– Ja Viļņā spēlētu „Nine Inch Nails”, tu brauktu, vai ne? – šķiet, atcerējies par manu mazliet agrākā jaunībā pašrocīgi „apzīmogoto” apakšstilbu, viens no viņiem ievaicājas.
– Jā, uz NIN es dotos, bet „Depeche Mode” gan laidīšu garām. Patīk jau, taču nevarētu teikt, ka esmu ārkārtīgi iedziļinājusies muzikālajā materiālā, – kaut kā taisnojos, lai tikai nebūtu jāizrunā riebīgā frāze: „Pietrūkst naudiņas…”
Sēžam, našķējamies, klausāmies mūziku, apspriežam grupas vēsturi un attīstību, un es sāku domāt, ka varbūt tomēr kādā no sludinājumu lapām paveiksies dabūt lētu pēdējā brīža biļeti un tādējādi nonākt skatītāju rindās.
Šo plānu īstenot neizdodas, bet prātā jau ir nākamais – jāstopē uz Viļņu un jācenšas tikt pie biļetes tur, koncerta norises vietā. Arī tad, ja neredzēšu grupu, dzirdēt viņus gan jau varēšu – kā nekā tas būs āra pasākums. Un vēl apskatīšu Viļņu.
Nākamās dienas pusdienlaikā pametu Rīgu. Satiksme intensīva, taču brīnumainā un laimīgā kārtā šosejmalā esmu vienīgā stopētāja. Pēc tam, kad luksoforā zaļā gaisma neskaitāmas reizes nomainījusi sarkano un garām pabraukusi gara automašīnu straume, mazliet jau pagurušas rokas mājienam atsaucas kāds pārītis, kas brauc uz Viļņu. Tiesa gan, pa ceļam viņi plāno apciemot radus, taču līdz Bauskai mani aizved.
Lai ceļš būtu jautrāks un šķietami īsāks, ieeju Bauskas „Rimi” un iegādājos divas pudeles šīs pilsētas vārdā nosauktā alus. Iepakoju somā un stopēju tālāk.
Pēc neilga brīža žests ar augšup pavērsto īkšķi uzrunā vēl kādu „Depeche Mode” cienītāju. Vīrietis piedāvā uzlikt grupas jaunāko albumu, kuru līdzīgi man nav līdz galam noklausījies. Braucam, klausāmies mūziku, pļāpājam. Uzzinu, ka viņš ir francūzis, kas piecus gadus strādā Rīgā, bet pirms tam desmit gadus pavadījis Viļņā. Pasaules pilsonis, kura sastapšana mudina atminēties savus piemirstos un neīstenotos klejotājas sapņus.
Ceļmalā jāgaida vairs nebūs, taču ar alu koncertā iekšā nelaidīs, tāpēc nospriežu, ka jāsāk tukšot krājumi. Kautrīgi apvaicājos, vai automašīnas vadītājs neiebildīs, ja es atļaušos tādu vaļību, un, saņēmusi piekrišanu, palēnām sāku iestiprināties.
Viļņu sasniedzu ātrāk nekā draugi, kas no Rīgas ar fanu reisu izbraukuši apmēram pusotru stundu agrāk. Pirms došanās uz koncertu mans jauniegūtais paziņa apciemo kādu senu draugu, kuram Viļņā pieder neliels restorāns, nodēvēts par „Jaltu”. Tur gaisotne kā dārzā – augļu koki, krūmi, krāsainas koka mēbeles, kas šķiet salasītas no visurienes, tostarp no skolām, siltumnīca, kurā aug salāti, loki un dilles, turklāt ik pēc laiciņa teritoriju caurstaigā kāds vietējais vai no kaimiņiem ieklīdis kaķis, kurš ierāpjas pagrabā pa lodziņu, kas noformēts kā televizora ekrāns.
Runājam par Viļņā nupat notikušo seksuālo minoritāšu gājienu, aplūkojam fotogrāfijas, daudz smēķējam un dzeram leišu alu.
Vienubrīd gan ienāk prātā, ka būtu it kā jādodas uz koncertu. Katrs paņemam pa plastmasas glāzei, kas līdz malām pilna ar alu, un ejam uz Viņģa parku – teritoriju, ko varētu salīdzināt ar Mežaparku Rīgā. Biļete ir tikai francūzim. Kad nokļūstam parkā, grupa jau spēlē. Lietuvietis nopērk biļeti pie ieejas, bet man jādodas meklēt bankomātu, jo kasē ar karti norēķināties nevar. Pirms tam gan ar francūzi apmaināmies telefona numuriem.
Ejot sāku domāt par to, ka, kamēr atnākšu atpakaļ, koncerts jau būs tikpat kā beidzies, tālab biļeti pirkt diez vai ir vērts. Priekšplānā visām iegribām izvirzās pieticīga vēlme iemalkot kārtējo alu, fonā klausoties „Depeche Mode” dzīvajā izpildījumā.
Tuvojoties Viņģa parkam, dzirdu, ka koncerts joprojām turpinās. Esmu iereibusi, un man šķiet interesanti uzzināt, vai tur ir iespējams ielavīties slepus. Parkā lienu iekšā no šosejas puses. Debesis tumšas, redzamība slikta, visapkārt koki un krūmi, kas cieši saauguši cits pie cita, radot asociācijas ar kārtīgiem džungļiem, gar potītēm trinas nātres un citas nezāles, sandalēs ieautās pēdas skar mitra zeme, un es ļoti, ļoti ceru, ka parkā nav nevienas upes vai grāvja, kurā nejauši varētu ievandīties. Jūtos kā teiksmu un pasaku pasaulē – te ir gan skaistums, gan bīstami elementi un pilnīga neziņa. Turklāt mirkļa burvību pastiprina fakts, ka pārsimts metru tālāk spēlē elektroniskās mūzikas leģendas.
Brienu arvien dziļāk džungļos, vadoties pēc skaņas un sajūtām. Pienāk brīdis, kad koncerta norises vietas meklējumus atzīstu par bezjēdzīgiem. Ir izdzerts pārāk daudz alus, mazliet sāp galva un gribas gulēt. Izritinu lakatu, novelku kurpes, apsedzos ar žaketi un atplīstu. Pēdējais, ko dzirdu no koncerta, ir „Just can’t get enough”.
Palēnām mostos. Kamēr esmu pusmiegā, šķiet, ka atrodos savā istabā uz grīdas. Galvā sāk rosīties domas, ka vajadzētu saņemties un uzvilkt zeķes. Tad būs siltāk. Pēc brīža jau spriežu, ka jāietinas guļammaisā, vēl pēc kāda laiciņa – ka tad, ja noņemtu no gultas segu un ar to apklātos, būtu pavisam labi. Bet nav ne zeķu, ne guļammaisa, ne segas, ir tikai neizturams aukstums un pamatīgas galvassāpes.
Atveru acis, palūkojos pulkstenī – ir divi naktī un es, maza, jauka un piemīlīga meitene ar brillītēm, viena pati guļu tumšā Viļņas parkā. Man ir bail, un fakts, ka kabatas nazis ir palicis Rīgā, liek justies vēl neomulīgāk. Ievelku elpu un izlasu jaunākās īsziņas: draugi ar fanu reisu jau ceļo uz Rīgu, un vienīgais cilvēks, kuru es šajā pilsētā zinu, pirms stundas ir aicinājis mani uz „Cafe de Paris” par laimi, norādot kafejnīcas adresi.
Ir jātiek laukā no džungļiem. Tālumā redzu gaismas, eju turp. Iznāku uz celiņa, kurš ved cauri parkam. Apkārt nav neviena cilvēka, un man nav ne mazākās sajēgas, uz kuru pusi lai dodas. Sākas panika. Tad nomierinos, jo aptveru, ka no parka tikšu ārā jebkurā gadījumā, tikai labāk gan būtu izsoļot pa izeju, kas ved uz centru – pieļauju, ka francūža minētā izklaides vieta varētu būt tajā apkaimē.
Pa ceļam redzu divus vīriešus, kas meklē tukšās pudeles vai ko tamlīdzīgu, un nopriecājos, ka viņi mani neuzrunā. Toties pie parka izejas ir daži jaunieši, kam pajautāju ceļu. Uzzinu, ka soļoju pareizajā virzienā, un turpinu ceļu cauri naksnīgajai Viļņai.
Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku. Sastopu divas latvietes, kas, apkrāvušās ar somām un alkoholu, pēta pilsētas karti. Viņas aiziet, skaļi sarunājoties, un vīrieši no pretējā ielas pusē esošā nama uzsauc viņām sveicienu. Latviski.
Vecpilsētā daudz ļaužu, daļa no tiem ir tērpušies „Depeche Mode” krekliņos. Atkal izdzirdu un pēc tam arī pamanu latvietes, kas joprojām nespēj saprast, uz kuru pusi viņām jāiet. Arī es esmu mazliet apjukusi, tālab sāku uzrunāt pretimnācējus, lai noskaidrotu kafejnīcas atrašanās vietu.
„Cafe de Paris” atrodas cieši blakus Francijas institūtam Lietuvā. Tās ir divas šauras, spilgti sarkanā tonī izkrāsotas telpas, no kurām vienā ir bārs, bet otra ir paredzēta mierīgai pasēdēšanai. Pirmajā telpā spēlē dīdžejmeitene, un šaurā eja, kas ved bāra dziļumā, tiek izmantota arī kā deju placis. Turklāt dancotāji visdažādākie, starp tiem – arī suns. Gaisotne tik brīva un demokrātiska, ka nospriežu – neviens jau neiebildīs, ja nosnaudīšos uz kāda komfortabla ādas krēsla. Bet vispirms apsēžos pie letes, lai pasūtītu kaut ko sevis uzmundrināšanai. Pēc pāris minūtēm ienāk francūzis. Manuprāt, viņš ir mazliet pārsteigts, kad uz jautājumu, ko es dzeršot, atbildu: „Kafiju.”
Viņš parāda, ka kafejnīcai ir arī bruģēts iekšpagalms – vieta, kur pasēdēt un uzsmēķēt, kur līdzās iereibušiem vai vienkārši pagurušiem ļautiņiem skraida daži cilvēka labākie draugi.
Sēžam, pīpējam, malkojam katrs savu dzeramo un apmaināmies ar informāciju par pēdējo stundu notikumiem. Raibi gājis abiem.
Nopriecājos, ka viņš nevēlas turpināt ballēšanos, bet par piedāvājumu pārnakšņot restorāna „Jalta” birojā esmu vairāk nekā sajūsmā. Būs tūristu paklājiņš, guļammaiss un jumts virs galvas – pēc Viņģa parkā pavadītajām stundām tas ir vairāk nekā pietiekami.
Nākamajā dienā brokastis tiek ēstas pusdienlaikā, pirmā cigarete izsmēķēta ar vieglu nepatiku un ļoti intensīvi tiek dzerts ūdens. Bet vismaz galva vairs nesāp.
Pēc nesteidzīgās maltītes francūzim jāsēžas pie stūres. Viņš brīdina, ka nebūs tik jautrs un runātīgs kā iepriekšējā dienā. Informēju, ka par sevi varu teikt to pašu.
Braucot ārā no pilsētas, vēl esam spējīgi par šo to papļāpāt, bet, kad garām sāk plūst Lietuvas lauku ainavas, klusēju un izbaudu nekā nedarīšanas burvību. Kā pēcspēle vakardienas koncertam fonā skan „Depeche Mode” jaunākais albums „Delta Machine”. Lēna šķiet gan mūzika, gan laiks, gan smadzeņu darbība. Vairākkārt pašķielēju, vai autovadītājs vēl nav aizmidzis, turpinu priecāties par dabas skatiem un prātā pārcilāju visādas nenozīmīgas domas.
Tomēr tuvošanās Rīgai atgādina nepadarītos darbus. Mēģinu prātot arī par tiem, bet nesanāk. Izņemu no somas alu – varbūt tas līdzēs vai vismaz pastiprinās komunikācijas spējas. Taču dzēriens iedarbojas kā miega zāles, un es tā arī nepamanu, pa kuru laiku esam šķērsojuši robežu un iebraukuši Bauskā.
Drīz klāt ir galvaspilsēta, galapunkts. Izkāpju no automašīnas, uzlieku plecos somu, uztinu cigareti, aizsmēķēju un soli pa solim tuvojos saviem apartamentiem. Un smeju pie sevis, ka „Depeche Mode” dzīvē dzirdēti ir, vienīgi paskatīties uz viņiem nesanāca.
