Runā dzejnieks Valentīns

***

pār aizsalušu upi kā stikla jostu acu mirdzumā

pārskrien klusas melonlapsas pēdas

(es aizbēgu no tavas balss plaukstas bikli kā nevainības pilnas

tur zaļu ābola sēkliņu kamēr es bēgu)

zelta kroni virs galotnēm trīs bada kaijas aizknābj tavu lūpu mijkrēsli

vārdi kā zemeslode asa vārdi tikai vārdi vien

(dārgmetāls tavos pirkstos izskrāpē mani baltu un tukšu kā pilnmēness rekvizītu

acis – asaro aka un asinis ābelē deg)

pusnaktī pelēkās mākoņu rievās gruzd mandeles rieksti perlamutrs

tās ir mūsu vīraklūgšanas mēness piramīdu horizontā

(vakari un opija ziedi tējas krūzītei uz malām siltas plaukstas zem tava džempera malas

platīna āda krūtis un vilnis plīstošs pār galvu)

tikai pamalē sudraba gārņi siltām suņu mēlēm ap kaklu

atzīstas upei kā laimes apskaidrota līņa (zelta zirdziņu mugurā) fokmastbura pat

ja upe ir aizsalusi atmiņu un kaisles labirintā

(un ja nu tā būtu ka tikai tevi kā lāsteku debesīs kailu es mīlētu vienu

trīs pieskāriens saplaukst ābeles ziemai par spīti

kamēr mēs zīmējam nenoteiksmi

viens otra plaukstā)