Šī grāmata, kas latviski izdota pirmoreiz, ir viens no visvairāk lasītajiem Mērtona darbiem. Tik populāru grāmatu dara fakts, ka Mērtons apzinās vienatnes lomu cilvēka personības integritātē un spējā mīlēt. Šī nav dievbijīga grāmatiņa, kas māca, ka dievišķo var sasniegt, noliedzot savu cilvēcību un tiecoties pēc abstrakta svētuma. Nē – Mērtons uzsver, ka saikni ar Dievu (un tātad arī ar Dzīvi) vislabāk veidot, nevis bēgot no sevis paša, bet cienot savu temperamentu, raksturu, emocijas un visu, kas padara mūs cilvēciskus. Instruments, kas palīdz saklausīt dievišķo balsi, ir vienatne. Reizēm Mērtons ar to saprot fizisku, reālu palikšanu vienam klusumā, tomēr šis vārds, viņaprāt, ietver sevī ko vairāk: tukšumu, gara nabadzību, atkarību no Dieva, gaidīšanu uz viņu. Patiesa vienatne Mērtona izpratnē ir kas tāds, kas ietver visu cilvēka esamību: tas ir stāvoklis, kas nebeidzas, kad atgriežamies aktīvajā dzīvē.
Grāmatā Mērtons uzsver klusuma un vienatnes kā garīgas kategorijas milzīgo nozīmi gan indivīda, gan sabiedrības dzīvē. “Sabiedrība ir atkarīga no tās locekļu neaizskaramās personiskās vienatnes,” viņš raksta. “Sabiedrību, kuru veido cilvēki, kuri nepazīst iekšēju vienatni, vairs nesatur kopā mīlestība, bet gan nežēlīga un ļaunprātīga vara.” Nudien, nebūs daudz tādu cilvēku, kas dienā atrod vismaz pusstundu, lai pasēdētu klusumā, pabūtu ar sevi un Dievu, jo būt nemitīgi aizņemtam – tas ir kļuvis par normu, nevis izņēmumu… Mērtona grāmata ir ne tikai labs atgādinājums par vienatnes un klusuma vērtību, bet arī skaista, iekšēji redzīga meditācija par attiecībām ar Dievu un cilvēces vajadzību pēc ne vien ārēji, bet arī iekšēji piepildītas dzīves.
No angļu valodas tulkojusi Linda Straume.