Foto: Guntis Berelis

Purva bridēju stāsti: Teiču purva skaistulis Tolkāja ezers

Vai esat gatavi mazliet pabradāt pa Teiču purvu, kas atrodas Austrumlatvijas zemienē starp Madonas, Varakļānu un Krustpils novadiem? Auniet kājās gumijas zābakus un nāciet līdzi, iepazīstināsim jūs ar Latvijas lielākā purva skaistuli – Tolkāja ezeru.

Tolkāja ezers atrodas gandrīz purva vidū. Tas ir apmēram 14 hektārus liels un dziļākajās vietās apmēram septiņus ar pus metrus dziļš. Kā jau purva ezeriem tas ir raksturīgi, arī Tolkājam ir robaina krasta līnija un stāvi apauguši krasti. Tuvākās apkaimes iedzīvotāji stāsta, ka vietām ezeram esot divi dibeni. Pārbaudīts nav, bet zināms, ka purva ezeriem dibens ir dūņains. Tolkāja ezerā labi ķeras asari un līdakas. Rudeņos redzētas gar krastu bradājot dzērves.  Ne pārāk tālu no krasta ezerā peld viena neliela saliņa, līdz kurai nekad nav sanācis nokļūt. Tolkājs ir viens no skaistākajiem Teiču purva ezeriem. Pie ezera valda tik liels miers un klusums, ka var aizmirst visu uz pasaules, arī pats sevi. Vējainākā laikā tikai viļņi ritmiski sitas pret krastu, bet rāmākās dienās rodas sajūta, ka stāvi pie sastingušas gleznas. Tikai ar kaut kādām maņām jūti ezera lielo spēka, ka viņš nobūris tevi tur savā varā un nelaiž vaļā. Tā pie ezera var nostāvēt stundām ilgi, nespējot pakustēties un pat gandrīz pārstājot elpot, nejūtot kā paiet laiks, kamēr purvā iekliedzas kāds putns, ūdenī noplunkšķ zivs vai tālumā ierejas suns, atbrīvojot no burvestības važām.
Oficiālos avotos tas dažreiz tiek saukts arī par Tolkavas ezeru, bet vietējie to sauc tikai un vienīgi par Tolkāju. No sauszemes dziļi purvā iestiepjas Tolkājas pussala, no kuras caur purvu uz ezeru ved stiga. Pa to līdz ezeram ir jābrien apmēram pusstundu. Ja nomaldās no stigas, tad tikt pāri lāmainajam purva klajumam nemaz nav tik viegli, var arī iestigt kādā akacī un nekad vairs laukā netikt. Ir vēl cits un vienkāršāks ceļš – pie Tolkāja ezera var nokļūt arī no ceļa, kas ved uz Siksalu, bet bez brišanas pa purvu tik un tā neiztikt. Taču te ceļš ir īsāks – dūšīgi brienot, līdz ezeram var nokļūt desmit līdz piecpadsmit minūtēs.

Pēc saulrieta atpakaļceļā dodamies pāri purva klajumam uz Tolkājas pussalu un arī šoreiz īsto stigu neatrodam. Kad mūsu kājas atkal skar cietzemi, ir jau gandrīz nakts. Knapi vilkdamies, izejam cauri krēslā slīgstošajai Tolkājas pussalai, kur spocīgiem siluetiem uz mums noraugās aizgājušās godības pēdējās drupas. Jau vairākus gadu desmitus te nedzīvo vairs neviens.

Bet atmiņa glabā stāstus par citiem laikiem, kurus izstāstīsim, kad iepazīstināsim ar vēl kādu Teiču purva ezeru, salu vai pussalu.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!