PALDIES DZEJNIECĒM UN DZEJNIEKIEM

Paldies dzejniekam Edvīnam Raupam par „ak maigā vājprātība pūpolītis zarā…”.

Paldies dzejniekam Andrim Akmentiņam par „Pededzes ciklu”.

Paldies dzejniecei Madarai Heidemanei par „es gribu pasēdēt…” un „ar tumšu tušu skrāpēju savu vārdu…”.

Paldies dzejniecei Katrīnai Rudzītei par „tu paslēpies savos stāstos ar mazu signāluguntiņu rokās un gaidi, bet…”.

Paldies dzejniecei Liānai Langai par „no rīta agri viena gāju…” un “man nav ne jausmas, kas ir dzeja…”.

Paldies dzejniekam Eduardam Aivaram par „Mēļš sapnis” un „Mēs patiesībā slīdam”.

Paldies dzejniecei Elvīrai Blomai par „VISU KO VAR PĀRDOT VECU MANTU KOLEKCIONĀRIEM”.

 

Daudz interesantu notikumu, pasākumu, pieredzējumu un atklājumu vēl priekšā.

Paliekam kopā – Jūsu Mums Patīk.

RUNĀ DZEJNIEKS EDVĪNS RAUPS

 

ak maigā vājprātība
pūpolītis zarā
es tevi nevaru no sevis
dabūt ārā
kā laika zobs
kas upes līcī gavē
tu manu bezzobaino
aizmūžību slavē

es cilvēks – asinis
kam sava dzīve – tava
plūst pilna romas
gaujas senā grava
tu mani kacini
ar lakatiņu zilu
kad es kā etiķis
no tava sāna pilu

Raups_8645

© Edvīns Raups

RUNĀ DZEJNIECE MADARA HEIDEMANE

 

es gribu pasēdēt
es sēžu tieši zem tumbām debesu tumbām
ar mākoņu pelniem pārvilktām metāla tumbām
čerkstoša debesu skaņa
vadi nokarājas uz manas galvas zari nokarājas
es sēžu tieši zem koka
ar sūnām aptītiem simtčetrdesmit gadīgiem stumbriem
ekosistēma salien zem drēbēm,
ausīs skudras, uz vēdera čiekuri, matos vāveres
vāveres ar matiem kas sasieti divās astēs
vāveru zirgastēs, es sēžu stallī
kuram pie ieejas dubļos grimst zirgi

***
ar tumšu tušu skrāpēju savu vārdu
sāpēja papīram, mans vārds ir garš

(tušas kāta piesitieni, sīcoņa
aiz auss, ir karsti daudz mušu
smacīga skābena vasara
smiltsērkšķu garša
un puvums ir šejienes
pastāvīga smarša)

vārds uzrakstīts, nežūst
un var izlasīt tikai šļupstus

© Madara Heidemane

RUNĀ DZEJNIEKS ANDRIS AKMENTIŅŠ

I

Pienākšu tev kā rīts
bez jābūtības bez nebūtības
jebkādus Bet pa ceļam nobrāzis
bezdelīga
tik vien kā sasitis spārnus
putna nebēdnībā
nāc un uzpūt
lai pārlido
tak parasti pāriet
kā dzīve un nāve

II
Tik stipri vārdi
ka tagad nē
bez mazākās nozīmes tagadnē
nāc uzspēlēsim
gaisma roka papīrītis
lai akmentiņš izlec
aiz katra vārda var būt Nekas
bet var būt arī
bezdibenis
gaisma vienmēr raksta ātrāk
nekā roka
es lecu un lecu
skaties
kāda zvaigznīte mirdz tur
lejā

tajā eglē es kādreiz
atstāju sirdi

III
Knapi paaudzies biju kad Pededzē
man pieķerās pamatīga Pēddedze
tagad nemiers jālauž kā maize
straumes rauj tālāk mūs
mazās mailītes
bet tu
esi mana vienīgā vieta
kuru aicinu visur sev līdzi
to es tev saku

nu vairs nevar teikt
ka tā neviens nesaka

Tūlīt nākamajam līkumam jāsākas
jums kas vēl turas kopā
– ne asakas!

IV
Vienīgais mierinājums
ka varu to pierakstīt
mēs nākam no purviem laukā
zeltītu miglu dzīt
un no tās miglas mēs nākam
ciešāko virvi pīt
un pat tā virve nevar
pastkartē piesiet šo brīdi
kurā mēs nākam viens otram pretī
un tumšajā biezoknī
pat paparžu pumpuru ķetnas
nespēj mūs novaldīt

© Andris Akmentiņš

RUNĀ DZEJNIECE LIĀNA LANGA

 

***
no rīta agri viena gāju

es melnu, kailu koku vidū

un it neko es nedomāju

vien skatījos, kā gaisma krita

no debesīm uz priežu skujām

kas slīdēja kā pirmā putra

pa bērna sniegbaltajiem vaigiem

tā bija mana rīta sūtra

 

 

***
man nav ne jausmas, kas ir dzeja

vai vārdu riču raču tā

vai smalka smilts starp domu ejām

vai akācija pagalmā

 

man nav ne jausmas, kāpēc klusē

kā lāpsta lauku kapličā

bet, ja tās nebūtu, tad diez vai

es sapnī būtu – sastaptā

***

© Liāna Langa

RUNĀ DZEJNIECE KATRĪNA RUDZĪTE

*

I

tu paslēpies savos stāstos ar mazu signāluguntiņu rokās un gaidi, bet
tumšā plūsma no vārdu saknēm to gandrīz pilnīgi aizsedz, un
neviens nenāk tevi meklēt, neviens neraud, kad virs upes samilzt mākoņi,
rītos atveras kioski, un izpletņi atveras virs melniem akačiem,
kas atveras zem mūsu nogurušajām pēdām. reizēm kāds pazūd bez vēsts, ciešāk
ievīstās ēnās, neatstājis vēstuli, pat ne pusēstu sviestmaizi vai sarkanos gumijas zābakus,
kas vienmēr mētājās priekšnamā, tikai grāmatas turpina atrasties, it kā tās iznirtu no
tukša gaisa kā eņģeļi – vēstneši, pilnas liesmām un piezīmēm smalkā, gandrīz nesalasāmā
rokrakstā. vārdi nekad nebeigsies, mēs tikai vairs negribēsim tos lasīt. labāk
sazināsimies caur sapņiem, kuros dusmas ir viegli uzliesmojoša viela, ar kuru aplieti visi koki dārzā, no kurien naktī ilgi
krita āboli.

II

tu joprojām gaidi,
neesošus atskaites punktus iekāris tukšajos zaros.
tavas pazīšanās zīmes ir no papīra un uguns,
un izgaist aukstajā lietū,
tavs suns
vēl ilgi atcerēsies nakti,
kurā pilsēta aizvēra iekavas
tavā vietā, un bruģis
laternu gaismā krāsojās zilgans.

III

kāds telpas stūrī skaita un skaita, līdz bezgalība
izspiež logus no rāmjiem kā zaļgani plūdi,
tikmēr pilsēta saritinās kamolā cieši mums
blakus.

© Katrīna Rudzīte