tu allaž atnāc rietā
atraisi manas vientulības mezglus
ar savu trauksmaino elpu
un manu plašumu
tu pārvērt bezizejā
bet manas domas pa vienai
pārtop skabargainos pakāpienos
zem tavu bružāto pēdu pirkstiem
tu pamet sirdsapziņu
zodz manas sekundes
novārdo tās par izsusējušām saknēm
kas velti meklē veldzi zemes dzīlēs
tu mīli sevi
vairāk par visu
tu atkal aizej rītausmā
neatskatoties
© Harry Vagrant