Rainelda Muižniece: Pagājušā laika nosvīdumi

.

„…nebij nekāds spožs puteklītis, bet zvaigznājs.” Aspazija „Rudens lakstīgala” ( „Robežas” 137.lpp.)

Pagājušā laika nosvīdumi  – krāsainas emaljas smaidi uz fotoplatēm, kameru objektīvā  notverti baltmelni un brūni stāvi, vecuma plankumiem noklāts fotopapīrs – stāv rāmi kā nodzīti darba  zirgi atmiņu pļavās  – fotoalbūmos.

# Aspazija savas mājas verandā Dubultos 1943. g. 16. maijā

Loga sēž  resns runcis kā fotogrāfijas negatīvs. Uz tautiskās segas stūra, kur svītrās ir viss latviskais padoms ielikts, guļ soma kā anakonda, kura nometusi ādu Jūrmalas pelēkajās smiltīs. Deg kleita margrietu liesmās. Kreļļu apaļās bumbas drūmo nākotni smagnēji iezvana. Bet mati, bet mati – tikpat ņirboši kā  likteņa robežupe. Sieviete – samtene. Kundzene –  roze.

Nē, Aspazija, tu neesi tikls līgavas plīvurs, kurš šķīstu nevainību nosedz.
Tu, Aspazija, esi liesmojošs sidraba šķidrauts, kas sadedzina iztēloti cēlo vīriešu pasauli drupās.

# Aspazija. 1903. g.

Laika patinas nobrūnināta, ar vērīgu  skatienu , stāv sieviete jaunā. Dārga kažokādas veste nevērīgi pārmesta pār plecu kā pienācīga nodeva Rīgas smalkmaņu tiesai, romantiski trauslās mežģīnes veido vasaras ziedu rakstu pār jaunā un smalkā auguma aprisēm. Nepaklausīgas matu cirtas kā
dižupes krāces. Jaunkundze – zemenīte. Preilene –lilija .

Nē, Iniņ, tu neesi pelēks puteklītis, kurš, uzpūšot divvientulības elpai, aizlido bezgalībā.
Tu, Iniņ, esi spoža galaktikas zvaigzne, uz kuru tiekties pēc brīvības mīlestības.

# Aspazija (1. rindā pirmā no kreisās) kopā ar citām meitenēm Jelgavas ģimnāzijas laikā – ap 1880. g.

Notvertas laika četrstūrī,  brūnās sēpijas nolakotas sēž meitenes sešas. Matiņi stingrā celiņā pāršķirti kā Zemgales liepu gatves, rociņas kārtīgi saliktas klēpī, tik naskas, tik ašas uz izšūšanu, tamborēšanu, knipelēšana, aušanu un adīšanu. Faltītes, plisītes, rišiņas,krociņas, krunciņas, podziņas, jostiņas, bantītes. Meitenes –rozītes. Skuķītes– floksītes. Tik vienai no viņām, ak, nebēdnei tādai, matiņi nav bizītēs vīti, tie skrien kā Lielupes pavasara putojošie viļņi.

Nē, Elza, tu neesi trausla lefkoja/ balts mazziediņš sīkmāju piesaules dārzā!
Tu, Elza, esi jau tumši sarkana, kaisli dvesmojoša roze ar asiem ērkšķiem, kas laisko dīkdienību nākotnībā sadurs.

(Inspirācija no foto  – http://www.aspazijarainis.lv/par/aspazija/)