Jānis Buholcs: tas, par ko mēs nekad nerunājam

Nesajūtama laipnuma pilsēta. Tā smagi nes visus uz savām margām palikušos garāmgājēju pieskārienus. Tā noskatās, kā ļaudis stāv rindā pie bankomāta, lai tūļīgi liktu tur iekšā un ņemtu ārā nelegālu laimi. Satraukto autobusu galapunktos precīzi pēc grafika atkal izzūd sākums, un no notikuma vietas aizbēg pašsavaldības policija.

Nenosakāma kailuma cilvēks. Tam vējš plazmā un miegs līdz ceļiem, tam sinepju plāksteru smiekli zem drānām un amata apraksts uz simts lappusēm comic sans fontā. To mājās gaida īru seters Trendseters ar rētainu karmu, bet maršruts uz turieni katru reizi ir jāizrēķina varbūtību ģeometrijā. Naktīs, kad nenāk sniegs, viņš uzliek modinātāju trīs instancēs, lai neaizmirstu pamosties pēc apmaldīšanās starp liekveikala transcendenču kompetenču preču ejām.

Nenosakāma nolietojuma distance. Tā rauj no rokām ārā sirdi kā šokolādi un šķīstā kafijā tā izmērcē jūtu elektroniku, un viss kļūst stabilāk, ja arī ne pareizāk. Tā savieno pilsētas šalkas un dzīves alkas, pat ja ne vienmēr pietiek siltuma, lai tavos lūpu kaktiņos iekausētu smaidu. Es duru īkšķus par tevi un par jums, bet no šejienes tuvākā gaisma ir — malduguns.

Tas ir tas, par ko mēs nekad nerunājam.

© Jānis Buholcs