Ingo Zīgners
Mazais pūķis Kokosrieksts
No vācu valodas tulkojusi Līga Lediņa
Jūs droši vien gribat zināt, kāpēc par mazo Kokosriekstu ir sarakstīta grāmata. Šis mazais pūķis ir ļoti atjautīgs, ļoti drosmīgs un ļoti, ļoti ziņkārīgs. Tam, kurš ir atjautīgs, drosmīgs un ziņkārīgs, gadās milzum daudz piedzīvojumu. Un par tādu, kuram gadās milzum daudz piedzīvojumu, dažkārt tiek sarakstīta grāmata.
Pasaules okeānā ir salas, par kurām cilvēki vēl šobaltdien neko nezina. Uz vienas šādas salas dzīvo būtnes, par kurām ikviens ir dzirdējis vai lasījis, taču – vai kāds tās kaut reizi ir redzējis? Visdrīzāk jau ne, jo šīs būtnes salu pamet ļoti reti.
Tā ir Pūķu sala. Ugunspūķi neēd citus dzīvniekus, bet pārtiek tikai no augiem, un vislabāk viņiem garšo grauzdēti kokosrieksti. Neviens nezina, cik ilgi dzīvo ugunspūķi. Visdrīzāk viņi ir mūžseni. Mūžsenu ugunspūķi var pazīt pēc tā, ka viņa uguns šalts vairs nav tik spēcīga, arī lidošana vairs nepadodas tik labi, un āda ir sakrunkojusies kā saņurcīts papīrs.
Šeit jūs redzat mazo ugunspūķīti Kokosriekstu un viņa tēti Magnusu. Kokosrieksts vingrinās uguns spļaušanā. Atklāti sakot, ugunspūķu bērnu ikdiena ir gandrīz tāda pati kā cilvēkbērniem. Viņiem arī ir jāiet skolā – lidošanas skolā un peldēšanas skolā. Kad pavasaris visu salu ir ietinis raibu puķu un košzaļu lapu apmetnī, Kokosrieksts un pārējie pūķu bērni vislabprātāk spēlē kokosriekstu kriketu. Gribi vai negribi, bet trešajā dzīves vasarā ugunspūķu bērniem ir jāmācās peldēt. Ir ļoti svarīgi mācēt peldēt un nirt. Tikai paši mazākie pūķīši drīkst izmantot peldriņķus. Pēc vasaras seko rudens. Rudens parasti ir diezgan silts un pavisam īss. Pāri salai pūš spēcīgs vējš un Akmensozolu mežā – netālu no pūķu alām – uz zemes sakrīt tik daudz lapu, ka pūķu bērni tajās var spēlēt paslēpes.
Vācu bērnu grāmatu autors Ingo Zīgners (1965) stāstus sācis sacerēt jau bērnībā, bet vēlāk iemācījies arī zīmēt. Viņa grāmatas par pūķīti Kokosriekstu tulkotas neskaitāmās valodās un iekarojušas miljoniem mazo lasītāju sirdis. Pati pirmā sērijas grāmatiņa klajā nāca 2002. gadā, un beidzot to var lasīt arī latviešu bērni.