Izstādes afišas fragments

Izstāde “Māksliniekam Eduardam Vītolam – 140”

Šī gada 5. novembrī apritēs 140 gadi, kopš dzimis mākslinieks Eduards Vītols (1877-1954). Par godu viņam no 7. oktobra plkst. 12.00 Limbažu muzejs piedāvā mākslinieka dzīvei un daiļradei veltītu izstādi “Māksliniekam Eduardam Vītolam – 140”, kurā būs aplūkojami akvareļi, eļļas gleznojumi un foto. Izstāde apskatāma līdz 18. novembrim.

Eduards Vītols dzimis Katvaru muižā 1877. gada 5. novembrī. Bērnība pagāja, mācoties Limbažu apriņķa skolā un pilsētas skolā. Vēlāk, pēc pievēršanās mākslai, 1901. gadā Vītols ar izcilību pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolas teātra dekorāciju klasi Pēterburgā un specializējās arī stikla glezniecībā. Pēc stipendijas iegūšanas studijām ārzemēs mākslinieks uzturējās tādās pilsētās kā Vircburga, Nirnberga un Rotenburga. No 1902. Līdz 1903. gadam zināšanas tika papildinātas arī Minhenē.
Pēc atgriešanās Pēterburgā Eduards Vītols kļuva par zīmēšanas skolotāju vidējās mācību iestādēs, dekoratoru Marijas un Aleksandra teātrī (1903-1918).

Izstādēs mākslinieks piedalījās, sākot no 1903. gada. Eduarda Vītola darbu personālizstādes ir tikušas rīkotas Rīgā (1927, 1931, 1942, kopā ar M. Zauru) un arī Parīzē (1933).

Latvijas Operas aicināts, 1918. gadā mākslinieks pārcēlās uz Rīgu. Ar to aizsākās viņa darbs Latvijas Nacionālajā operā, kur Vītols bija dekorators no 1918. līdz pat 1935. gadam, turklāt pildīja arī dekorāciju darbnīcas tehniskā vadītāja pienākumus. Mākslinieks gleznojis iluzori reālistiskas dekorācijas, taupības dēļ bieži bijis spiests jaunās dekorācijas apvienot ar jau esošajām. Viņa darbu lokā atrodamas dekorācijas 19 operām un 4 baletiem.

Īpaši būtu jāizceļ Eduarda Vītola dalība mākslinieku apvienībā “Rūķis”, kur līdzās V. Purvītim, J. Rozentālam, G. Šķilteram un citiem latviešu māksliniekiem Vītols veidoja izpratni par nacionālās profesionālās mākslas nepieciešamību, ideāliem un uzdevumiem.

Noteikti jāpiemin arī viņa darbs mākslas pedagoģijā. Savas amata un dzīves prasmes Eduards Vītols devis simtiem audzēkņu ne tikai savā privātajā studijā (1935-1937). No 1922. līdz 1932. gadam Eduards Vītols strādāja arī kā Latvijas Mākslas akadēmijas vecāko klašu vadītājs, no 1946. līdz 1954. gadam bija Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības katedras asistents, savukārt no 1947. gada – Keramikas katedras docents. Tāpat no 1937. līdz 1940. gadam Vītols darbojās kā zīmēšanas un gleznošanas pedagogs Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Var diezgan droši apgalvot, ka latviešu akvareļglezniecība 20. gs. otrajā pusē nebūtu varējusi piedzīvot tādu renesansi, ja vairums no šīs nozares māksliniekiem nebūtu apguvuši amata iemaņas tieši pie Eduarda Vītola.

No 1924. līdz 1938. gadam mākslinieks bija apvienības “Sadarbs” biedrs, savukārt no 1946. gada – Mākslinieku savienības biedrs.

Mākslinieks gleznojis galvenokārt impresionistiskas ainavas akvareļtehnikā. Izmantojis arī eļļas, temperas, pasteļa tehniku. No 1903. gada ilustrējis grāmatas, 1906. un 1907. gadā zīmējis karikatūras žurnālam “Svari”, metus mēbelēm, rotām, metālkalumiem, pat M. Kuzņecova un J. Jesena porcelāna fabriku traukiem. No 1939. līdz 1941. gada tieši Vītols bija mākslinieks V. Ķuzes saldumu fabrikā. No 1941. līdz 1944. gadam – Rīgas pilsētas mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks.

Mākslinieka talants un ieguldījums ir ticis novērtēts ar Kultūras fonda stipendiju (1923. – 1924., 1925). Eduards Vītola bija Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1929), savukārt vēlāk ticis apbalvots arī ar LPSR AP goda rakstu (1949).

Miris 1954. gadā, apglabāts Rīgā, Meža kapos

Vitols_izstade

Viņa daudzpusīgā darbība pēdējo reizi plašāk tika rādīta piemiņas izstādē Rīgā 1977. gadā. Lielai daļai sabiedrības šī patiesi unikālā mākslinieka radošais mantojums nav atklāts. Tajā pašā laikā vismaz daļa interesentu ir redzējuši Eduarda Vītola domāšanas veidu un izteiksmes spēku. Proti, viņa iecere un īstenojums joprojām redzams uz Latvijas Operas un baleta skatuves, kur kopš 1925. (!) gada Dž. Pučīnī “Madame Batterfly” varoņi satiekas mākslinieka veidotajā telpā. Līdzīgs gadījums skatuves mākslinieciskajai versijai ilgdzīvošanā nav zināms Latvijas dekorāciju vēsturē un pieļauju – arī Eiropas teātra vēsturē.

Nenoliedzami ir nepieciešams plašāk iepazīties ar nepelnīti noklusētā (salīdzinājumā ar J. Kugu, L. Libertu, R. Sutu) Latvijas operas spožā mākslinieka teatrālajām versijām, kā arī iepazīt un pirmreizēji atklāt viņa mākslas un radošā mantojuma daudzpusību.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!