Par atklājumu – šeit.
Stounhendža un tamlīdzīgu būšanu sakarā – atmiņā atnāca daži iespaidi no klejojumiem pa Armēniju. Cita starpā gadījās pabūt arī vietā, kas būtībā tas pats Stounhendžs vien ir, tikai daudzus – neviens nezina, cik īsti, – gadu tūkstošus senāks (pieļauju, Stounhendža būvētāji uz šiem armēņiem varētu noraudzīties apmēram ar tādu pašu skatu, kā mēs uz senēģiptiešiem – tik tāli un nesaprotami). Tālāk – dažas piezīmes no pieredzējumiem. Gan ar piebildi, ka Armēnijas sadzīviskā ainava patlaban varētu būt mainījusies uz labo pusi, toties vēsture nemainīga un neizzināta. Tik versijas un hipotēzes.
Sisiana ir maza un klusa provinces pilsētiņa kalnu ielokā, rajona centrs, kuru pēc izmēriem varētu salīdzināt ar Cēsīm. Var jau būt, ka mani aizkaitinājusi iepriekšējā negulētā nakts, ko nācās pavadīt viesnīcā, kurā aiz sienas urlas auroja krievu popšus armēniski, bet armēņu – krieviski, taču Sisianā burtiski saožu panīkumu un depresiju, kaut gan, pa gabalu raugoties, pilsēta patiešām skaista. Pārdesmit soļu no centra asi cērt degunā govju mēslu smārds, bet pašas govis slinki pastaigājas gar pilsētas valdes ēku. Nomaļāk kalnu nogāzēm piekļāvušās mazas mājiņas ar mikroskopiskiem pagalmiem, katrā pagalmā noteikti vismaz pāris aprikožu koku vai ābeļu, bet caurumi žogos pavirši aizdarīti ar sarūsējušām metāla plāksnēm, logos – ar kartona gabaliem. Pie skārda garāžas būceņa stāv pāris sagrabējušas volgas, aizķērušās no padomju laikiem, – tas vietējais taksometru parks. Veikalā ar uzrakstu Книги ieviesusies second hand drēbju bodīte, bet grāmatveikala Sisianā vispār nav. No ēdamlietām nopērkami baismīga paskata cīsiņi, kokakola un importa šokolāde, bet vienīgā ēstuve, kuru izdodas atrast, izrādās slēgta, tāpēc pērku puskilogramu vīnogu pie ielas tirgotājas; kamēr večiņa sver, aizsapņojos, raudzīdamies, kā rietošā saule izgaismo kalnu grēdu, kas ieskauj Sisianu. Kad pievēršos vīnogām, izrādās, man iesvērts puskilograms gurķu. Universālā žestu valoda palīdz pārpratumu labot, pārdevēja ilgi skaidrojas un atvainojas armēniski, bet uz trotuāra malas sēdošais sirmiem bārdas rugājiem noaugušais maka turētājs, cigareti no mutes neizlaizdams, ķērcoši smejas. Ar krievu valodu grūti klājas arī viesnīcas administratorei, tomēr tieku pie itin pieņemama numura, kurā vannas istaba nez kāpēc krietni lielāka par dzīvojamo. Vakarā pēc astoņiem sabiedriskā dzīve te apsīkst pilnībā. Taču visdramatiskāko iespaidu atstāj puišeļi, kas, mani ieraugot, apstājas, ilgi raugās nopakaļ, un jau pirmās stundas laikā vairākkārt sadzirdu klusu, jautājošu hello, pēc tam – get money, good money vai ko tamlīdzīgu. Grūti iedomāties, ka manas desmit latu vērtās bikses un pavazātais džemperis kādu varētu pārliecināt, ka esmu Amerikas onkulis, kam kabatas pilnas ar money, tomēr laikam ar kaut ko atšķiros no vietējiem. Nākamajā dienā šoferis Arsens stāstīs bēdu stāstu, kas zināms arī no Latvijas laukiem, – darba nav, naudas nav, ceļi slikti, visi jaunie aizmukuši uz Erevānu vai vismaz Gorisu. Jautāju – no kā vispār cilvēki te dzīvo? – Баран есть, корова есть, вот и живёт…
No rīta viesnīcā kāds armēnis pūlas izlūgties, lai aizdodu bārdas dzenamo – viņš, redz, atbraucis biznesa darīšanās, rīta agrumā svarīga tikšanās, bārdas dzenamo aizmirsis mājās, bet tādam, rugājiem noaugušam, kauns rādīties cilvēkiem acīs. Nedodu – pārāk intīms priekšmets. Pēc ierastajiem jautājumiem, no kurienes esmu, un ierastajām padomju laika atmiņām par Jūrmalu, armēnis brīdi padomā un tad jautā: „Слушай, ты почему сюды приехал? Здэс же НИЧЕГО НЕТ!”
Saku – kā nav, es atbraucu apskatīt Karahunču, to pašu, no kuras senie briti pāris gadu tūkstošus vēlāk nošpikoja savu Stounhendžu! Un vēl Uhtasara, tikai vēl nezinu, vai izdosies tur nokļūt, tā ir augstu kalnos pie pašas Azerbaidžānas robežas! Vai tiešām viņš nekā nav dzirdējis par Karahunču un Uhtasaru?
– А, так ты турист… – armēnis beidzot saprot, bet par Karahunču un Uhtasaru viņš nekā nezina.
Taisnību sakot, tīri vizuāli Karahunča mazliet liek vilties. Plakankalnes vidū atrodas daži desmiti stateniski uzslieti stūraini bazalta bluķi. Tuvumā klintsbluķi gan krietni iespaidīgi, lielākie – ap trīs metru augsti un desmit tonnu svarā. Daži šķiet rupji apdarināti, vairākos augšgalā izurbti dūres lieluma caurumi. Mazliet piepūlot iztēli, var noprast, ka bluķi izkārtoti aplī, no kura atzarojas taisnas mazāku akmeņu virknes un tāds kā akmeņiem iezīmēts ceļš. Uz akmeņiem ar krāsu uzķellēti milzīgi cipari – tos atstājuši arheologi. Puskilometru nostāk – upes ieleja, no kuras nogāzēm ņemti akmeņi. Bet, vienalga, salīdzinājumā ar krāšņo ainavu un milzīgo kalnu grēdu ziemeļos Karahunčas akmeņu aplis šķiet pavisam pieticīgs.
Labākam priekšstatam – konkrēti skaitļi. Karahunča atrodas kalnainā apvidū 1770 metru augstumā. 7 hektāru teritorijā izvietoti 223 akmeņi, kuru augstums – 0,5 līdz 3 metru, svars – līdz 10 tonnām. 40 akmeņi veido centrālo apli ap 40 metru diametrā, no tā 200 metru uz ziemeļiem un dienvidiem stiepjas 70 līdz 80 akmeņu virknes; uz ziemeļaustrumiem – akmeņu aleja. 37 klintsbluķos izurbti caurumi 4 līdz 5 centimetru diametrā. Apļa centrā – iespējams, svētvieta, bet no tās pāri palicis tik maz, ka drupas nesniedz ne mazāko priekšstatu nedz par celtnes izmēriem, nedz funkcijām.
Šādu mīklainu megalītu Eiropā saglabājies daudz – tie izkaisīti no Skandināvijas līdz Vidusjūrai (arī Armēnijā Karahunča nav vienīgā). Visupirms, protams, prātā nāk Stounhendžs (starp citu, ja salīdzina Karahunčas un Stounhendža plānojumu, līdzība redzama jau pirmajā acu uzmetienā, tostarp – akmeņu aleja abos megalītos rāda virzienu uz saullēkta punktu vasaras saulgriežos), tad – Karnaka Francijā, Ņūgreindža Īrijā, bet megalītu kopskaits rēķināms simtos. Tomēr Karahunča atšķiras no citiem megalītiem – un vispirmām kārtām ar senumu. Pariss Heruni, kurš ilgi pētījis Karahunču, uzskata, ka komplekss izveidots aptuveni pirms 7500 gadiem. Tātad – Karahunča ir ap 3500 gadu senāka par Stounhendžu, 3000 – par Heopsa piramīdu, 2500 – par šumeru civilizāciju. Drošības pēc mēs varam pieņemt, ka vēsturnieki pārliecīgā aizrautībā kārtējo reizi nošāvuši greizi – nu, teiksim, par diviem vai trim gadu tūkstošiem – taču, visviens, ir skaidrs, ka Karahunča ir viens no senākajiem cilvēka veidojumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Visu cieņu armēņu kristiešiem, kas Karahunčas klintsbluķus nav iebūvējuši savās baznīcās un klosteros vai kā citādi pacentušies iznīcināt aizdomīgos pagānu darinājumus, kā tas noticis viscaur Eiropā.
Un vēl kāds pārsteidzošs skaitlis. Arheoloģiskie izrakumi vēsta, ka Karahunča izmantota vēl mūsu ēras pirmajos gadsimtos – un pavisam pamesta tikai pēc kristietības oficiālas pieņemšanas, kas Armēnijā notika 301. gadā. Tas nozīmē, ka komplekss lietots aptuveni piecus gadu tūkstošus – un atkal gribot negribot nākas atzīt, ka man nav gadījies dzirdēt par cilvēka roku darinājumu, kas būtu ekspluatēts 5500 gadus. Ja pasaulē vispār ir kaut kas unikāls, tad tā ir Karahunča. 5500 gadus šī vieta bijusi kādas mazas pasaules centrs.
Ierodoties Karahunčā, man bija aptuvena nojausma, ko es te ieraudzīšu, bet nekāda saprašana nebija par to, kas šie bazalta bluķi vispār ir. It kā aizlaiku observatorija, it kā kulta vieta, bet vispār – par to vēl zinātnieki strīdas. Dienas desmit vēlāk, atgriezies Erevānā, biedīgi tukšajā centrālajā grāmatveikalā (visā Armēnijā esot palikušas tikai 12 grāmatnīcas) izdevās atrast Parisa Heruni Armenians and Old Armenia – vienu no nedaudzajām grāmatām par Armēnijas senvēsturi, kas beidzamajos gadu desmitos izdota.
Maza atkāpe – par senvēstures interpretācijas paradoksiem. Vēsturiskos pētījumos mani mūždien mulsinājusi kāda īpatnība. No vienas puses – arheologi virtuozi un pedantiski apraksta kaut kādu aizlaiku slīpo/taisno svītriņu vai bedrīšu keramikas kultūru. Es saprotu, ka podu lauskas vai apdarināti krama gabali – tas parasti ir vienīgais, kas cauri gadu tūkstošiem no kādas kultūras saglabājies līdz mūsdienām. Tāpat ir skaidrs, ka šis drusku komiskais un būtībā nekā neizsakošais svītriņu vai bedrīšu kultūras jēdziens ir ļoti nosacīts apzīmējums, ar ko aplaimoti ļauži, kas tādā un tādā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras dzīvojuši tādā un tādā teritorijā un par kuriem mēs zinām tikai to, ka uz podiem viņi nez kāpēc zīmēja slīpas svītriņas atšķirībā no citiem ļaužiem, kas tūkstoš gadus vēlāk tikpat mīklainu iemeslu dēļ podus sāka apzīmēt ar taisnām svītriņām. Īstenībā šo ļaužu esamībā konflikts starp slīpajām un taisnajām svītriņām nekādu lomu nespēlēja. Slīpās un taisnās svītriņas ir vienīgais veids, kādā mēs viņus spējam atšķirt, jo nekādu citu atšķirības pazīmju vienkārši nav saglabājies. No otras puses – ir mazliet un pavisam jukušo spiristiķu leģioni, kam nospļauties par svītriņām un bedrītēm, kas aizrautīgi nododas atlantu, Lemurijas vai kosmisko atnācēju meklējumiem un kas, cits citu citēdami, ne tikai Stounhendžu, bet arī Ēģiptes piramīdas jau sen norakuši zem tik milzīgiem murgu blāķiem, ka nopietniem vēsturiskiem pētījumiem vietas atlicis pagalam maz.
Dabiski, nekādu saskarsmes punktu starp abām šīm pusēm nav. Taču līdz ar to vēstures uztverē veidojas tāda kā nobīde. Neraugoties uz spiristiķu pūlēm, mēs pat varam noticēt Stounhendža vai Karahunčas esamības faktam, taču apziņā šiem kompleksi nekādi neasociējas ar ļaužiem, kas, vientiesīgi smaidīdami, cītīgi apzīmē podus ar svītriņām. Gala iznākumā šīs sasodītās svītriņas (vai jebkura cita aizlaiku cilvēka esamības izpausme, kas saglabājusies līdz mūsdienām) aizsedz megalītus. Svītriņas, krama gabali vai kaut kādi neizprotami bronzas daikti – tā ir vēsturnieku un arheologu teritorija, megalīti – tur darbs maniakiem, sevi cienošam vēsturniekam tur nav ko meklēt. Izņēmumi gadās, taču ļoti reti. Ir zināms, ka eksperimentētāja (un pat tikai mērinstrumentu) klātbūtne iespaido eksperimenta rezultātus, bet šo principu krietni lielākā mērā var attiecināt arī uz jebkuru teoriju: interpretētāja klātbūtne ietekmē interpretējamo objektu. Citiem vārdiem, ja interpretētājs idiots, arī objekts kļūst komiski stulbs vai vismaz tik banāls, ka par to nopietnā līmenī spriest kļūst gluži vai nepieklājīgi.
Un tomēr, kā jau teikts, visa Eiropa ir pārklāta ar šādu megalītu tīklu, starp kuriem Karahunča ir viens no vissenākajiem, ja ne pats senākais. Tātad – aizlaiku ļaužiem šie kompleksi likās tik nepieciešami un svarīgi, ka sociālā ziņā relatīvi zemu attīstītas kopienas (kaut gan – par to sociālās attīstības pakāpi un organizāciju mēs tikpat kā nekā nevaram spriest) nežēloja nedz laiku, nedz pūles, lai tos radītu. Turklāt, manuprāt, no svara nav pat tas, ka megalītus slēja stateniski, tajos urba caurumus, bluķus izkārtoja sarežģītās kompozīcijās. Mušmires sarijies cilvēks ne to vien spēj dabūt gatavu. Svarīgākais, ka šie kompleksi tika izmantoti gadu tūkstošiem (Stounhendžs vairākkārt ar ilgiem starplaikiem esot pārveidots, taču Karahunča nav tik pamatīgi pētīta, lai varētu runāt par to, kā komplekss izskatījies atšķirīgos laikposmos). Tāpēc var uzskatīt, ka megalīti šo ļaužu esamībā ieņēma pietiekoši centrālu vietu, jo, lai nu ko, bet racionālā prāta trūkumu mūsu senčiem grūti pārmest tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dzīve tolaik bija pietiekoši skarba un īsa, lai sava prieka pēc pārmēru aizrautos ar laik- un darbietilpīgām izklaidēm. Krietni vienkāršojot – ja viņi kaut ko darīja, tad tāpēc, ka tas acīmredzot bija vajadzīgs. Savukārt pamatot megalītu eksistenci ar kaut kādu mīklainu un noteikti primitīvu „pirmatnējo kultu” liekas pagalam pārsteidzīgi, jo pasaules skatījuma sašķelšana iracionālā ticībā un racionālās zināšanās (un abu šo elemetu pretstatīšana) raksturīga tikai Eiropai un tikai nedaudzus pēdējos gadsimtus.
Akadēmiķis Pariss Heruni (1933 – 2008; diemžēl sirmo vīru viņa cienījamā vecuma un slimības dēļ man neizdevās sastapt, un drīz pēc manas viesošanās Armēnijā viņš aizgāja mūžībā; par Heruni skat. vikipēdijā – vienīgais, kurš pētījis Karahunču saistībā ar citu reģionu kultūrām, ņemdams palīgā arī matemātiku, astronomiju, lingvistisko arheoloģiju, – nav nedz vēsturnieks, nedz arheologs. Viņš ir pasaulē atzīts radiofiziķis un radioastronoms, projektējis un izveidojis vairākus radioteleskopus (vienu no šīm gigantiskajām antenām man pa gabalu gadījās redzēt dažas dienas iepriekš ceļā uz Armēnijas augstāko virsotni, Aragacu), izstrādājis Saules enerģijas elektrostaciju, bet kosmoloģisko teoriju kontekstā pazīstams kā liels ķeceris (tostarp, pateicoties paša izstrādāto radioteleskopu zemajam fona trokšņu līmenim, Heruni nav konstatējis relikto starojumu, kurš it kā nāk no pašiem Visuma pirmsākumiem, un tāpēc diezgan skeptiski vērtē „lielā sprādziena” teoriju). Acīmredzot tieši tāpēc Heruni attieksme pret Karahunčas mīklām ir kā tipiskam eksakto zinātņu pārstāvim: teorijai, ko pamato matemātiski aprēķini, kuriem savukārt pamatā ir reāli fakti – tie paši Karahunčas klintsbluķi –, viņš uzticas krietni vairāk nekā faktiem, kuru interpretācija aprobežojas ar pedantisku aprakstu un bikliem pieļāvumiem (svītriņām uz podu sāniem). Taisnību sakot, manam piesardzīgajam prātam Heruni secinājumi dažviet likās pārmēru tālejoši vai vismaz pārsteidzīgi, taču allaž der atcerēties, ka pierādīt kādas idejas aplamību var tikai pēc tam, kad tā formulēta vārdos.
Heruni Karahunču pētīja sešus gadus, īpašu uzmanību pievērsdams saulgriežu brīžiem. Viņš uzskata, ka kompleksam bijušas trīs funkcijas – pirmkārt, svētvieta, kas veltīta dieviem Ar (ar – armēniski Saule) un Tir; otrkārt – observatorija; treškārt – mācību vieta, kaut kas līdzīgs aizlaiku universitātei. Aplami būtu iedomāties, ka astronomija paredzēta sadzīvē nelietderīgu zināšanu iegūšanai. Gluži pretēji – visās senajās kultūrās astronomijai piemita milzīga loma, jo tieši ar debess spīdekļu pētījumu palīdzību tika izstrādāts esamības pamatu pamats – kalendārs. Ne velti senēģiptiešu un maiju kalendāri joprojām turpina mulsināt ar milzīgo precizitāti, daudzas tūkstošgades ilgstošajiem cikliem, konstanto laika periodu matemātiskās korekcijas metodēm un tamlīdzīgiem primitīvajiem ļaužiem it kā nevajadzīgiem elementiem. Der atcerēties, ka mums pašsaprotamā laika skaitīšanas un mērīšanas sistēma ir relatīvi jauna – un, ja aizmirstam, ka diennaktī ir 24 stundas, nedēļā – 7 dienas utt. un mēģinām laiku skaitīt pēc citiem principiem, rēķini pārvēršas biedīgā haosā, jo acīmredzami, ka laika sprīdis no saullēkta līdz nākamajam rietam un tieši 365 dienu garš gada cikls uzticamam un ilglaicīgi derīgam kalendāram ir pārmēru neprecīzs. Kalendārs visās zemkopju un arī mednieku kultūrā nosaka esamības ritmu un ir tas mehānisms, kuram pakļaujoties, cilvēks spēj orientēties laikā, – un, jo kalendārs precīzāks, jo arī orientācija laikā kļūst vieglāka. Ja cilvēks neorientējas laikā, viņš gluži vienkārši aiziet bojā. Tāpēc kalendāra izstrādei un laika rēķiniem vispār seniķi, būdami lieli pragmatiķi, veltīja tik milzīgas pūles. Faktiski runa ir par visparastāko ikdienu, kurā ļauži uzkrāj un izmanto zināšanas, no tām veido tradīciju, ar kuras palīdzību zināšanas tiek reproducētas tik ilgi, kamēr ir pēc tām nepieciešamība.
Heruni raksta, ka Karahunčas akmeņi – tie bijuši astronomiskie instrumenti, ar kuru palīdzību novēroti debesu spīdekļi. Novērojot saullēktu saulgriežos, iespējams noteikt jauna gada un līdz ar to arī jauna dzīves cikla sākumu – un Heruni eksperimentālā ceļā pierādīja, ka Saules un Mēness parādīšanos virs horizonta caur bluķos izurbtajiem caurumiem var fiksēt pat ar divu sekunžu precizitāti; tādējādi iegūtais gada garums ir 365, 25 dienas. Vēl vairāk: kāds trīs akmeņu komplekss ļauj tikpat precīzi fiksēt arī Saules kulminācijas mirkli saulgriežu dienas pusdienlaikā; vienā no šiem akmeņiem izurbtais slīpais caurums, caur kuru var vērot Sauli virs otra akmeņa smailās virsotnes, veido leņķi, kas ar 30 loka sekunžu precizitāti atbilst Karahunčas ģeogrāfiskajam platumam. Tāpēc Heruni domā, ka Karahunčas ļaudis varējuši zināt gan par Zemes lodveida formu, gan arī tās diametru (Heruni piesauc armēņu VII gadsimta filozofu Ananju Širakaci, kurš par armēņu seniķiem rakstījis, ka tie aplami iedomājušies Zemi apaļu esam; žigli pievienojam vēl teiksmaino Pitagoru – kā stāsta, viņš rietumu kultūrā pirmais formulēja ideju par lodveida Zemi –, pieņemam, ka Pitagors patiesi eksistējis un patiesi formulējis pēc vairākiem gadsimtiem viņam pierakstītās idejas, vēl pieņemam, ka Pitagors trimdas gados patiesi klejojis kaut kur Armēnijas vēsturiskajā teritorijā, tur vākdams ziņas par pasaules uzbūvi, – un pēc īsa fantāzijas lidojuma iegūstam reti iespaidīgu pastāstu par Armēnijas senvēsturi, kas, starp citu, ne par matu nav sliktāks kā daudzi citi vispārpieņemti stāsti par vēsturi).
Vairāki akmeņi paredzēti ziemas un vasaras saulgriežiem, citi – rudens un pavasara ekvinokcijai. Precīziem zvaigžņu novērojumiem Karahunčas akmeņos izurbtie caurumi šķietami nav piemēroti – pārāk liels diametrs, taču Heruni uzskata, ka akmeņi – tie bijuši tikai stabili statīvi, kuros iestiprināt koka caurulītes, ar kuru palīdzību, kā viņš pats pārliecinājies, izdarītie novērojumi ne par matu nevarētu būt kļūdaināki kā, piemēram, renesanses laikmetā ar kvadrantiem un astrolābijām veiktie pētījumi. Būtībā šie akmeņi tās pašas astrolābijas vien ir, atšķirība vien tā, ka Karahunčas instrumenti tik stabili, ka tos katru reizi nav vajadzīgs pieregulēt no jauna.
Tālāk – seniķi zinājuši arī par precesiju, t. i., par Zemes ass svārstībām, ko iespējams fiksēt, ilgstoši vērojot, kā mainās saullēkta punkts attiecībā pret zvaigznēm. Ar Karahunčas mērinstrumentu palīdzību līdz domai par precesiju var nonākt, ilgstošos novērojumos noskaidrojot, ka katru gadu pavasara ekvinokcija notiek 3,3 sekundes ātrāk. Turklāt tas nav nekas unikāls – arī maiji, izstrādājot sava kalendāra daudzu desmitu tūkstošu gadu ilgstošos ciklus, ņēmuši vērā precesiju.
Bez šaubām, lai prāts būtu mierīgāks, mēs varam pieņemt, ka Heruni ir kārtējais apmātais, kurš jebkurā drusku apskaldītā akmenī spēj ieraudzīt bezmaz pasaules modeli. Taču Heruni grāmatā vispārliecinošākie liekas nevis secinājumi, kurus, dabiski, liels kārdinājums apšaubīt, bet metodika. Proti, viņš pierāda, ka, izmantojot Karahunčas akmeņus kā mērinstrumentus, visu šo šķietami tik sarežģīto astronomisko padarīšanu aprēķiniem pietiek ar pamatskolas līmeņa zināšanām – četrām matemātiskām darbībām un dažiem trigonometrijas elementiem. Gan ar diviem noteikumiem – ja aprēķini sakņoti ilgstošā novērojumu pieredzē un ja nepastāv kāda valdošā ideoloģija, kas savu pasaules modeli kanonizējusi kā vienīgo iespējamo un pieļaujamo. Atkal der atcerēties analoģijas – teiksim, senēģiptiešus, kuru būves liecina, ka viņi lieliski pārzinājuši trigonometriju, visticamāk aprēķinus gan veikdami pēc citiem principiem nekā mēs. Vai, ja arī ēģiptieši asociējas ar mistēriskām mistifikācijām, tuvākus un pazīstamākus laikus: patlaban jau liekas neiespējami, ka tehniskā ziņā tik ārkārtīgi sarežģīto viduslaiku katedrāļu būvniecībā tika izmantoti tikai divi mērinstrumenti – primitīvs svārsts, ko veidoja auklā iesiets atsvars, un mērkoks, kura garums turklāt katram meistaram varēja variēties, bet par materiālu pretestības teoriju šiem meistariem bija stipri aptuvena nojausma.
Manuprāt, jebkurā pagātnes interpretācijā tiek piemirsta gluži elementāra lieta – pieredzes pārākums pār zināšanām. Citiem vārdiem, no mūslaiku zināšanu augstumiem gadu tūkstošiem senu cilvēku domāšana liekas pagalam primitīva, bet viņš pats – neizglītots mežonis. Tas ir aplami. Zināšanas – kā bibliotēka, kā informācijas krājums, kurā nepieciešamības gadījumā var pagrābties sev vajadzīgo, – ir tikai nedaudzus gadsimtus sens fenomens. Būtībā tikai apgaismības laikmetā zināšanas atdalījās no pieredzes un kļuva par abstraktu padarīšanu, par instrumentu, pēc kura, ja ir vajadzība, roka pastiepjas pati no sevis. Pirms tam zināšanas vien tad realizējās darbībā, ja bija nepastarpināti saistītas ar pieredzi, jo tieši pieredze nemitīgi aktualizē informāciju. Ja nenotiek šī aktualizācija – informācija tiek pazaudēta, kamēr tā nekļūst no jauna nepieciešama un kāds kārtējo reizi ķeras pie divriteņa izgudrošanas. Pirmsrakstības laikmetā zināšanas bija tik cieši saistītas ar pieredzi, ka viena bez otras nebija iedomājamas. Sev nepieciešamo informāciju cilvēks apguva, uzkrāja un ar kaut kāda koda palīdzību nodeva tālāk. Kods – tas nebūt nenozīmē rakstību, pieredzes tālāknodošanai derīga jebkāda zīmju sistēma, visviens, vai to dēvēt par tradīciju, rituāliem vai kā citādi. Un tieši šis pieredzes apjoms seniķiem varētu būt bijis daudzkārt lielāks nekā tiek uzskatīts – salīdzināms ar mūslaiku cilvēka rīcībā esošo informācijas apjomu, vien vērtību orientācija atšķirīga, un līdz ar to seniķu zināšanas mūslaiku cilvēkam var likties neatšifrējamām zīmēm aizpildīts nezināšanas tukšums.
Runājot par pieredzi – gluži loģiska šķiet nākamā doma. Karahunčas komplekss tika izveidots apmēram pirms 7500 gadiem jau kā lietošanai gatavs instruments. Tas nozīmē, ka jau tolaik cilvēkiem bija uzkrāts gana daudz zināšanu un pieredzes, lai izjustu vajadzību pēc šāda instrumenta un prastu to izmantot. Tātad – pašas zināšanas un kalendārs ir vēl krietni senāks par Karahunču. Tāpēc nepavisam neliekas pārspīlēti arī Heruni secinājumi par arhaisko kalendāru, kura vecums rēķināms padsmit tūkstošos gadu, tomēr viņa idejas par armēņu seno civilizāciju likās drusku pārsteidzīgas. Var jau būt, ka Heruni grāmatas angļu versija ir vienkārši konspektīvs pētījumu kopsavilkums un daudzi argumenti palikuši ārpusē. Tostarp man neko neizdevās atrast par armēņu etnoģenēzi, tautu staigāšanas, sajaukšanās un asimilēšanās procesiem, par armēņu valodas izcelsmi un tamlīdzīgi. Jau pēc brauciena uz Armēniju mēģināju tikt pie skaidrības par šīm padarīšanām, uzzināju, ka pašu armēņu un arī armēņu valodas izcelsme joprojām neskaidra, tad prāts sāka maldīties starp visādiem subarītiem un hurrītiem, lai beigu galā atmestos jafetīgā strupceļā. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vēsture – tie ir tikai stāsti par vēsturi. Kurš vēsturnieks stāstīšanas mākslu pieprot augstākā līmenī – tam pieder patiesība.
Vēl kāda interpretācija, kas drīzāk piederīga kuriozu sfērai. Etimoloģiski Karahunčas apzīmējumā ietilpst divas saknes: kar – akmens, hunch – skaņa, balss (vai hnčel – skanēt). Tātad – skanošie akmeņi (ir dzirdēts arī cits variants, kas Karahunču tulko kā ‘akmens apli’). Karahunčā iešifrēto debesu sfēru dziesmošanu šoreiz liksim mierā, jo fantāzijai plašs lauks klejojumiem arī citā virzienā. Proti, Karahunčas vārds šķiet aizdomīgi līdzīga Stounhendžam, īpaši vēl tālab, ka salikteņa Stonehenge otrās daļas – henge izcelsme un nozīme nav zināma. Iztēle nav pat īpaši jāpiepūl, lai saprastu, ka henge tas pats hunch vien ir, bet pats Stounhendžs īstenībā ir senarmēņu produkts, kuru viņi paķēruši līdzi ekspansijā uz ziemeļiem un rietumiem.
Lai cik tas komiski neliktos, pat šajā interpretācijā var atrast kādu iespējamās patiesības graudu. Vēsturnieki it kā puslīdz būtu vienojušies, ka rietumu civilizācijas izcelsme meklējama Irānas plakankalnēs, ir lasīts par hipotēzi, ka šumeri nav bijuši semītiem piederīgi un, ja vēl atceras teoriju par to, ka migrācija uz Eiropu sākās Armēnijas reģionā, nepavisam neliekas neticami, ka te, Karahunčā, meklējami mūslaiku civilizācijas aizsākumi. Katrā ziņā – man, aptaustot Karahunčas akmeņus, šī doma liekas ļoti pievilcīga, jo tā ir reti patīkama sajūta – atrasties visu sākumu pirmsākumā. Ja ne citādi – Karahunča ir gana daiļrunīga liecība, ka aizlaiku ļaužiem bija pietiekoši augsta sociālā organizācija, lai šāds komplekss būtu reāli nepieciešams un darbotos. Tāpat – liecība, ka zinātne nebūt nesākās ar Pitagoru, Talesu un citiem sengrieķu astronomiem un matemātiķiem. Iespējams viņi tikai apkopoja jau esošās zināšanas.
Taču tagad Karahunčā jūtama bezmaz izmisīga pamestības sajūta. Pasaules centrs pārvērties par tālu pasaules nomali. Līdzās Karahunčas akmeņiem – bēdīga paskata, pamatīgi sabuktēta no riteņiem nocelta kravas mašīnas skārda būda, kārtējais suvenīru tirgotājs. Būdā sēdošais čalis liekas nonīcis līdz galīgai bezcerībai, uz pilnu klapi klausās kaut kādus krievu popšus un man nepievērš ne mazāko uzmanību. Pieklājības pēc pārcilāju pārdošanai izliktos krāmus un apjautājos, kā veicas ar biznesu, vai daudz tūristu te brauc. Čalis nogriež mūziku klusāk un pastāsta, ka šodien viens gan esot uzradies, izstaigājis, bet nekā nopircis nav. Vispār – te esot šausmīgi garlaicīgi, nekas nenotiekot, viņš labprāt pārvāktos uz Erevānu, bet neesot naudas. Jā, vasarā gan, tad reizēm ar autobusiem atbraucot rietumu tūristi, kas būdu izpērkot tukšu, bet tagad viņš pats nezinot, kāda velna pēc te vispār dirnot.
Par armēņu vietvārdu, personvārdu latviskojumiem un dažiem vēstures faktiem pateicība tulkotājai un armēņu kultūras zinātājai Valdai Salmiņai.
Nākamās dienas pusdienlaikā pametu Rīgu. Satiksme intensīva, taču brīnumainā un laimīgā kārtā šosejmalā esmu vienīgā stopētāja. Pēc tam, kad luksoforā zaļā gaisma neskaitāmas reizes nomainījusi sarkano un garām pabraukusi gara automašīnu straume, mazliet jau pagurušas rokas mājienam atsaucas kāds pārītis, kas brauc uz Viļņu. Tiesa gan, pa ceļam viņi plāno apciemot radus, taču līdz Bauskai mani aizved.