Darba autors: Andrejs Bovtovičs

Ojāra Vācieša muzejs aicina uz izstādi “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju”

Ojāra Vācieša muzejā (Rīga, Ojāra Vācieša iela 19) no 9. jūlija līdz 29. augustam aplūkojama izstāde “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju”, kurā aplūkojamas četru mākslinieku gleznas – veltījumi dzejnieka iemīļotajai Gaujai.

Darba autors: Aija Prince

Upes Gaujas tēls Ojāra Vācieša dzejā ir īpaši iemīļots, arī dzejnieka biogrāfijas kartē Gauja rit blakus. Viņa dzejā upe ir cilvēciskota, gandrīz fiziski mīlama kā sieviete –Gaujai ir sudrabkurpītes, kuras apāvusi, viņa tek uz priekšu. Viņa arī dēmoniska, dzīves ņemoša, viņas krastos iemīlas, skūpstās, dzer kāzas un pavada bērēs. Dzejoļu ciklā “Gaujas vasaras serenādes” no nepublicēto dzejoļu klāsta (1974-1979) radīta kinematogrāfiska dzejas skice, kurā cilvēks un mītiskais, kas sastopams Gaujā un ap Gauju, savijas kopīga dzejas un dabas ainavā.

Ja Rainis bija Daugavas dziesminieks, tad Ojārs Vācietis – Gaujas: “Saule arī vairs nebija tā, kas vasarā – spožā, baltā, bet jau mazliet vara krāsā, un, staigājot pa Gaujmalas kraujām, likās, ka smaržo ne vien pļavas un dārzi, bet arī pati sarkanā saules gaisma,” (Ojārs Vācietis “Tās dienas acīm”, 1959)

Saules gaisma un dabas krāsas gleznotājam ir īpaši svarīgas, kad tiek gleznots plenērā. Ojāra Vācieša muzejā no 9. jūlija līdz 29. augustam izstādē “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju” satikušies gleznotāji Laine Kainaize, Andrejs Bovtovičs, Aija Prince un Gunta Brakovska, lai dalītos ar saviem Gaujas stāstiem gleznās.

Māksliniece Gunta Brakovska stāsta: “Esmu rīdziniece, bet manas otrās mājas ir Carnikavā, netālu no Gaujas. Teiksmaini izlīkumojot savu upes ceļu no Vidzemes augstienes, Gauja brīva ieplūst Rīgas jūras līcī. Gauja mani saista glezniecībā kā skaista, noslēpumaina, viltīga upe, kuras mainīgā gultne, atvari un straumes prasījušas cilvēku dzīvības.

Visiedvesmojošākā man šķiet Gaujas krasta šķautne, uz kuras aug Sīmanēnu svētozols. Mūsu senči izjuta šīs vietas fascinējošo enerģiju, pielūdzot Sīmanēnu. Man laimējās būt par liecinieci Sīmanēnu svētozola glābšanai. Dabas retumu krātuves dibinātājs un vadītājs Guntis Eniņš ar domubiedriem pēc 2019. gada vētras izglāba Sīmanēna svētozolu. Bija nogāzies milzīgais stumbrs un, kā par brīnumu, tomēr turējās viens zars. Slīpajā nogāzē izdevās nostiprināt svētā ozola dzīvības zaru. Un sirmais dižozols tomēr zaļo vēl šodien!

Radošo iedvesmu gūstu, gleznojot majestātiski varenās devona klintis un iežus Gaujas krastos. Ērgļu klintis, Sietiņiezis ir tie dabas objekti, pie kuriem gribas atgriezties glezniecībā.”

Gleznotāja Laine Kainaize: “Gauja un jaunība. Manas agrīnās atmiņas ir no Murjāņu vasarām, kad droši kāpu upes vidū pludināto baļķu mugurās un ļāvos, lai upe nes. Vai vienkārši peldēju ūdens vēsuma veldzēta.

Vēlākos laikos gan vairāk paliku krastā ar krāsu kasti un jaunu audeklu.”

Gleznotāja Aija Prince: “Gauja – upe strauja, atvaru reiboņi, krauju atspulgi, ūdens čaloņa, smilšu sēres, mākoņu mēles… Glezna “Gaujai” ir no cikla “Veltījums Dzejniekam”, kurš tapa dzejnieka 75. gadskārtas atcerei. Ojāra Vācieša dzejoļi “Gauja”, “Krauja”, “Gaujas migla” bija tiešs pamudinājums manam ceļojumam pa Gauju ievziedu laikā, kur arī tapa glezna “Gauja.”

Gleznotājs Andrejs Bovtovičs: “Gauja ir kā nabassaite, kas savieno ar māti Latviju.”

Vairāk informācijas: Dace Micāne-Zālīte; + 371 67619905, + 371 67614015; dace.zalite@memorialiemuzeji.lv

Memoriālo muzeju apvienības un Ojāra Vācieša muzeja rīkots publisks pasākums.

Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!