Kristiana Fuksa glezniecību var raksturot kā attālu sajūtu pasauli, kurā dzīvo konkrēti tēli. Bieži tie parādās vien kā melnas ēnas – iespiedušās atmiņā uz mūžu. Golfa spēlmaņi, mikipeles – tie ir izniruši no mākoņiem un ir savas skumjās eksistences liecības. Tie ir sastinguši šajā vietā un laikā. Vienīgais, kas spēj vēl kustēties – mākoņi, kas slīd tiem garām, turpinot savu nepārtraukto ceļu. Tie liecina par neapturamo laiku un patstāvīgo ritmu, kuriem šie tēli netiek līdzi, jo ir vien mākslinieka atmiņas daļas – daļas no bērnības un mūsdienām – sastingušas mūžīgā tumsā. Pakļaujoties mākslinieka emocionālajai jūtībai, tēlos novērojams trauslums, kas pakļāvies mūsdienu raksturīgajam spiedienam un nepastāvībai.
Grafiskais dizains: Kintija Elīna Karaša
Izstādi atbalsta: Piebalgas alus
*Wolken – (no vācu valodas) mākoņi
