Juris_Rozenbergs

„Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez sapņu ķērājiem” – Harijs Vagrants

Tieši nedēļu pirms grāmatas iznākšanas nosūtu dažus jautājumus grāmatas autoram Harijam Vagrantam – manā iztēlē cilvēkam, kurš nekad nav uz vietas un kuram pieeja viedierīcēm ir tikai brīžos, kad tas jāuzlādē – pa ceļam pasaulē esošā benzīntankā, kur piedzīvojumu meklētājs mielojas ar saldumiem un kafiju.  Atbilde seko aptuveni pēc stundas, un tas pārsteidz. Turpinājumā 7 jautājumi autoram, kurš radījis vienu no aizraujošākajiem mūziķa piedzīvojumu stāstiem. Autors, kurš savu dzīvi nevar iedomāties bez sapņu ķērājiem, bet var bez ceļojumu kartes un naudas. Varbūt tieši tādēļ viņš Eiropu ir šķērsojis pa ceļiem un neceļiem, turklāt vairākas reizes. Jautājumus uzdeva Arvis Ostrovskis apgādā “Mansards”.

Arvis Ostrovskis: Iznāk tava pirmā grāmata – dienasgrāmata. Kādēļ cilvēkiem gribas dalīties ar personiskiem pārdzīvojumiem, kādus parasti uztic tikai papīram?

Harijs Vagrants: Reizēm pārdzīvotais šķiet tik pamatīgs un daudzslāņains, ka gribot negribot tas it kā pats prasās manifestēties drukātā formātā. Es uzskatu, ka dzīve ir nebeidzams kreācijas process, tādēļ gluži vienkārši īpaši nemēģinu pretoties jebkādiem radošiem impulsiem, kas manī manifestējas. Tā arī radās šī grāmata. Buda ir teicis – viss sākas no domas. Un es ticu, ka tā ir patiesība. Sākumā rodas doma par ceļošanu, tad tā pārtop realitātē. Tad rodas doma par grāmatu, tad grāmata pārtop realitātē.

AO: Vai ielu muzikanta profesija, kas dod neierobežotu un absolūtu brīvību, ir tava ikdiena?  Vai tomēr ir lietas, kas ierobežo arī pasaules klaidoni, kā tu sevi dēvē dienasgrāmatā, ko man savukārt gribas saukt par aizraujošu piedzīvojumu?

Harijs Vagrants: Jāsaka, ielu mūzika ir bijusi mana ikdiena tikai daļēji. Apmēram, sākot ar 2009. gadu. Esmu apceļojis desmitiem Eiropas valstu, arī Turciju un Kipru, spēlējot mūziku ielās. Paralēli tomēr vienmēr esmu bijis nodarbināts dažādos projektos Latvijā un ārpus tās. Pagājušogad, piemēram, kopā ar savu austrāļu draugu spēlēju koncertus arī Francijā. Latvijā ilgu laiku strādāju par žurnālistu (kopš 2012. gada) rakstu izdevniecībai “Dienas žurnāli”, šad tad tiek publicēta mana dzeja. Spēlēju grupā “Zāle”, ar kuru koncertēšana kļūst arvien intensīvāka. Paralēli pusotru gadu strādāju arī Rakstniecības un mūzikas muzejā par izglītojošā darba vadītāju. Ar visu augstākminēto vēlos sacīt, ka tāds pilna laika ielu muzikants varu atļauties būt tikai reizēm, maksimums uz kādu pusgadu. Protams, reizēm gribētos ilgāk, jo ielu muzicēšana sevī ietver arī dažādu kultūru iepazīšanu, tomēr man patīk dzīves dinamika, un nereti, pusgadu esot ceļā, sapņoju tikai par gultu un vienu konkrētu vietu, kur palikt.

AO: Viena no emocionālākajiem punktiem dienasgrāmatā ir festivāls “Varavīksne” (“Rainbow Gatherings”). Tu to esi aprakstījis līdz niansēm tik smalki, ka pēc izlasīšanas liekas, lasītājs pats ir bijis hipiju pilnā pļavā nedēļām ilgi un negribas braukt prom.  Pēc nodaļas beigām māc bažas, vai šī laime nav izdomāta un vai reāli kaut kas tāds eksistē. Saki, vai cilvēki atgriežas vietā, kur piedzīvota tāda veida brīvība?

Harijs Vagrants: Attiecībā uz “Varavīksni”, domāju, ka visai cilvēcei piemīt potenciāls dzīvot harmonijā, vismaz nosacītā harmonijā. Ir daudz lietu, kuras nekad nebūs perfektas, bet tas nav attaisnojums, lai visu salaistu vēl lielākā dēlī. Es te runāju par kariem, rasismu, nabadzību, badu un tā tālāk. “Varavīksne” ir tāda vieta, kur šis pozitīvais cilvēku potenciāls tiek izdzīvots, tiesa, īslaicīgi. Jāmin gan, ka pasaulē arvien vairāk tiek dibinātas tā saucamās “Rainbow Crystal Land” – pastāvīgas, pašpietiekamas komūnas, kurās cilvēki dzīvo, pamatojoties uz nevardarbību un savstarpēju toleranci, implicējot savās dzīvēs lielāku uzsvaru uz garīgumu, meditāciju un iekšēju, kā arī ārēju mieru. Kas attiecas uz mani, šovasar došos uz divām “Varavīksnēm” jeb “Rainbow Gathering”. Viena no tām būs Itālijā, bet otra – Balkānos. Balkānu “Varavīksne” būs mana desmitā pēc kārtas.

AO: Grāmatā tu arī stāsti par mūzikas instrumentiem, to izcelsmi un spēlēšanas manierēm, vēsturi. Cik daudz mūzikas instrumentu tu spēlē?

Harijs Vagrants: Manā ikdienā ir neticami daudz mūzikas. Gandrīz ik pārnedēļu spēlēju kopā ar savu jauku cilti – grupu “Zāle”, paralēli tam spēlēju gan ielās, gan šad un tad uzstājos viens pats vai ar draugiem no citiem projektiem. Pavisam drīz došos uz Rodas salu – iedziļināties Vidējo Austrumu mūzikas teorijā un praksē pie pasaulslavenā meistara Rosa Delija (Ross Daly). Es spēlēju visai daudz instrumentu – sākot ar perkusijām – djembe, rāmja bungas, kahons, turpinot ar indiešu harmoniju, klavierēm, indiešu stabulēm bansuri, rata liru, ģitāru, turku sazu. Pēdējos četrus gadus specializējos turku/irāņu/vidējo austrumu instrumenta santura spēlē, kuru lielākoties apguvu, pusgadu ceļojot pa Balkāniem, Grieķiju, Turciju un Kipru. Tāpat arī “Varavīksnei” man jāpateicas par daudzām santura stundām. Tur esmu pavadījis dienas, sēžot kopā ar turkiem un irāņiem, kuri man rāda, kā “pareizi” spēlēt.  Arī uz Rodas salu došos ar santuru padusē.

AO: Grāmatas izskaņā ir jau gaidīti teikumu par to vienu dzīvi un ka viss ir jāizbauda, un cik daudz kultūru, un cik skaista ir ceļojošo klaidoņu dzīve par spīti daudzām grūtībām. Saki, kur un kā atrast īsto cilvēku, ar ko to piepildīt? Jo grāmatā stāsts tomēr ir par diviem muzikantiem.

Harijs Vagrants: Te ir svarīga viena būtiska patiesība – mēs visu dzīvi dziļākajā būtībā vienmēr pieņemsim lēmumus paši. Tādēļ es saku – nevajag nemaz meklēt tos citus cilvēkus. Sekojiet savai sirdij, un Visums piemetīs klāt visu pārējo. Manā ceļā ir noticis tieši tā. Ir bijušas reizes, kad es pa ceļam sastopu veselu baru ar līdzceļotgribētājiem. Reiz no Rodopes kalniem Bulgārijā uz Stambulu stopējām 12 cilvēki. Sadalījāmies pāros, lai varētu vieglāk nobalsot mašīnas. Nodēvējāmies par stopētāju karavānu.

AO: Ja kāds no lasītājiem jautās – kur ir mīlestība tavā dienasgrāmatā? Ko tu atbildēsi?

Harijs Vagrants: Atbildēšu to, ka tur viss ir mīlestība. Kā mistiķi ir teikuši: mīlestība ir visur, tikai jāatver acis, lai to saredzētu.

AO: Kur ielu muzikants, pasaules ceļotājs, hipijs un klaidonis redz sevi pēc, teiksim, 15 gadiem?

Harijs Vagrants: Manī cīnās vairāki scenāriji. Man ļoti patīk cilvēki, ar kuriem pēdējā laikā darbojos Latvijā mūzikas sfērā. Pat ne patīk, es viņus tiešām mīlu, tādēļ jūtu – kamēr vien viņi turpinās eksistēt, es labprāt būtu viņiem piederīgs. Protams, manī sāk uzvirmot idejas par sava busiņa iegādi un lielāka dzīves laika pavadīšanu ceļā. Tikpat labi varētu teikt, ka man ir jau apmēram piecu gadu stabila pieredze dažādu rakstu veidošanā, darbā ar tekstiem, anotācijām, dažādu projektu un ieceru realizēšanā, tādēļ nedomāju, ka man būtu sevišķi grūti rast kādu jauku un interesantu darbu šeit un ceļot tikai atvaļinājumos. Kā saka – laiks rādīs.

mansards_logo

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!