Ivetas Vecenānes darba fragments

Divas jaunas izstādes galerijā “Bastejs”

Galerijā “Bastejs” no 2. augusta būs apskatāmas divas jaunas izstādes: Ineses Vēriņas-Lubiņas izstāde “Dzelme” un Ivetas Vecenānes izstāde “Lielais mīlas sauciens”

Inese Vēriņa-Lubiņa
DZELME
Galerija Bastejs 02/08 – 01/09/2018

Es atkal pieredzēju to pašu sapni, kurā es bezpalīdzīgi grimu zilā un klusā dzelmē: svešo ūdeņu dziļumos valda smeldze, kas žilbinoši mirdz. Tā plūst caur bezgalīgo zilumu kā mitoloģiski nezvēri, kā neizdevušies aktieri, kā neatzīti dzejnieki, bezkaunīgi mīļākie un atraidītas meitenes. Šajā dzelmē smeldze vilinoši zaigo un aicina par  to tvīkt. Īsu brīdi, kamēr pietiek elpas, vēroju savādo pasauli – pilnīgu, neaptverami sarežģītu un absolūti svešu. Iznirstot, es negausīgi kampju gaisu, tomēr pēc mirkļa vēlos riskēt un ienirt vēlreiz.

Gluži kā Albēra Kamī stāstā «Mīts par Sīsifu», arī šajā dzelmē, kā ikviena skaistuma dziļumos, slēpjas kaut kas necilvēcisks. Pasaule ir svešāda un noliedzoša. Iespējams, es pat iekārošu to, kas mani piepeši padara tik vientuļu, un turpināšu ienirt visdažādākajos ūdeņos atkal un atkal, tā tīksminoties pati par savu nezināšanu un apjukumu.

Ineses Vēriņas-Lubiņas gleznu sērija «Dzelme» ir autores radošā darba rezultāts 2017. un 2018. gadā. Gleznas veidotas kā abstraktas ainavas jauktā tehnikā, slāņojot dabīgos un sintētiskos pigmentus, struktūrpastas, metāliskās lapiņas un lakas.

Iveta Vecenāne
LIELAIS MĪLAS SAUCIENS
Izstāde galerijā Bastejs no 2.08.- 1.09.

Šai izstādei  izvēlēti darbi, kas parāda  kā Ivetas Vecenānes sarakstītā  bērnu grāmata ‘Vectētiņš Antontiņš un mēs” pārdzimusi monumentālos dzīvi apliecinošos  gobelēnos.

Lielais mīlas sauciens.Viena no gada skaistākām dienām jūlijā, kad izlido baltie kāpostu balteņi.Pa divi vien, pa divi vien tie paceļas zilajās debesīs savās mīlas rotaļās.
Bet mūsu praktiskā vecmāmiņa domāja tikai par savu kāpostu lauku. Ja tauriņi savairotos, tie apēstu visus kāpostus, kas domāti ziemai.Tāpēc mēs ķērāmies pie tauriņu ķeršanas. Lieki teikt, ka nesaķērām nevienu balto radību, tik nobradājām vagas un nolauzām lielās kāpostu lapas.
Vecmāmiņa nezināja, ka mīlestības nenovaldāmam spēkam ir pakļauta visa zemes kārtība un noķert nenoķeramo nav iespējams.

“Pamazām kļūstu huligāne aušanā… Senās tautasdziesmas par mani būtu teikušas tā: Uz pubuļa uzkāpusi / Ieraudzīja Rīgas pili. Bet tieši negludais aušanas veids burtiski mudina nepretoties un aust tā, kā pats aužas, un izmantot efektus – lūk, tas ir tas saldākais mirklis, kad iet stellēs un aust,” saka tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!