Kategorijas: Kultūras ziņas 2014-2021

Par Gandija personību un viņa izmantotajām metodēm pastāv daudz atšķirīgu viedokļu. Iespējams, viņa svarīgākais devums Indijas neatkarības centienos bija tas, ka viņš kļuva par garīgo līderi un spēja ietekmēt plašas Indijas tautas masas. Visu mūžu Gandijam bija divi galvenie principi: pirmkārt, ticība ahimsai jeb nevardarbībai un, otrkārt, turēšanās pie satjas jeb patiesības. Viņš sacīja: “Pieredze ir mani arvien no jauna pārliecinājusi, ka nav cita Dieva kā vienīgi Patiesība. Un, ja ikviena lappuse šajās nodaļās neapliecinās lasītājam, ka vienīgais veids, kā sasniegt Patiesību, ir ahimsa, tad uzskatīšu, ka viss mans darbs ir bijis veltīgs.”
Grāmatas sākumā Gandijs noliedz, ka mēģinātu rakstīt “īstu autobiogrāfiju”. Darbs nav iecerēts kā lineāru notikumu uzskaitījums, kas vainagojas ar apziņu, ka nu ir sasniegta pilnība. Gandijam dzīve vienmēr palika izaicinājums, nepārtraukts aicinājums domāt un rīkoties. Viņš uzskatīja, ka paša dzīve sastāv tikai no “daudziem eksperimentiem ar patiesību”. Šo eksperimentu vidū ir gan mīlestība pret vecākiem, gan seksuālā mīlestība, gan arī mēģinājumi ēst gaļu, anglofīlija, veģetārisms, balles deju mācīšanās, gavēšana un pat zīdaiņu kopšana. Liekas, nebija nekā, kas būtu zem viņa goda – kādā politiskā konferencē viņš pat tīrīja delegātu atejas.
Grāmata smalki protokolē, kā Gandija arvien spēcīgākā garīgā pārliecība nonāk pretrunā ar viņa politiskajiem uzskatiem. Mēs redzam, kā viņš sāk ticēt nevardarbībai, rūpīgi lasot Bībeli, Bhagavadgītā un Dž. Raskina darbus. Mēs ielūkojamies Gandija dzīvē laikā, kad viņš ir jurists un sabiedriskais darbinieks Dienvidāfrikā un piedzīvo pirmo politisko šoku – izraidīšanu no “tikai baltajiem” paredzēta vilciena vagona.
Brīžam lasītājam var šķist, ka Gandijs savu eksperimentu aprakstos ir apnicīgi paštaisns. Ir lappuses, kuras lasot rodas vēlme, kaut viņš nebūtu tik kategorisks. Taču kopumā autobiogrāfija parāda cēlu mērķu vadītu vīru, kurš cenšas rūpīgi izvērtēt sevi pašu, tā iegūstot intelektuālu neatkarību un morālu spēku. Autobiogrāfija neaptver Gandija politisko dzīvi 20. gadsimta 30. un 40. gados, kad viņa eksperimenti ar patiesību norisinājās valstiskā un pat starptautiskā mērogā un bieži pieņēma politiski riskantas aprises. Šo periodu pēcvārdā ieskicējis profesors Viktors Ivbulis.

Pieejama arī e-grāmata.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

H. Murakami darbu cienītāji ir pieraduši, ka rakstnieks savos romānos mēdz būt ārkārtīgi noslēpumains, arī viņa privātā dzīve risinās slēpti no publikas acīm, tāpēc pat diezgan aktīvi Haruki Murakami fani par rakstnieku zina tikai nedaudzus faktus. Šīs nelielās grāmatas lappusēs H. Murakami atklājas ārkārtīgi personiski, pastāstot gan to, kā radās iecere uzrakstīt pašu pirmo romānu, gan ļoti daudz par sevi pašu, attiecībām ar draugiem, pasauli, literatūru, mūziku un, protams, skriešanu. Skriešanu, kas ir izaicinājums un mierinājums vienlaikus. “Veselīgu pašapziņu un neveselīgu lepnību šķir plāna siena,” apgalvo Haruki Murakami, šo atziņu attiecinot tiklab uz garo distanču skriešanu, kā uz rakstīšanu. Un vēl viņš saka: “Lūk, svarīgākais, ko iemācījos skolā: “Svarīgo skolā neiemācās.” Un tā ir patiesība.” Ir mierinoši lasīt arī šādu atziņu: “Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.” Šajā grāmatā Haruki Murakami ar atziņām bārstās kā no pārpilnības raga, ļaujot katram pašam izvēlēties sev noderīgāko. Būdams melomāns un kaislīgs vinila plašu kolekcionārs, Haruki Murakami arī šai grāmatā piesauc dažādus skaņdarbus, ļaujot lasītājam jau ierastā manierē sastādīt grāmatai skaņu celiņu un tādējādi papildināt tekstu. Īpaši interesanti tas varētu būt lasītājiem, kuri paši nodarbojas ar skriešanu: salīdzināt savus un Murakami muzikālos ieradumus, taču arī pārējiem muzikālās pasāžas cauri laikiem un žanriem būs saistošs piedzīvojums un, iespējams, pat atnesīs kādu jaunatklājumu.
Haruki Murakami (1949) ir spilgtākais un pazīstamākais mūsdienu japāņu rakstnieks. Viņa grāmatas drukā miljoniem eksemplāru metienos. Gan dzimtajā Japānā, gan citās valstīs Murakami ir fanu klubi, un – pats zīmīgākais – tajos runā nevis par viņu, bet par viņa jaunākajām grāmatām. Latviešu valodā iznākuši daudzi viņa darbi, to skaitā “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, triloģija “1Q84”, “Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi”, “Kafka liedagā”, “Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”, “Dejo, dejo, dejo” un citas.

No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.