Rigora Boroduļina (1935–2014) vectēvs (mātes tēvs) Andrejs Galviņš bija latvietis. Dzejnieka tēvs gājis bojā 1944. gadā, un māte dēlu audzinājusi viena. Varbūt tāpēc mātes tēls Boroduļina daiļradē ir nacionālās pasaules uztveres centrs, bet viņa dzeja – grēksūdze mātei.
Rigors Boroduļins baltkrievu valodā tulkojis Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”(1980). Dzeja kļuva par pamatu draudzībai ar vairākiem latviešu dzejniekiem – Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu, Andri Vējānu, Viktoru Līvzemnieku, Jāni Sirmbārdi, Knutu Skujenieku u.c.
Ar izstādi RIGORS BORODUĻINS. ATNĀKAM, LAI ATRASTU SEVI DZĪVĒ… dzejnieks ir atgriezies sava vectēva zemē.
Pjatruss Brovka (1905–1980) – talantīgs dzejnieks, sava laikmeta bērns, kas piedzīvojis gan “jaunas pasaules” radīšanas prieku, gan tās sabrukumu, piedzīvojis cerības un vilšanos. Viņa dzīve ir ne tikai baltkrievu, bet arī citu kaimiņu tautu tā laika paaudzes dzīves projekcija – tās paaudzes, kurai liktenis bija lēmis izdzīvot sarežģītu vēstures posmu. No lauku ganiņa līdz ciema padomes priekšsēdētājam, no avīzes redaktora līdz Baltkrievijas Rakstnieku savienības vadītājam. Augsti amati un atzinība… Bet kāda ir dzejnieka laimes kvintesence? Pjatrusa Brovkas dzeja ir humāna, dažreiz naiva un romantiska, bet vienmēr patiesa, tāda kā viņš pats.
Brovka organizējis arī enciklopēdijas izdošanu Baltkrievijā, bijis pirmo 12 sējumu (1969–1975) galvenais redaktors.
Starp dzejnieka draugiem bija ne tikai baltkrievi – viņš uzturēja sirsnīgas attiecības ar Andreju Upīti, Jūliju Vanagu, Vili Lāci. Viesodamies Jūrmalā, Brovka teicis: “Jums ir jūra… Romantika… Plašums dzejniekiem…”
Izstādes PJATRUSS BROVKA. MANS XX GADSIMTS ietvaros dzejnieka poētiskais mantojums atgriezies vienā no viņa visiemīļotākajām vietām.
Tuvāka informācija pa tālr. 67272643 vai e-pastu: zanda.rozenbega@memorialiemuzeji.lv, kā arī mājaslapā.