“Agrs rīts un vāra nojausma par vēl neuzlēkušās saules stariem. Rāma miera pilna ziemas ainava. Guntas Plokas darbos, harmoniski viena otru papildinot, savijušās dabas un debesu krāsas,” par mākslinieces darbiem stāsta izstādes rīkotāji.
Gunta Ploka māksliniecisko izglītību viņa ieguvusi Igaunijas Valsts Mākslas institūtā interjera specialitātē (1972–1977), ilgus gadus strādājusi kombinātā “Māksla“, veidojusi un realizējusi projektus viesnīcām, restorāniem, muzejiem, apdrošināšanas uzņēmumiem, līdzdarbojusies A/S “Latvijas pasts” vizuālās identitātes izveidē. Kopš darba uzsākšanas Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā un Rīgas Dizaina skolā Gunta Ploka rīko personālizstādes un piedalās Rīgas Lutera draudzes mākslinieku kopizstādēs.
“Pasteļi man tuvi ar savu maigumu, noslēpumainību un niansēto kolorītu,” atzīst Gunta, “tādēļ mēģinu arī savas sajūtas un noskaņu, ko manī rada dabas, ziedu un pasaules skaistums, izteikt pastelī.”
Savukārt Māras Kalnišķes keramikā paustie stāsti vēsta gan par mūsu tautai traģiskiem brīžiem, gan par cerību, kas dod spēku ticēt labajam un dara stiprākus.
Māra Kalnišķe 1976. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļu. Kopš 1977. gada aktīvi piedalās Latvijas mākslas dzīvē, piedaloties izstādēs un plenēros gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Mākslinieces darbi pastāvīgi ir izstādīti galvenajās mākslas galerijās. Savus darbus Māra Kalnišķe veido Kurzemes keramikas etnogrāfiski tradicionālajās formās, tās papildinot ar dabas motīviem.
Māra par saviem darbiem saka tā: “Vienmēr esmu apbrīnojusi vienkāršo piejūras, jeb – kā manā ģimenē to sauca – piemares dabu, tās krāsainību, faktūru nejaušās saspēles un trauslo liedaga ziedu skaudro sīkstumu.”
Izstādes centrālā kompozīcija veltīta 1949. gada 25. martā no Liepājas rajona Virgas ciema izsūtītajām ģimenēm. Pērles, Kurci, Tomi – šīs ir tikai dažas no mājām, no kurām pēc šīs traģēdijas palika vien nosaukumi. Vairāk nekā desmit mājas agrā miglas rītā pirms saules lēkta, pirms gailis vēl bija dziedājis, uz neatgriešanos zaudēja savus saimniekus.
Ojāra Vācieša memoriālā muzeja direktore Ieva Ķīse uzsver: “Ar saviem darbiem mākslinieces ļoti īpašā veidā uztver garu, tempu un visu, kas piederas mūsu tautai un zemei. Šī izstāde vedina ne tikai atskatīties pagātnes tālumā, bet arī sajust, kā šajos īpašajos apstākļos māksla piepilda šodienu un dod cerību rītdienai.”
Izstāde aplūkojama līdz 6. februārim.
Vairāk informācijas: Mārtiņš Bērziņš; + 371 67619905, + 371 67614015; martins.berzins@memorialiemuzeji.lv
Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.
Izstādē piedalās mākslinieki no trim Baltijas valstīm, Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes. Viņu darbi pievēršas notikumiem un pieredzēm, kas bieži ir aizmirsti vai ignorēti un izslēgti no oficiālās vēstures, aicinot gan ieklausīties personīgos dzīvesstāstos, gan izzināt plašākus kultūras atmiņas slāņus.
Tiecoties pārvarēt lokālās un nacionālās robežās, projekts rosina domāt par attiecībām starp šīm sarežģītajām vēsturēm, to iespaidu un klātbūtni šodienā caur kopīgas vēstures perspektīvu – veidojot dialogu, saistību un solidaritāti starp dažādām neērtajām vēsturēm, kas bieži uztvertas savstarpēji izslēdzošās vai konkurējošās pozīcijās.
Kādas sekas padomju un postpadomju koloniālā politika 20. un 21. gadsimtā atstājusi uz individuālām dzīvēm un veselām nācijām? Par tagad aizmirsto Afganistānas karu, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, t.sk. Latvijas, iedzīvotāji, atgādina māksliniece Vika Eksta. Par Čečenijas kara vardarbību runā Aslans Goisums (Aslan Ġoisum).
Izstāde izgaismo arī bieži noklusēto sieviešu pieredzi – caur stāstījumiem par viņu līdzdalību brīvības cīņās, kā Zuzannas Hercbergas (Zuzanna Hertzberg) portretētās sievietes, kuras piedalījās Spānijas pilsoņu karā, par traģiskām deportāciju pieredzēm, ko caur animāciju atdzīvinājis Ūlo Pikkovs (Ülo Pikkov). Jānas Kokko (Jaana Kokko) filma atsedz sieviešu ikdienas pieredzi, kas mijas ar atmiņām par okupācijas laiku un romu genocīdu, – autore pievērsusies šai vēsturei, pētot rakstnieces Hellas Vuolijoki dzīvesstāstu Valgā un Valkā.
Ekspozīcijā redzamie darbi izceļ arī t.s. pēcatmiņas pieredzi, jo pagātnes traģēdijas dzīvo arī nākamajās paaudzēs, to sajūtu un “ķermeņu atmiņās”, kas turpinās caur vecāku un vecvecāku stāstiem. Šie darbi atsedz saikni starp ķermeni un vidi: ķermenis kļūst par vietu, domājot par mākslīgi izraisītā bada golodomora neaptveramo mērogu Lias un Andrija Dostlijevu (Lia Dostlieva, Andrii Dostliev) interpretācijā. Ūlo Pikkova animācijā sen pamestu māju ābeļdārzs atceras cilvēkus un to piederību vietām, no kurām viņi vardarbīgi tika atrauti.
“Kāda ir mūsu ikviena iesaistītība šajās pagātnēs?” vaicā māksliniece Paulīna Puķīte (Paulina Pukytė), liekot reflektēt par pagātnes un nākotnes līdzāspastāvēšanu, par apspiestas un “nepārstrādātas” vēstures atkārtošanos. Kā domāt par tām šodien, kad totalitāro ideoloģiju ir nomainījis neoliberālais patērētājkapitālisms, kas arī manipulē ar mūsu vēlmēm un brīvo gribu? Kā mēs varam saprast attiecības starp koloniālismu, padomju sociālismu un kapitālismu?
Kvīnsijs Gario (Quinsy Gario) pārjautā: vai Latvijas vēsturiskā saistība ar koloniālo pagātni caur Kurzemes hercogistes īslaicīgajām kolonijām 17. gadsimtā ir uztverama kā nācijas pašapziņas faktors – kā tas nereti interpretēts dažādos kultūras darbos, lugās un filmās – vai tomēr kā daļa no vardarbīgās globālās koloniālisma vēstures?
Izstāde notiek starptautiska un starpdisciplināra projekta “Izzināt sarežģīto pagātni” ietvaros, kas pievēršas jautājumiem par neseno pagātni un tam, kādu iespaidu šī pagātne atstājusi Baltijas reģionā un tā kaimiņvalstīs. Projekts tiecas attīstīt sadarbību un sinerģiju starp māksliniekiem, kuratoriem un pētniekiem, kuri, analizējot nesenās pagātnes neērto mantojumu, meklē jaunas pieejas un veidus tā izzināšanai un noklusējumu pārvarēšanai.
LATVIJAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.
Izstādē aplūkojamie priekšmeti izgatavoti Japānas Meidži periodā (1868–1912). Tas ir laiks Japānas vēsturē, kad mainījās politiskais un kultūras stāvoklis valstī. Japāna pēc vairāk nekā 200 gadu noslēgtības atvēra robežas un strauji kļuva par modernu, industriālu un savā veidā rietumniecisku valsti. Šajā periodā Sacumas keramika ieguva lielu popularitāti Eiropā un Amerikā. Uzskata, ka tā tika speciāli radīta, lai apburtu rietumnieku. Varētu teikt, ka tas izdevās, jo apbrīnas vērti Sacumas keramikas paraugi aplūkojami gandrīz ikvienā mākslas muzejā Rietumos.
Izteikta forma, ziloņkaula tonis, smalka glazūras krakelūra un virtuozs gleznojums – tie ir tikai daži apzīmējumi, kas raksturo šo Japānas eksporta keramikas veidu. Sacumas eksporta keramika 20. gadsimta sākumā kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc Rietumos aizsākās tā saucamais japānisms, kas ietvēra eiropiešu aizrautību ar Japānas mākslu, tās atdarināšanu un dažādu elementu pārņemšanu Rietumu kultūrā. Aplūkojot divas eksponētās Sacumas keramikas vāzītes, atrodamas atsauces uz šīm ietekmēm. Traukus rotā īrisi, kas bija būtiski ne tikai Japānas kultūrā, bet arī plaši izmantoti kā motīvi jūgendstilā. Jūgendstils 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija viens no mākslas stiliem, ko ietekmēja Japānas māksla.
Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA izstāžu cikls “Āzijas mākslas stāsti” rosina atklāt un izprast noteiktu mākslas darbu sižetus, tehnikas, funkcijas, to filozofisko, reliģisko, estētisko un kontekstuālo nozīmi. Āzijas māksla vienmēr ir fascinējusi Rietumu skatītāju ar savu neparastumu, formas un funkcijas dažādību un tikai Āzijas kultūrām raksturīgo estētisko uztveri. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Āzijas mākslas kolekcijā glabājas vairāki tūkstoši mākslas darbu no tuvākām un tālākām Āzijas zemēm, taču Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA Austrumu galerijā eksponēta tikai daļa no tiem. Cikla ietvaros, eksponējot vienu mākslas darbu vai priekšmetu grupu, atklāsim šos neparastos stāstus, kas bieži paliek nepamanīti.
Latvijas kino klasikas izlases pirmajā komplektā ievietotas 13 pilnmetrāžas spēlfilmas (1930-1991), trīs dokumentālās filmas (1961-1988) un trīs animācijas filmas (1966-1979), visas filmas ir restaurētas un apgādātas ar anotācijām un subtitru tulkojumu angļu valodā (gandrīz visām filmām pieejamas arī citu valodu versijas). Filmu izlasi papildina noderīga konteksta informācija – kinospeciālistu apraksti par svarīgākajiem pieturpunktiem Latvijas kino vēsturē (arī atsevišķi par aktierkino, dokumentālo kino un animāciju). Filmu skatīšanās iespējama tiešsaistē jebkurā laikā bez maksas visur pasaulē, kur vien pieejams interneta pārklājums, ne tikai datora pārlūkprogrammās, bet arī viedtālruņos un planšetdatoros ar jaunākajām iOS un Android operētājsistēmu versijām.
Nacionālā Kino centra vadītāja, kinozinātņu doktore Dita Rietuma: „Portāls filmas.lv ir unikāla platforma – tas piedāvā gan izzinošus materiālus par Latvijas kino, gan arī iespēju daļu no Latvijā tapušajām filmām skatīties tiešsaistē un bez maksas. Ar patiesu prieku atklājam jauno kinoklasikas sadaļu, kas ļaus ārzemju skatītājiem iepazīties ar konceptuāli veidotu restaurēto filmu izlasi un atgādinās arī Latvijas skatītājiem par mūsu kinovēsturē būtiskām filmām. Jāpiezīmē, ka Latvijas kino klasika daudziem ārzemju skatītājiem joprojām ir neatklāta un nepazīstama teritorija, kas savulaik bija integrēta padomju kino sistēmā. Tālab ceram, ka portāla filmas.lv klasisko filmu izlase ļaus gan iepazīt, gan arī pārvērtēt vēsturiskā griezumā būtiskus Latvijas kino darbus un arī kinovēstures procesus.”
Latvijas kino vēsture ir ārkārtīgi svarīga kultūras mantojuma daļa, kas līdz šim nav bijusi sabiedrībai pieejama pietiekamā apjomā un kvalitātē, jo uz filmlentes uzņemtie darbi tehnoloģiski noveco un to restaurācija ir finansiāli ietilpīgs process. Latvijā filmu digitālā restaurācija sākās tikai 2008. gadā un kā pirmā restaurācijai tika izvēlēta Jāņa Streiča leģendārā spēlfilma Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), tomēr finansējuma nepietiekamības dēļ restaurācijas tempi bija lēni. Tikai 2017. gadā Latvijas atmiņas institūcijas varēja sākt īstenot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) projektu Kultūras mantojuma satura digitalizācija, kura ietvaros iespējams arī diezgan apjomīgs filmu restaurācijas darbs (pirmās kārtas ietvaros tika manuāli restaurētas 920 minūtes ekrāna laika). Šī projekta ietvaros filmu restaurāciju koordinē Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, kas ir arī Nacionālā Kino centra sadarbības partneris, veidojot portāla filmas.lv restaurētās kinoklasikas izlasi, savukārt portālā pieejamo filmu demonstrēšanu tehniski nodrošina un atsevišķo klasikas sadaļu programmē Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC). Daļa filmu restaurēta ar studijas Lokomotīve speciālistu spēkiem.
Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante: “Filmu digitalizācija un restaurācija ir ļoti svarīgs un nozīmīgs filmu mantojuma saglabāšanas process, jo tas ļauj filmām atdzimt jaunā mūsdienīgā formātā un kvalitātē, tagad jau digitālā veidolā un neierobežotā telpā, ļaujot skatītājam piedzīvot atkalsatikšanās vai iepazīšanās prieku.”
Baltie zvani, 1961
Portāla filmas.lvkinoklasikas sadaļai izvēlētas filmas, kas atspoguļo būtiskus periodus vai pagrieziena punktus Latvijas kinovēsturē, lai arī ārvalstu skatītājiem būtu iespējams iegūt priekšstatu par svarīgākajiem lielumiem Latvijas kinomākslā. Spēlfilmu izlase hronoloģiski sākas ar mēmo filmu Lāčplēsis (1930, režisors Aleksandrs Rusteiķis), spilgtu nacionālās melodrāmas un ekspresionisma stilistikas paraugu, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā. „Klasisko kino” šajā izlasē pārstāv gan Leonīda Leimaņa temperamentīgā klasikas ekranizācija Purva bridējs (1966) un spiegu trillera noskaņās veidotā Aloiza Brenča filma Kad lietus un vēji sitas logā (1967), gan Rolanda Kalniņa ironiskā stilizācija Ceplis (1972), klasiski romantiskā melodrāma Ezera sonāte (1976, Gunārs Cilinskis un Varis Brasla), zemtekstu piesātinātā padomjlaiku satīra Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975, Jānis Streičs) un psiholoģiskā krimināldrāma Liekam būt (1976, Aloizs Brenčs). Eksperimentālu novatorisma garu izlasei piešķir ar dokumentālā kino paņēmieniem veidotā spēlfilma Ābols upē (1974, Aivars Freimanis) un melnbaltā „operatoru filma” Motociklu vasara (1975, Uldis Brauns), sešdesmito gadu brīvības alkas un pasaules jauno viļņu kontekstus atgādina Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli (1967) ar Imanta Kalniņa dziesmām, bet 80. gadu pavisam atšķirīgo izpratni par brīvību demonstrē režisora Arvīda Krieva populārākā un vienlaikus sirreālākā filma Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987), kur kā jutīgs kinoaktieris debitē šobrīd pasaulslavenais teātra režisors Alvis Hermanis. Visplašāk un daudzveidīgāk Latvijas kino klasikas izlasē šobrīd pārstāvēts režisors Jānis Streičs – sarakstā iekļauta vēl arī pēckara gadu drāma, lietuviešu literatūras klasikas ekranizācija Svešās kaislības (1983) un veltījums dzimtajai Latgalei – Cilvēka bērns (1991).
Cilvēka bērns, 1991
Dokumentālā kino ainu šobrīd iezīmē trīs būtiski ceļa stabiņi, visas trīs filmas iekļautas arī Latvijas kultūras kanonā, – pats pirmais poētiskā kino paraugs Baltie zvani (1961, režisors Ivars Kraulītis), Herca Franka ģeniālā īsfilma Vecāks par desmit minūtēm (1978) un režisora un operatora Ivara Selecka darba metodes esence, starptautiski augstu novērtētā Atmodas laika filma Šķērsiela (1988).
Animācijas pirmā trijotne atspoguļo abus Latvijā spēcīgos animācijas virzienus, kas jau no paša sākuma attīstījušies paralēli – gan divdimensiju aplikācija, gan trīsdimensiju leļļu animācija. Izlasē iekļauta gan oficiāli pirmā Latvijas animācijas filma Ki-ke-ri-gū! (1966), gan Kultūras kanonam izvēlētā Arnolda Burova filma Vanadziņš (1978), gan, iespējams, vispopulārākā Rozes Stiebras filma Zaķīšu pirtiņa (1979).
Zaķīšu pirtiņa, 1979
Portāla jaunās sadaļas ietvaros konspektīvu pārskatu par Latvijas kino attīstības svarīgākajiem posmiem nacionālā kino 100 gadu vēsturē sniedz kinozinātņu doktore Inga Pērkone, atsevišķu filmu veidu būtiskos pieturpunktus ieskicē Ieva Viese (animācija), Zane Balčus (dokumentālais kino) un Kristīne Matīsa (spēlfilmas).
Filmu kolekcija ar laiku tiks papildināta, sekojot restaurācijas procesu attīstībai.
Portāls www.filmas.lv ir arī Latvijas filmu nozares plašākā datu bāze – tur pieejama kataloga informācija par vairāk nekā 2600 Latvijā uzņemtām filmām, sākot ar 1920. gadu. Portāls tapis pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas ar Eiropas Savienības atbalstu, tā izveidē sadarbojas Nacionālais Kino centrs un Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas nodrošina portāla tehnisko darbību.
Jau vairākas dekādes nostiprinājies viedoklis, ka pasaules vēstures rakstīšanas gaitā sieviešu pieredzes tiek “izlaistas” dominējošo patriarhālo un heteronormatīvo sabiedrības struktūru ietvarā. Arī globālie sociālpolitiskie procesi šobrīd, īpaši pandēmijas izgaismoti, norāda uz nepieciešamību mainīt ierasto skatījumu uz pasaules kārtību, veidojot atvērtāku, iekļaujošāku un līdztiesīgāku sabiedrību. Neraugoties uz aktīviem mēģinājumiem mainīt iesīkstējušo tradīciju, aizvien nākas radīt jaunas zināšanas, kas izgaismotu ignorētos stāstus. Kādēļ joprojām aizmirstam un marginalizējam sieviešu sasniegumus?
Rita Einberga savā darbnīcā. 1970. gadi. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra arhīvs
Mudīte Gaiševska. Stopkadrs no filmas “Mudīte”. 1972. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs
Laima Eglīte ar bērniem. 1970. gadu vidus. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra arhīvs
Rasa Kalniņa-Grīnberga pie sava darba. 1984. Rasas Kalniņas-Grīnbergas privātais arhīvs
Pārdomājot Latvijas un Austrumeiropas 20. gadsimta otrās puses vēsturi, ko iezīmē padomju periods un tā kultivētā ilūzija par “dzimumu vienlīdzību”, izstāde piedāvā nesenās pagātnes interpretācijas iespējas, vēršoties pret pieņemtajām hierarhijām vēstures naratīvu veidošanā. Projekts izceļ dažādas mākslinieciskās prakses, faktus, atmiņas, cilvēciskās un estētiskās vērtības, kas var paskaidrot ne tikai mākslinieču pozīciju un ietekmi sociālā un kultūras ainā, bet arī atklāt jaunus mūsu vēstures stāstus.
Ruta Kreica. 1970. gadi. Māras Brašmanes arhīvs. Foto: Māra Brašmane
Šīs izstādes kodols ir mākslinieces Rita Einberga (1921–1979), Laima Eglīte (1945), Maija Eliase (1924–1991), Mudīte Gaiševska (1935), Ruta Kreica (1946), Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936) un Olga Neimane-Kateņeva (1908–2001). Katra pārstāv atšķirīgas mākslinieciskās stratēģijas, kas saistītas gan ar alternatīvo kultūru un centieniem dažādot mākslas valodu, gan oficiālās mākslas scēnas radošo interešu diapazonu. Savukārt domājot par feminisma un dzimtes aspektiem šodienas kontekstā, izstādei jaundarbus veidojušas mākslinieces Anni Puolakka (FI) un Marta Trektere, Evita Goze, Rasa Jansone, Liliana Piskorska (PO).
Liliana Piskorska. Avotu grāmata Nr. 9. Narcissas Žmičovskas portrets. 2020. Mākslinieces īpašums
Izstādes projekts ir kolektīvās pētniecības iniciatīva, kas vieno desmit pētniekus un māksliniekus ar mērķi apzināt pieejas tam, kā un ko mēs varam mācīties, ja dalāmies zināšanās, prasmēs un iemaņās, tādējādi vēršot uzmanību līdztiesības un solidaritātes jautājumiem vēsturiskā un mūsdienu perspektīvā. Kādi vienoti apsvērumi vai apstākļi veicina kopā darbošanos? Kādas ir dažādās pieejas zināšanām par mūsu pagātni, ko varam iegūt šādā veidā?
Anni Puolakka. Oestrus. 2020. Foto: Miša Skalskis
Olga Neimane-Kateņeva. Kadrs no video intervijas ar mākslinieci 1990. gadā. Latvijas Rēriha biedrības arhīvs
Marta Trektere. Painless Youth. 2019. Foto: Luryanas Skaisgiela
LATVIJAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.
Baltijas valstis – Lietuva, Igaunija un Latvija – kļuva par neatkarīgām republikām īsi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Atzīmējot šo valstu simtgades, izstāde “Nepieradinātās dvēseles” piedāvā iepazīt simbolismu Baltijas mākslā no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Projekta mērķis un galvenā ideja ir parādīt, ka topošā Baltijas valstu māksla atradusies profesionāli augstā līmenī, un tās rakstura īpatnības iekļaujas kopējā Eiropas mākslas sniegumā. Simbolisms, kas dzimis Francijā 19. gadsimta otrajā pusē, iespaidoja visu Eiropas kultūru, arī Baltijas mākslas kopainu.
Rūdolfs Pērle (1875–1917). Dzīves ceļš. 1916. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš
Eiropas simbolisms un apziņas emancipācija, ko tas iemieso, Baltijas valstīs ir cieši saistīti ar to brīvību. Ekspozīcija iezīmē ietekmju un pretošanās spēles, caur kurām mākslinieki attīstīja savai pasaules izjūtai atbilstošu izteiksmes valodu. Smeļoties tautas kultūrā, folklorā un vietējās pasakās, kā arī unikālajās dabas ainavās, tapa mākslas darbi, kuriem piemita patiesa oriģinalitāte. Šī virziena tēmu loks, kas ietver mitoloģijas, folkloras, fantāzijas, sapņu un vīziju pasauli, dekadences noskaņas, uzskatāmi atspoguļojas izcilo latviešu mākslinieku Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Riharda Zariņa, Gustava Šķiltera, Teodora Zaļkalna, Pētera Krastiņa, Rūdolfa Pērles, Teodora Ūdera, Aleksandra Romana, Sigismunda Vidberga darbos. Savukārt Lietuvu izstādē pārstāv tādi spilgti simbolisma klasiķi kā Mikalojs Konstantīns Čurļonis (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis), Ferdinands Ruščics (Ferdinandas Ruščicas / Ferdynand Ruszczyc), Petrs Kalpoks (Petras Kalpokas), Staņislavs Jarockis (Stanisław Jarocki), bet Igauniju – Kristjans Rauds (Kristjan Raud), Oskars Kalliss (Oskar Kallis), Konrāds Megi (Konrad Vilhelm Mägi) un citi.
Janis Rozentāls (1866–1916). Gaismas pils. Skatuves priekškara mets Rīgas Latviešu biedrības namam. 1909. Papīrs, pastelis. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš
Izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” ģenerālkurators un tās koncepcijas autors ir Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti, Francija) – plaši pazīstams Eiropas simbolisma pētnieks, kurš ilgstoši interesējas par Baltijas mākslu. Vērienīgo motīvu un rokrakstu panorāmu ekspozīcijā veido vairāk nekā 160 eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM, Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Tartu Mākslas muzeja (Tartu), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājuma un privātkolekcijām. Arī Rīgā par projekta vizuālās identitātes zīmi, tāpat kā tas bija Parīzē, izvēlēta izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869–1932) glezna “Zemnieku meitene” (ap 1904). Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.
Johans Valters (1869–1932). Zemnieku meitene. Ap 1904. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš
Konrāds Megi (Konrad Vilhelm Mägi, 1878–1925). Norvēģu meitenes portrets. 1909. Audekls, eļļa. Tartu Mākslas muzeja kolekcija, Tartu. Publicitātes foto
2018. gadā – izstādes norises laikā Parīzē – Baltijas muzejnieku ansamblis nonāca pie slēdziena, ka projekts jārāda arī pašu mājās, un vienojās to turpināt trijās galvaspilsētās. Pēc Orsē muzeja ekspozīcija ar lieliem panākumiem tika parādīta Igaunijas Mākslas muzejā KUMU Tallinā (11.10.2018.–03.02.2019.), izstādes nākamā eksponēšanas vieta bija Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālā mākslas galerija Viļņā (25.07.–11.10.2020.). Maršrutu noslēdz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā (21.11.2020.–21.02.2021.). Katrs no kaimiņvalstu muzejiem piedāvā savu skatījumu un zinātniskās kapacitātes pienesumu.
Ferdinands Ruščics (Ferdinandas Ruščicas / Ferdynand Ruszczyc, 1870–1936). Nec mergitur. 1904–1905. Audekls, eļļa. Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Viļņa. Publicitātes foto
Mikalojs Konstantīns Čurļonis (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis, 1875–1911). Pasaka (Karaļu pasaka). 1909. Audekls, tempera. M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Kauņa. Foto: Arūns Baltēns (Arūnas Baltėnas)
Ģenerālkurators Rodolfs Rapeti, kurš patlaban pilda Kompjēņas un Blerankūras piļu un nacionālo muzeju direktora pienākumus, joprojām attālināti turpina strādāt ar šo projektu, interesējas par izstādes tapšanu un pēc nepieciešamības apstiprina izmaiņas. Tā kā katrs muzejs uz Parīzes izstādes pamatkoncepcijas bāzes veidojis lokāli adaptētu ekspozīcijas dizainu un vizuālo tēlu Baltijas simbolisma sāgā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pievieno “Rīgas akcentu” Orsē muzeja versijai un, saglabājot tās kodolu, papildina ar savu noskaņu un nokrāsu. Rīgā top jauna izstādes ekspozīcijas interpretācija. Tās dizaina autore ir Ineta Sipunova, kas strādā kopā ar projekta konsultantu un Baltijas simbolisma scenogrāfijas autoru Orsē muzejā Flavio Bonučelli (Flavio Bonuccelli).
Aleksandrs Romans (1878–1911). Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš
Burkards Dzenis (1879–1966). Sievas portrets. 1922. Marmors. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš
Izdevniecībā “Neputns” top katalogs latviešu un angļu valodā, paralēli izstādei tiek plānota plaša pasākumu programma. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem būs starptautiska zinātniskā konference “Eiropas simbolisms un Baltijas valstu identitāte”. Tajā aicināti piedalīties lektori no Francijas un Baltijas valstīm, kuri bija iesaistīti izstādes koncepcijas veidošanā un kataloga izstrādē, kā arī piedalījās dažādās profesionālajās diskusijās, gatavojot projekta zinātnisko pamatu. Mākslas vēstures diskurss lekcijās, pasākumos, tikšanās tiks papildināts ar plašāku kontekstu, ietverot mūziku, literatūru, kultūras izpausmes un sociālo skatījumu.
Janis Rozentāls (1866–1916). Arkādija. Ap 1910. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš
“Noslēdzot projekta prezentāciju Rīgā, varam secināt, ka arī šajā aspektā mēs esam savā veidā izredzētie, jo kā vienota komanda spējām pievērst uzmanību Baltijas valstīm gan kultūras, gan politiskajā un diplomātiskajā līmenī, neatstājot vienaldzīgus izstādes apmeklētājus Parīzē, Tallinā, Viļņā un Rīgā. Mēs esam devuši savu ieguldījumu, atklājot Baltiju Francijai un Eiropai un vienlaikus pierādot paši sev, ka spējam kopā piepildīt jaudīgas idejas. Lorānsa Dekāra vairākkārt atgādināja, ka Eiropa ir vienota ne tikai politikā, bet arī kopīgu kultūras vērtību radīšanā. Šī pārliecība, kas ir viens no Orsē muzeja izstāžu politikas stūrakmeņiem, ļāva parādīt, ka mazzināmās Baltijas mākslinieku devums līdzās pazīstamu meistaru darbiem pieder vienotajam Eiropas kultūras mantojumam. Varam piebilst, ka ar savu “nepieradināto dvēseļu” sentimentu mēs esam sevi apliecinājuši kā savdabīga Eiropas kopīgo vērtību daļa. Šajā kultūras dialogā atklājās Baltijas valstu savdabība, kuras tieši šobrīd kā vienots ģeopolitisks veselums no jauna sāk apzināties savas kopības priekšrocības un radošās dvēseles spēku,” stāsta projekta vadītāja, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece.
Teksts: Ginta Gerharde-Upeniece
VESELĪBAS UN DROŠĪBAS PASĀKUMI MUZEJĀ:
Lūdzam neapmeklēt muzeju, ja Jums ir elpceļu infekcijas slimības simptomi, noteikta pašizolācija, mājas karantīna vai stingra izolācija. Muzejam ir tiesības personām ar elpceļu infekcijas slimības pazīmēm liegt ieeju muzejā un aicināt tās atstāt muzeju.
Ikvienam muzeja apmeklētājam no 13 gadu vecuma obligāti jāvalkā sejas maska vai sejas vairogs (vizieris).
Muzejs rekomendē veikt bezkontakta norēķinus vai izmantot maksājumu kartes, kā arī reģistrēties lietotnē Mobilly, lai ērti un ātri iegādātos biļetes telefonā.
Lūdzam ievērot 2 metru distanci no citiem apmeklētājiem un muzeja darbiniekiem.
Aicinām rūpēties par roku dezinfekciju. Muzejs nodrošina virsmu, izmantoto materiālu un aprīkojuma dezinfekciju.
Nodarbību laikā lūgums lietot tikai personīgos darba instrumentus un materiālus (krītiņus, zīmuļus, dzēšgumijas, spilvenus sēdēšanai).
Mūsu apmeklētāju un darbinieku drošība ir mūsu prioritāte. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) klātienes izglītojošā darba pārtraukšana un plānoto pasākumu atcelšana laika periodā no š. g. 9. novembra līdz 6. decembrim ir daļa no drošības pasākumiem, reaģējot uz Covid-19 izraisīto situāciju valstī.
Muzeju durvis būs atvērtas individuāliem apmeklētājiem, turpinot sniegt aizraujošu pieredzi, iedvesmu un mierinājumu, vienlaikus ierobežojot un regulējot apmeklētāju skaitu un plūsmu.
Muzejos tiek nodrošināta apmeklētāju vienvirziena plūsma, un telpās atrodas ne vairāk kā 50% no kopējā iespējamā cilvēku skaita, ko pieļauj apmeklētājiem pieejamā telpu platība un infrastruktūra.
Vienam apmeklētājam ir paredzēti vismaz 10 m² no publiski pieejamās telpas. Tāpat LNMM muzeju apmeklētājiem ir nodrošināta publiski pieejama (uz vietas un mājas lapā) informācija par maksimāli pieļaujamo personu skaitu, kas vienlaicīgi var atrasties konkrētajā ēkā un telpā.
Esam parūpējušies, lai ikviens var atklāt un iepazīt muzeju izstādes un pastāvīgās ekspozīcijas gan tiešsaistē, gan klātienē.
KO REDZĒT
Līdz 13. decembrim Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA (MMRB / Doma laukumā 6) ir skatāma izstāde “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100” – veltījums nozīmīgai kultūras institūcijai un tās darbiniekiem, kuru veidotais un saglabātais krājums turpina dzīvot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijās, pētniecībā un izstādēs. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM / Skārņu ielā 10) aicina no 5. novembra līdz 28. februārim apmeklēt vērienīgu izstādi “Madernieka stils”, kas atzīmē latviešu lietišķās mākslas un dizaina pamatlicēja Jūlija Madernieka (1870–1955) 150 gadu jubileju. Abi projekti īstenoti Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (SBM / Elizabetes ielā 57a, dz. 26) līdz 30. janvārim turpinās izstāde “Kaislību varā”, kas stāsta par “latviešu Matu Hari”, “vienu no intelektuālākajām sievietēm Latvijā” – rakstnieci, žurnālisti, mecenāti un spiedzi Austru Ozoliņu-Krauzi (1890–1941). Viņas savdabīgā personība bija pretrunu pilna, bet biogrāfijā joprojām ir daudz “baltu laukumu”.
Muzeju krātuvē (Pulka ielā 8) Latvijas Nacionālais mākslas muzejs piedāvā jaunu pastāvīgo ekspozīciju “Skulptūru mežs. Antīkās un renesanses tēlniecības nolējumi”, kas iepazīstina ar Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses tēlniecības meistardarbu ģipša kopijām mūsdienīgā formātā.
No 14. novembra līdz 24. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas (LNMM / Jaņa Rozentāla laukumā 1) 4. stāva zālēs Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) apmeklētāju uzmanībai piedāvās izstādi “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”, kas aktualizēs atšķirīgu mākslas vēstures lasījumu caur sieviešu mākslinieču pieredzēm padomju perioda mākslas, sociālo un politisko norišu kontekstā. Savukārt no 28. novembra līdz 7. februārim muzeja Kupola zālē būs skatāms otrs LLMC realizētais projekts – starptautiskā izstāde “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”. Tā izgaismos neērtās, bieži noklusētās tēmas Baltijas un Austrumeiropas reģionā un pievērsīsies sarežģītajam 20. gadsimta mantojumam, kas, lai gan izstumts no kolektīvās atmiņas, tomēr joprojām ietekmē mūsdienu realitāti.
2020. gadu Latvijas Nacionālais mākslas muzejs noslēgs ar vērienīgu visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojektu, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem tika izrādīts prestižajā Orsē muzejā Parīzē, – izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, kura no 21. novembra līdz 21. februārim būs eksponēta LNMM Lielajā zālē.
APMEKLĒJUMA PLĀNOŠANA: DARBA LAIKS un BIĻEŠU IEGĀDE
LNMM muzeju darba laiks paliek nemainīgs. Atgādinām, ka otrdienās Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, bet trešdienās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs ir atvērti ilgāk – no plkst. 11.00 līdz 19.00, savukārt piektdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA strādā no plkst. 10.00 līdz 20.00. Antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīcija Muzeju krātuvē atvērta skatītājiem trešdienās, ceturtdienās un piektdienās no plkst. 11.00 līdz 17.00.
Ārkārtējās situācijas laikā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs ir apmeklējams tikai ar iepriekšēju pieteikšanos pa tālruni (+371) 67 288800 vai e-pastu sbm@lnmm.lv.
Ieejas biļetes pastāvīgajās ekspozīcijās un izstādēs var iegādāties gan uz vietas muzeja kasē, gan attālināti, izmantojot mobilo maksājumu lietotni Mobilly. Pielāgojoties ārkārtējās situācijas apstākļiem valstī un rūpējoties par apmeklētāju drošību, LNMM aicina iespēju robežās veikt bezkontakta norēķinus vai izmantot maksājumu kartes.
Ekspozīcijas apmeklējums Muzeju krātuvē ir bez maksas. Virtuālā gida pakalpojumu var iegādāties mobilo maksājumu lietotnē Mobilly, kā arī veicot apmaksu ar rēķinu.
Vēršam uzmanību, ka visās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienībās ekskursijas gida pavadībā laikposmā no 9. novembra līdz 6. decembrim nenotiek.
Vēlam nesteidzīgu un patīkamu muzeja apmeklējumu!
Aicinām sekot aizraujošiem stāstiem un aktualitātēm LNMM muzeju sociālo tīklu profilos!
Informācija par drošu muzeja apmeklējumu pieejama šeit.
