Kāpēc romāns mūsdienās ieguvis “otru elpu” un tik lielu popularitāti? Šo fenomenu cenšas izskaidrot gan literatūras kritiķi, gan lasītāji. Stīvs Olmonds (Steve Almond) no “The New York Times Magazine” apgalvo, ka “Stouners” fokusēts uz “spēju izprast, kādi mēs patiesībā esam vispersoniskākajos brīžos”. Viņš saka: “Es to burtiski apriju vienā paņēmienā. Nekad nebiju sastapis darbu, kas būtu tik nežēlīgs, parādot cilvēciskas vājības un vienlaikus tik maigs to nosodījumā.” Sāra Hempsone no “The Globe and Mail” redz “Stouneru” kā pretlīdzekli 21. gadsimta patērnieciskajai filozofijai, atgādinot par laiku, kad cilvēki personīgo vēlmju piepildīšanu neuzskatīja par dzīves galveno saturu.
Romāna galvenais varonis, kura mūža gājumam lasītājs dzīvo līdzi, ir Viljams Stouners, sīka fermera dēls no Amerikas laukiem. Lasītājs viņu sastop brīdī, kad jauneklis dodas uz tuvīno universitāti, lai pēc vecāku vēlēšanās uzzinātu jaunākās zemkopības gudrības. Universitātes izaicinājumi atklāj jaunajā vīrietī kaislību pret literatūru. Un ar to pašu pamatīgumu, ar kādu Stouners ir kopis zemi, viņš pievēršas lasīšanai un pētniecībai, kļūstot par pasniedzēju. Stounera dzīve, kurai lasītājs seko asā tuvplānā, ir šķietami mierīga un bez lieliem notikumiem. Viņš strādā, sastop sievieti, apprecas, kļūst par tēvu meitai Greisai, pamazām noveco un tuvojas mūža norietam. Un tas, cik smalki autors ir atainojis šo ikdienu, rutīnu, parastā cilvēka parasto dzīvi, iespējams, ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki visā pasaulē aizrautīgi lasa “Stouneru”. Viljams Stouners ir cilvēks, kas vēlas dzīvot relatīvā mierā, izvairoties no krasiem satricinājumiem, – un šī miera dēļ viņš ir gatavs ziedot ļoti daudz. Mīlestību pret bērnu. Mīlestību pret sievieti. Bet ir viena kaislība, no kuras Stouners nespēj un nevēlas atsacīties…
Pieejama arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.