī mācītājam saka: „Kāpēc tev tur ziedojumu kastei ir vajadzīga atslēga?” Jūs vācat ziedojumus tiem, kam vajag. Tātad tas, kuram vajag, tos paņems. Ko tu tur sargā? Kāpēc tu uzņemies kaut kādu tiesneša, soģa vai Dieva lomu, lai izdalītu šos labumus? Cilvēki iedeva, cilvēki paņems. Atstāj vaļā.

Situācijā, kurā Harolds jautā Modai, kur viņa ieplānojusi dzīvot, viņa atbild: „Nerunāsim par to, labāk uzkāpsim kokā.”

Viņa saprot, ka puika iet praktiskajā virzienā – likums, melns/balts, vajag kārtību, vajag kaut kā izmānīties un palikt pie dzīvesvietas. Bet viņai dzīvesvietu nevajag. Tāpēc arī viņa saka: „Par to nerunāsim”, ejam un darām to, kas mums jādara šajā atvēlētajā dzīves laikā. Necepamies par niekiem. Ejam uz priekšu. Uzkāp kokā – tu nekad tur neesi bijis. Puika, pārvari sevi!

Moda saka: „Labāk necenties būt dikti tikumīgs. Tā tu palaidīsi garām visu dzīvi.” Ko tu saproti ar tikumības jēdzienu?

Klausies savu kompasu, dari tā, kā tev šķiet ētiski un morāli, nevis tā, kā tas šķiet kaimiņu tantei. Tu taču nekur nenonāksi, ja rīkosies saskaņā ar kaimiņu tantes vērtējumu. Vienai tantei tu vienmēr nepatiksi. Tāpēc dari tā, kā tev šķiet pareizi. Nevis tikumīgi, bet tā, kā tev sirds saka. Ja tev interesē tas cilvēks – ej runā ar viņu, ja tev kaut kas nepatīk – pasaki to viņam, ej uz priekšu. Tas nenozīmē graut attiecības vai šķirties vīriem no sievām. Tas galīgi nav tas. Varbūt ja tu laicīgi pateiksi savam partnerim – vīram vai sievai – ka tev tas vai tas nepatīk, nevis vienkārši, klusējot aizmuksi pie nākamā, varbūt tu sakārtosi tās pašas attiecības.

Tātad ar tikumību vajadzētu saprast kaut kādu sekošanu…

… savai tikumībai, nevis vispārpieņemtajai.

Moda saka: „Viss pāriet. Pieņem to, un tu dzīvosi piepildītu dzīvi.” Vai tu piekrīti šim apgalvojumam?

Ja tu to tiešām pieņem, tu daudz precīzāk izbaudi to, kas tagad notiek. Te un tagad. Vienmēr liekas – nē, nu, šī jau ir tāda jauka tikšanās ar draugiem, bet nākamā būs interesantāka, un šo tu vienkārši kaut kā pārlaidīsi. Nē, šī, ļoti iespējams, ir tava pēdējā tikšanās ar taviem draugiem. Tie varbūt ir kaut kādi Jāņi ar vecu alu, bet tie ir tagad. Šie ir tavi svētki. Izbaudi tos. Un fakts, ka viss pāriet, ļauj saprast to, ka jāņem tagad, nevis jāatliek uz vēlāku. Ļoti daudz cilvēku domā – nu, nodzīvošu dzīvi, būšu pensijā un braukšu ceļojumā. Bet varbūt tu nomirsi pirms tās pensijas. Tagad jādzīvo. Ļoti daudz cilvēku atliek dzīvi uz vēlāku – kad izaugs bērni, kad beigsies līzings, kad, kad, kad… Nē, no tā, kas tev ir, dari maksimāli šodien.

Vai, tavuprāt, ir kādas receptes tam, kā samierināties ar faktu, ka dzīvē viss pāriet? Mēs to it kā saprotam ar prātu, bet lai pieņemtu to, ka viss beigsies…

…vajadzētu nebūt tizlam. Vajadzētu vingrot. Kad tas jādara? Katru dienu. Tikai tad tu tiec uz priekšu. Tas ir tāds pats vingrinājums – pieņemt to, ka pāriet, pieņemt to, ka jādzīvo tagad, un tajā vajag vingrināties katru dienu. Tas ir nemitīgs process. Jo, lai tu uz vecumu nekļūtu resns un tizls, tev ir jāvingro visu laiku. Ja tu gribi dzīvot piepildītu dzīvi, tev tajā jāvingrinās katru dienu, nevis jāatliek uz vēlāku.

Lugā izteikts apgalvojums, ka daudzi dzīvo tā, it kā būtu beigti, kaut gan patiesībā viņi nav miruši, bet vienkārši pagriezuši dzīvei muguru. Vai, tavuprāt, šis varētu būt apgalvojums, kas raksturo šā brīža sabiedrību?

Es domāju, tas sabiedrību raksturotu gan Jēzus Kristus dzimšanas laikā, gan Jūlija Cēzara laikā, jo liela daļa cilvēku tiešām pļeperē pa dzīvi. Vajag saņemties un darīt.

Kā tev šķiet, ko nozīmē dzīvot tā, it kā tu būtu miris?

Tas ir tad, kad tu vadies tikai pēc ārējās morāles.

Dzīvo pēc shēmas?

Jā, tad tavā vietā var dzīvot arī robots. Ja tu nepieņem lēmumus, bet vadies pēc priekšrakstiem, tu neesi vajadzīgs. To tavā vietā var darīt arī putekļusūcējs ar baterijām. Tu ej pēc maršruta. Tikko tu pats izvēlies ceļu, tu vairs nevadies pēc ārējās morāles, bet vadies pēc savas iekšējās.

Kā tev šķiet, kāpēc mēs bieži vien izvēlamies vadīties pēc citu principiem?

Tā ir pielāgošanās. Tā ir mazliet vieglāk atrisināt dažādas šā brīža situācijas. Lai pastāvētu uz savu, jābūt diezgan drosmīgam – tā, kā to dara Moda. Tāpēc Harolds, kad viņi kāpj kokā, jautā: „Vai tev nav bail?” Bet Moda ir gatava no tā koka nokrist. Tikai tad tu vari kāpt kokā – tikai tad, ja esi gatavs nokrist. Tikai tad tu vari iet vakarā ārā – tikai tad, ja esi gatavs saņemt pa degunu. Ja ne, tad sēdi mājās un skaties televizorā, kā dzīvo citi. Citi, kuriem ir plūdi, mīlestība, pasaules gals un banku krīze. Bet tu to vēro televizorā, jo tevis nav. Ja tu pats tajā piedalies, tad tu esi.

Saulainā Dora, ienākot Helēnas viesistabā, saka: „Mēbelītes ir tīri jaukas. Atgādina dekorācijas, kad spēlējām “Makbetu”.” Helēna, manuprāt, atsakās ieraudzīt nāvi. Vai, tavuprāt, tā ir dzīvošana dekorācijās?

Cilvēki baidās. Šķiet – nu, ko es tur lieki domāšu par tiem miroņiem? Bet tikai tad, kad tu par to sāc domāt, tu vari to domu izdomāt līdz galam. Ja tu viņu neielaid sevī, tad tu tā arī tāds apjucis un nezinošs staigā. Tu savās domās neesi to aizticis. Tev tas ir jāaiztiek, bet jāizdara arī kaut kāds secinājums. Tas ir impulss, lai sāktu domāt, bet tas ir jāpabeidz. Nedrīkst domāt: „Es par to nedomāšu”, jo tikko tu par kaut ko nolem nedomāt, tu visu laiku par to domāsi. Tas ir tāpat, kā nedomāt par balto mērkaķi. Tikko tu iedod sev šādu uzdevumu, tu visu laiku par to domāsi. Tāpēc labāk šo domu – par aiziešanu, par nāvi, par saviem tuviniekiem – izdomāt līdz galam.

Harolds saka Modai, ka vairums cilvēku ir nevis tādi kā viņa, bet tādi kā viņš – ieslēdzas savos cietoksnīšos. Kā tev šķiet – kāpēc mēs ieslēdzamies cietoksnīšos?

Tāpēc, ka cilvēkiem pietrūkst jaudas un enerģijas iet ārā un darīt. Un tā ir komfortablāk dzīvot – iet pēc noteikta maršrutiņa. Ja dari to, kas jādara, ir baigi viegli dzīvot. Tikko tu uzņemies iniciatīvu, tev parādās izvēle – darīt tā, kā gribi tu, vai darīt tā, kā grib citi – Dievs vai priekšnieks, vai kašķīgā sieva, kas tevi komandē. Bet, tiklīdz tu izdari izvēli pats, tā visa atbildība ir uz tevi un to neviens negrib.

Un cietoksnītis?

Nu, visi ir vientuļi. Piedzimsti pliks bez mantām un nomirsti pliks bez mantām, bet pa vidu var notikt šie garšīgie notikumi. Dzīves garša var parādīties.

Kā mēs no šī cietoksnīša varam izkļūt ārā?

Moda to arī saka: „Nolaid savu paceļamo tiltu un ej ārā.” Ja gribi, tad lec pāri sētai un nakšņo pļavā. Bet, kas ir ļoti svarīgi – pāri tai sētai ir jāredz kaut kas, kā dēļ tu gribi pārlēkt. Moda, ieraugot nejauši satikto puiku, pamana, ka ir jēga ar kādu runāt, jo puika zina, kas ir Konfūcijs, puika viņu saprot. Un tad, kad tu redzi, kā dēļ lēkt ārā, tu arī lec. Bet, ja tu vienkārši lūri pa lodziņu, nu, tad lūri vesels.

Kad Harolds jautā Modai: „Vai tu tici Dievam?”, viņa atbild, ka visi cilvēki dziļi sevī tic Dievam un ka tieši no tā arī sastāv cilvēks. Vai, tavuprāt, tas tā ir?

Jā, es domāju, ka pat vissūrākie fiziķi un matemātiķi saprot, ka tur tālāk ir kaut kas, ko viņi nesaprot. Un to daļu arī sauc par to, kas ir Dievs. Tas, protams, var būt arī dažādos māņos, pesteļos un ezotērikā, bet tik un tā, tās ir tās pašas šaubas nezināmā priekšā.

Vai, tavuprāt, Dievs ir mīlestība?

Tieši to Moda arī saka – vienā brīdī tā ir klišeja, citā – pravietojums. Tu vari to izmantot banāli, bet, ilgi domājot, vari arī nonākt pie secinājuma, ka tā tas patiešām arī ir. Bet tikai tāpēc, ka tas ir banāli, nenozīmē, ka tas nav patiesi. Jo ļoti bieži tieši tas banālais arī ir tas patiesais.

Harolds jautā: „Kur ir Dievs? Iekšpusē vai ārpusē?” Moda atbild, ka viens esot iekšpusē, bet otrs – ārpusē. Kā tev šķiet? Kur viņš ir?

Tā varbūt ir tāda Modas ezotērika vai arī provokācija. Viņa gaida, ko Harolds atbildēs, un pati atzīst, ka tas ir tā mazliet mistiski. Pati atzīst, ka, iespējams, melš par to iekšiņu un āriņu, jo Dievs jau ir visur. Bet, ja tu sadali to „visur” iekšpusē un ārpusē, tad – lūk, tavs kosmoss. Un tur viņš arī ir. Nekā vairāk jau nav, kā tikai iekšpuse un ārpuse. Nav trešās vietas.

Moda apgalvo, ka pati galvenā lieta dzīvē ir nebaidīties būt cilvēkam. Ko, tavuprāt, nozīmē būt cilvēkam?

Manuprāt, viena būtiska lieta, kas jāpasaka, – jebkurš, kas uzdrošinājies būt cilvēks, pēc tam jūtas labāk. Ir svarīgi nepabaidīties. Mēs bieži vien nobīstamies un nepasakām, ko domājam, vai nerīkojamies, kā mums šķiet, vajadzētu. Bet no tā nevajag baidīties. Iepriekš ir teikums – cilvēks ir vienīgais, kurš smejas, un vienīgais, kurš raud. Un nebaidīties būt cilvēkam nozīmē nebaidīties darīt abas šīs lietas – nedz raudāt, nedz smieties. Bet mēs bieži vien novibrējam tajā remdenajā vidiņā un ne iesmejamies, ne apraudamies. Un, ja tu nekad neraudi, tad tur arī kaut kas nav riktīgi.