Lai būtu nākamība
Ar teātra režisoru un aktieri Tomu Treini par viņa iestudēto Edvarda Olbija lugu “Kam no Vilka kundzes bail?” sarunājas kultūras žurnālists Toms Treibergs.
Aktieru četrotnei, kas ir manā rīcībā, un arī man pašam šis materiāls sākotnēji bija – un vēl arvien arī ir – liels izaicinājums. Sākotnēji, domājot par iespējamo lugu Dailes teātra cikla “Brīvā skatuve” kontekstā, uzdūros filmai “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”, pēc tam izlasīju filmas scenāriju un visbeidzot arī Olbija lugu. Materiāls mani ļoti uzrunāja. Kā es sapratu no teātra puses, dalība šajā ciklā nozīmē manu iespēju pierādīt pašam sevi, kas ir ļoti forši; un tajā pašā laikā tā dod arī kaut kādu radošu brīvību, ka tu vari veidot izrādi no teātra krājumos esošajiem scenogrāfijas materiāliem, nevis veidot jaunu, nododot izvērtēšanai maketu un visu pārējo. Tas pats attiecas arī uz tērpiem. Protams, ja kaut ko vajag piekrāsot vai kaut kam pielikt ritentiņus, to visu var izdarīt, taču galvenā ideja ir izmantot jau esošos teātra resursus, neko jaunu neradot. Kas ir foršs izaicinājums: mēģināt jau kādā citā izrādē izmantotam objektam piešķirt jaunu jēgu.
Kā aktieri piekļuva lugas materiālam? Šķiet, ka Andrim Bulim Nika tēls ir kā uzliets, tāpat arī Agnesei Zeltiņai – Martas…
Abas lomas ir ļoti lielas un pilnas, tajās ir ļoti daudz informācijas un ir, ko spēlēt un ko darīt. Ņemot vērā laiku, kurš man bija dots, kā arī esošos apstākļus, man šķita, ka ir jāatrod tāds materiāls, kas ir atbilstošs aktieru personībām. Pēc kaut kāda mēģinājumu laika radās tāda sajūta, ka nevajag taisīt kaut kādus “tēlus nez no kurienes”, spriežot, kāda varētu būt viņa vai viņš. Šīs īpašības ir gan tajos cilvēkos, kuri šos tēlus spēlē, gan pašos tēlos lugā. Tieši tā mēs arī rīkojāmies mēģinājumu procesā, mēģinot atrast katrai epizodei un vietai to īpašību, kuru vienkārši “ieslēgt”, jo tevī jau viņa ir. Es ļoti cienu tos brīžus, kad aktieri šīs īpašības atrod. Bet to saglabāt – tas jau ir nākamais lielais darbs.
Jaunajai aktrisei Elīnai Avotiņai Dārguma loma varētu būt nozīmīgs pakāpiens viņas karjeras sākumposmā.
Elīnai tas ir ļoti būtisks darbs. Tas nav vienkārši, kas viņai ir jānospēlē: meitene, kura ir jauna un kura vakara gaitā vienkārši sadzeras, jo beidzot ir brīva no sava vīra, kurš viņu ik pa laikam ierobežo, un izrādās, ka viņa patiesībā klusībā galina nost bērnus… Loma ir ļoti sarežģīta. Elīna saprot savu uzdevumu, bet arī es ar savu aktiera pieredzi varu teikt, ka viens ir saprast, bet otrs – izdarīt. Šobrīd esam tajā saprašanas fāzē, izdarīšana vēl ir priekšā, jo tas ir tas grūtākais.
Ivara Auziņa Džordžs varētu likties pelēcīgākais tēls šajā kopainā, taču arī viņš izdzen dzeloņus…
Ivars dzīvē, man liekas, ir jūtīgs un maigs, bet viņš reizēm slēpjas aiz cinisma sienas, mēdz būt diezgan skarbs, ekspresīvs. Arī aizskarošs, bet tāpēc, ka godīgs – ko es ļoti augstu vērtēju. Taču visam apakšā ir tas maigums, un tas ir ļoti brīnišķīgi tieši šīs lomas sakarā, jo tāds jau Džordžs arī ir. Dzīvojot kopā ar Vilka kundzi, ar Martu – tā mīlestība kaut kādā sakrālā, smalkajā plānā jau viņiem abiem pastāv, tas pievilkšanās spēks vienam pret otru. Te arī parādās tas, ko es minēju iepriekš, kā noturēt to ieslēgto īpašību, ka kaut uz desmit sekundēm tu paskaties uz Džordžu un saproti no viņa skatiena, ka viņš mīl to cilvēku, ka viņiem vienkārši ir jātiek vaļā no visām tām briesmīgajām spēlēm, ko viņi spēlē.
Sešdesmito gadu Amerika un sabiedrības nosacīti pārtikušais, uz puritāniskiem pamatiem dzīvojošais slānis ir ļoti specifiska kultūrtelpa, arī cilvēku attiecību ziņā. Vai tev bija izaicinājums šo laikmeta garu iedzīvināt uz skatuves?
Izrādes veidošanas procesā mēs atteicāmies no tā, ka lugā ir runa par amerikāniskumu vai par kādu konkrētu laiku. Vairāk mēģinājām koncentrēties uz to, ka lugas tonis vai virsjēga ir tā, ka nav nākamības. Ir četri cilvēki: pāris, kuram nevar būt bērni un pāris, kuram var, bet kuri lietas labā neko nedara. Kāpēc viņi spēlē šīs briesmīgās spēles? Visa izrādes jēga, stils un darbība ir vērsta uz apziņu, ka tu savai dzīvei, savai eksistencei nepiešķir nekādu nākamību. Jo tu, teiksim, esi vīlies savā pasniedzēja profesijā, vai arī tu visu mūžu sēdi mājās un dzer, jo, redz, tēvs tev reiz nodarīja pāri… Un nav vairs nākamības. Tu nevari savai eksistencei piešķirt turpinājumu pēc tavas, teiksim tā, beigšanās šajā pasaulē. Un tad pretī ir šie divi jaunie cilvēki, kuri to visu varētu darīt, bet kuri to nedara. Viņi, man liekas, pārstāv tādu šodien ļoti populāru 21. gadsimta modeli, kurā divi cilvēki satiekas un ir kopā izdevīguma dēļ, un tas arī viss. Tā jau nav nekāda mīlestība. Un tā nu viņi vienas nakts laikā saprot, ka īstenībā viņi ir dzīvojuši ilūzijā, ka viņiem “viss ir labi”. Tas pats notiek arī ar šo vecāko pāri, kuri, kā teikts lugā, “spēlē netīras, pretīgas spēles”, jo tas ir palicis kā vienīgais veids, kā viņi vēl var gūt kaut kādu baudu. Līdz ar to, ir vajadzīga tāda alkoholizēta nakts, lai tu piekļūtu saviem dēmoniem un paskatītos viņiem pāri, lai nolemtu: “Nu, tātad es mīlu šo cilvēku vai ne?” Pie kafijas tases tas nenotiktu tik vienkārši, tur tomēr vajag to pudeli.
Sanāk tāds kā modernais purgatorijs.
Jā. Bet man patīk, ka Olbijs savā lugā daudz izmanto spēles – tāpēc arī tā sajūta nav tik černīga, tik melna, ka varētu likties: “Oi, nu, kāpēc man šitās šausmas jāskatās divas stundas!” Tas nav tā, ka tev tagad ir jāizvemj sava žults pret otru, tas viss ir caur spēli: “Es tev uzticējos, tu mani nodevi. Bams! Viens – nulle, lūdzu, tavs kauss!” Un tu saproti, ka tas bija nežēlīgi, bet vienlaikus tu esi ticis soli tālāk savā ceļā, lai pēc tam tiktu vēl tālāk, tālāk, tālāk… Lai būtu godīgs gan pret sevi, gan pret cilvēku sev blakus un nedzīvotu ilūzijās.
Ar ko būtu jārēķinās skatītājam, ierodoties uz jūsu izrādi?
Es domāju, skatītājam būtu jābūt ar spēju ātri domāt. Jo katram no varoņiem – īpaši Martai un Džordžam – ir ļoti ātrs domāšanas temps. Tāpēc arī skatītājam būtu jāspēj pieņemt citu formu, ka tas viss nenotiek viesistabā, kāda tā ir mūsu izpratnē, bet ka tā ir viesistaba, kurā var parādīties viss kaut kas: sākot no milzīga cirvja, beidzot ar gigantisku āmuru un lielu zirga figūriņu. Tās lietas, kas tur ir, tās ir Martas un Džordža māja. Tā kā mēs šo izrādi taisām par bērniem, par nākamību, tad būtu ļoti būtiski, ka tu ierodies un redzi, ka šī scenogrāfija apzīmē to, ko viņi abi domā, ka tā būtībā ir viņu iedomu pasaule. Viņu dēmoni nedzīvo tikai galvā, viņi kļūst arī vizuāli. Noteikti jānāk ar savu sievu vai vīru – jo ar šo darbu, mēs, iespējams, pacelsim demogrāfisko stāvokli valstī (smejas).
Spiedīsiet uz sirdsapziņu, tā teikt.
Jā, jo, gatavojot šo darbu, ir radies gana daudz pārdomu, ko vispār nozīmē kopdzīve vai kas tamlīdzīgs. Ir izveidojies tāds kā “sausais atlikums” – ar to arī mēs gribam dalīties.