„MŪZIKA, DEJA, PIEDZĪVOJUMS!” SCENOGRĀFIJA TIEK PIE BALVAS

Muzika_deja_piedzivjums_2

Par šo projektu Didzis Jaunzems saka: „Deju uzvedums „Mūzika, deja, piedzīvojums!” ir jauns redzējums par mūsdienu scenogrāfiju. Tā vairs netiek uztverta kā skatuves dekorācija, bet gan kā rīks dažādu telpisko situāciju radīšanai. Operas skatuves telpa 10 x 10 x 10 m tiek sadrumstalota vissīkākajā pamatvienībā. Ar iegūto masu iespējams veidot visdažādākos telpas scenārijus specifiskus dažādām dejām. Iespējams veidot telpu kā viendabīgu masu (pamats), no divām pusēm atvērtu telpu (aizkars), telpu ar centrisku elementu (koks), telpu ar vairākiem vertikāliem elementiem (mežs) utt. Vertikālo elementu materiālam izmantotas caurspīdīgas plastikāta caurulītes ar kopējo garumu 10 000 m, kas „uzsūc” gaismu un izkliedē to visa elementa garumā.”

Ar krāšņo deju uzvedumu „Mūzika, deja, piedzīvojums!” Latvijas Nacionālajā operā šā gada 21. jūnijā noslēdzās Rīgas festivāls.

Latvijas Dizaineru savienības konkursam “Gada balva dizainā 2014” kopā tika iesniegti 103 pieteikumi visās kategorijās.

„SPOKS” – JAUNĀKAIS ROMĀNS PAR HARIJU HOLU

Attiecībā uz slepkavību izmeklēšanu Hols ir apveltīts ar teju vai pārdabisku maņu, lai gan pats apgalvo, ka izmeklēšanas gaitā vienkārši izslēdz neiespējamo. “Sikspārnis”, “Sātana zvaigzne”, “Glābējs”, “Sniegavīrs”, “Leopards” un citi romāni par Hariju Holu ieved lasītāju pasaulē, kas ir vienlaikus sarežģīta un bezgala vienkārša. Ikviens var būt slepkava, un ikviens var kļūt par upuri. Reizēm šīs lomas saplūst. Un Harijs Hols ir ne tikai vislabākais izmeklētājs – tas būtu pārlieku cukurots stāsts –, viņš ir arī alkoholiķis un mizantrops, vissliktākais mīlētājs, nekontrolējams dusmu lēkmēs un vienpatis pēc būtības. Ir tikai daži cilvēki, kuru dēļ Harijs Hols būtu ar mieru uz brīdi piemirst savas vājības un saņemties.
Romāns “Spoks” sākas ar tieši šādu situāciju: par slepkavību tiek apsūdzēts Oļegs, Harija Hola mūža mīlestības Rākelas dēls. Lai gan Harijs jau sen vairs nav kopā ar Rākelu un Oļegs jau sen vairs nav mazais puisītis, kurš raudzījās uz mammas draugu dievinošām acīm, Hols no Honkongas, kur tobrīd dzīvo, atgriežas Oslo. Bet kādas modras acis vēro jau viņa iekāpšanu lidmašīnā. Trijos Harija prombūtnes gados Oslo ir palikusi gandrīz tāda pati, vienīgi šobrīd tajā uzplaukusi tirdzniecība ar īpašu, jaunu narkotiku. To izplata ļoti noslēpumaina mafioza algoti cilvēki, tā izraisa smagāku atkarību nekā heroīns, narkomāni to mīļi dēvē par vijolīti un, iespējams, tieši tās dēļ Oslo policijā ir iefiltrējies dedzinātājs – cilvēks, kurš apmaina vai iznīcina pierādījumus. Mirst un pazūd ļoti jauni cilvēki, ietekmīgi vīri diriģē šo nāvīgo spēlīti, bet Harijs vēlas vienīgi palīdzēt Oļegam…
“Iepazīstot Jū Nesbē romānus “Sniegavīrs” un “Leopards”, likās – ir sasniegts maksimāli iespējamais sajūtu, spriedzes un līdzpārdzīvojuma efekts. Un tomēr – cik mānīgi! Katrs nākamais darbs ir jaunatklājums, un romāna “Spoks” fināla mistērija paceļ to vēl augstākā līmenī,” raksta Daily Express.

Pieejama arī e-grāmata.
No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.

Laba dāvana mammai – sirsnīga filma

Filma “Ručs un Norie” ir stāsts par divu eksotisku pasauļu sastapšanos, kas uzšķiļ pārsteidzošu emocionālu un dvēselisku radniecību. Antropoloģijas maģistratūras studente Norie Tsuruta no Japānas ierodas Latvijā, lai pētītu un rakstītu maģistra darbu par suitu novadu. Te viņa satiek vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, sauktu par Ruču, kura nezina ne vārda angliski, toties dzied. Norie iemācās latviešu valodu un dziesmas. Un antropoloģiskā interese pamazām pārvēršas patiesā gara tuvībā, kas neapdziest pat tad, kad Norie ir spiesta atgriezties Japānā. Turpmāk Latvija un Japāna ir saistītas ar neredzamu un ļoti personisku pavedienu – Ručs raizējas par Norie „tur, tālumā” un uztraucas par katru zemestrīci Japānā. Bet Norie sauc Ruču par savu Latvijas vecmāmiņu, vēlas atgriezties un savā dzimtenē iet uz futbola spēli latviešu tautastērpā un kopā ar draugiem sauc: „Sarauj, Latvija!”.

Filmas varoņi un veidotāji "Ručs un Norie" pirmizrādē. Foto: Valdis Semjonovs
Filmas varoņi un veidotāji “Ručs un Norie” pirmizrādē. Foto: Valdis Semjonovs

Filmu “Ručs un Norie” demonstrēs kinoteātrī “Splendid Palace” (Mazajā zālē) svētdien – 10.05.2015. plkst. 13:00 un trešdiena – 13.05.2015. plkst. 16:30
Biļešu cenas: 3.50 EUR, skolēniem, studentiem un pensionāriem, uzrādot apliecību – 3.00 EUR.

Ināras Kolmanes un Filmu studija DEVIŅI dokumentālā filma “Ručs un Norie” (Latvija, 2015)
Garums: 65 min.
Režisore: Ināra Kolmane
Scenārijs: Ināra Kolmane
Galvenais operators: Andrejs Verhoustinskis
Operatori: Uldis Jancis, Jānis Juhņēvičs, Artis Banģieris
Montāžas režisore: Līga Pipare
Skaņu režisors: Ilvars Veģis, Jānis Juhņēvičs
Muzikālais noformējums: Pēteris Pāss, Mārtiņš Miļevskis, Rihards Kolmanis
Izpildproducente: Marta Romanova
Producente: Jānis Juhņēvičs, Ināra Kolmane, Marta Mannenbach, Filmu studija DEVIŅI
Filmā izmantota Uģa Prauliņa mūzika no albuma “Pagānu gadagrāmata”

Vairāk par filmu lasiet DOKUMENTĀLĀ FILMA “RUČS UN NORIE” UZ EKRĀNIEM, bet par režisori Ināru Kolmani – sarunā INĀRAS KOLMANES KLIKŠĶI UN FILMAS, kas tapa, kad filma gan jau bija uzņemta, bet vēl nebija pabeigta.
Foto no filmas „Ručs un Norie” pirmizrādes, kas notika kinoteātrī „Splendid Palace” 30. maijā, – INĀRAS KOLMANES FILMAS “RUČS UN NORIE” PIRMIZRĀDE

Aksesuāri ikdienai un svētkiem

Ekskluzīva dizaina aksesuāri – no filca darinātas apkakles ar krāšņiem ziediem, šalles un apmetņi ar teiksmainiem rakstiem un apgleztota zīda lakati – pat visikdienišķākajam tērpam piešķirs gan svinīgumu, gan košu akcentu.

Meklējiet salonā-galerijā “Figaro Art”.

Iedvesmas lekcija skriešanas sezonas atklāšanai Kalnciema kvartālā

Lekcijā uzzināsim vairāk par skriešanas sezonas atsākšanu/ turpināšanu, kas saistīta ar ekipējuma izvēli, iespējamu dalību masu skrējienos, sacensībās un līdz ar to arī nedaudz par treniņu plāniem, pulsiem un ātrumiem treniņa laikā, kā arī veselības pārbaudi pirms sezonas. Pievērsīsimies pakāpeniskai adaptācijai slodzei, lai neiedzīvotos traumās – iezīmēsim jaunākās tendences treniņu metodikā iesācējiem un pieredzējušākiem skrējējiem, uzzināsim par atsildīšanās lomu u.t.t. Tiks skarti arī citi svarīgi jautājumi – ekipējums, apģērbs, uzturs, u.c.

Par to, kā labāk sagatavoties sezonas atklāšanai un maratoniem, bezmaksas seminārā skriešanas entuziastiem stāstīs maratonists Raimonds Soopargs. Ieeja – bez maksas.

Tikmēr Kalnciema kvartāla tirdziņā būs iespēja iegādāt pavasara labumus mundrumam un veselībai – bērzu sulas, pavasara dīgstus, pirmos zaļumus un citus vitamīnu un enerģijas avotus. Tirdziņš norisināsies no plkst. 10.00 līdz 16.00.

Pasākumu norises vieta – Rīga, Kalnciema iela 35.

Ieeja – bez maksas!

Kā es braucu “Depeche Mode” klausīties jeb piezīmes no kāda necivilizēta ceļojuma

– Ja Viļņā spēlētu „Nine Inch Nails”, tu brauktu, vai ne? – šķiet, atcerējies par manu mazliet agrākā jaunībā pašrocīgi „apzīmogoto” apakšstilbu, viens no viņiem ievaicājas.

– Jā, uz NIN es dotos, bet „Depeche Mode” gan laidīšu garām. Patīk jau, taču nevarētu teikt, ka esmu ārkārtīgi iedziļinājusies muzikālajā materiālā, – kaut kā taisnojos, lai tikai nebūtu jāizrunā riebīgā frāze: „Pietrūkst naudiņas…”

Sēžam, našķējamies, klausāmies mūziku, apspriežam grupas vēsturi un attīstību, un es sāku domāt, ka varbūt tomēr kādā no sludinājumu lapām paveiksies dabūt lētu pēdējā brīža biļeti un tādējādi nonākt skatītāju rindās.

Šo plānu īstenot neizdodas, bet prātā jau ir nākamais – jāstopē uz Viļņu un jācenšas tikt pie biļetes tur, koncerta norises vietā. Arī tad, ja neredzēšu grupu, dzirdēt viņus gan jau varēšu – kā nekā tas būs āra pasākums. Un vēl apskatīšu Viļņu.

Pie_DepecheModeNākamās dienas pusdienlaikā pametu Rīgu. Satiksme intensīva, taču brīnumainā un laimīgā kārtā šosejmalā esmu vienīgā stopētāja. Pēc tam, kad luksoforā zaļā gaisma neskaitāmas reizes nomainījusi sarkano un garām pabraukusi gara automašīnu straume, mazliet jau pagurušas rokas mājienam atsaucas kāds pārītis, kas brauc uz Viļņu. Tiesa gan, pa ceļam viņi plāno apciemot radus, taču līdz Bauskai mani aizved.

Lai ceļš būtu jautrāks un šķietami īsāks, ieeju Bauskas „Rimi” un iegādājos divas pudeles šīs pilsētas vārdā nosauktā alus. Iepakoju somā un stopēju tālāk.

Pēc neilga brīža žests ar augšup pavērsto īkšķi uzrunā vēl kādu „Depeche Mode” cienītāju. Vīrietis piedāvā uzlikt grupas jaunāko albumu, kuru līdzīgi man nav līdz galam noklausījies. Braucam, klausāmies mūziku, pļāpājam. Uzzinu, ka viņš ir francūzis, kas piecus gadus strādā Rīgā, bet pirms tam desmit gadus pavadījis Viļņā. Pasaules pilsonis, kura sastapšana mudina atminēties savus piemirstos un neīstenotos klejotājas sapņus.

Ceļmalā jāgaida vairs nebūs, taču ar alu koncertā  iekšā nelaidīs, tāpēc nospriežu, ka jāsāk tukšot krājumi. Kautrīgi apvaicājos, vai automašīnas vadītājs neiebildīs, ja es atļaušos tādu vaļību, un, saņēmusi piekrišanu, palēnām sāku iestiprināties.

Viļņu sasniedzu ātrāk nekā draugi, kas no Rīgas ar fanu reisu izbraukuši apmēram pusotru stundu agrāk. Pirms došanās uz koncertu mans jauniegūtais paziņa apciemo kādu senu draugu, kuram Viļņā pieder neliels restorāns, nodēvēts par „Jaltu”. Tur gaisotne kā dārzā – augļu koki, krūmi, krāsainas koka mēbeles, kas šķiet salasītas no visurienes, tostarp no skolām, siltumnīca, kurā aug salāti, loki un dilles, turklāt ik pēc laiciņa teritoriju caurstaigā kāds vietējais vai no kaimiņiem ieklīdis kaķis, kurš ierāpjas pagrabā pa lodziņu, kas noformēts kā televizora ekrāns.

Runājam par Viļņā nupat notikušo seksuālo minoritāšu gājienu, aplūkojam fotogrāfijas, daudz smēķējam un dzeram leišu alu.

Vienubrīd gan ienāk prātā, ka būtu it kā jādodas uz koncertu. Katrs paņemam pa plastmasas glāzei, kas  līdz malām pilna ar alu, un ejam uz Viņģa parku – teritoriju, ko varētu salīdzināt ar Mežaparku Rīgā. Biļete ir tikai francūzim. Kad nokļūstam parkā, grupa jau spēlē. Lietuvietis nopērk biļeti pie ieejas, bet man jādodas meklēt bankomātu, jo kasē ar karti norēķināties nevar. Pirms tam gan ar francūzi apmaināmies telefona numuriem.

Ejot sāku domāt par to, ka, kamēr atnākšu atpakaļ, koncerts jau būs tikpat kā beidzies, tālab biļeti pirkt diez vai ir vērts. Priekšplānā visām iegribām izvirzās pieticīga vēlme iemalkot kārtējo alu, fonā klausoties „Depeche Mode” dzīvajā izpildījumā.

Tuvojoties Viņģa parkam, dzirdu, ka koncerts joprojām turpinās. Esmu iereibusi, un man šķiet interesanti uzzināt, vai tur ir iespējams ielavīties slepus. Parkā lienu iekšā no šosejas puses. Debesis tumšas, redzamība slikta, visapkārt koki un krūmi, kas cieši saauguši cits pie cita, radot asociācijas ar kārtīgiem džungļiem, gar potītēm trinas nātres un citas nezāles, sandalēs ieautās pēdas skar mitra zeme, un es ļoti, ļoti ceru, ka parkā nav nevienas upes vai grāvja, kurā nejauši varētu ievandīties. Jūtos kā teiksmu un pasaku pasaulē – te ir gan skaistums, gan bīstami elementi un pilnīga neziņa. Turklāt mirkļa burvību pastiprina fakts, ka pārsimts metru tālāk spēlē elektroniskās mūzikas leģendas.

Brienu arvien dziļāk džungļos, vadoties pēc skaņas un sajūtām. Pienāk brīdis, kad koncerta norises vietas meklējumus atzīstu par bezjēdzīgiem. Ir izdzerts pārāk daudz alus, mazliet sāp galva un gribas gulēt. Izritinu lakatu, novelku kurpes, apsedzos ar žaketi un atplīstu. Pēdējais, ko dzirdu no koncerta, ir „Just can’t get enough”.

Palēnām mostos. Kamēr esmu pusmiegā, šķiet, ka atrodos savā istabā uz grīdas. Galvā sāk rosīties domas, ka vajadzētu saņemties un uzvilkt zeķes. Tad būs siltāk. Pēc brīža jau spriežu, ka jāietinas guļammaisā, vēl pēc kāda laiciņa – ka tad, ja noņemtu no gultas segu un ar to apklātos, būtu pavisam labi. Bet nav ne zeķu, ne guļammaisa, ne segas, ir tikai neizturams aukstums un pamatīgas galvassāpes.

Atveru acis, palūkojos pulkstenī – ir divi naktī un es, maza, jauka un piemīlīga meitene ar brillītēm, viena pati guļu tumšā Viļņas parkā. Man ir bail, un fakts, ka kabatas nazis ir palicis Rīgā, liek justies vēl neomulīgāk. Ievelku elpu un izlasu jaunākās īsziņas: draugi ar fanu reisu jau ceļo uz Rīgu, un vienīgais cilvēks, kuru es šajā pilsētā zinu, pirms stundas ir aicinājis mani uz „Cafe de Paris” par laimi, norādot kafejnīcas adresi.

Ir jātiek laukā no džungļiem. Tālumā redzu gaismas, eju turp. Iznāku uz celiņa, kurš ved cauri parkam. Apkārt nav neviena cilvēka, un man nav ne mazākās sajēgas, uz kuru pusi lai dodas. Sākas panika. Tad nomierinos, jo aptveru, ka no parka tikšu ārā jebkurā gadījumā, tikai labāk gan būtu izsoļot pa izeju, kas ved uz centru – pieļauju, ka francūža minētā izklaides vieta varētu būt tajā apkaimē.

Pa ceļam redzu divus vīriešus, kas meklē tukšās pudeles vai ko tamlīdzīgu, un nopriecājos, ka viņi mani neuzrunā. Toties pie parka izejas ir daži jaunieši, kam pajautāju ceļu. Uzzinu, ka soļoju pareizajā virzienā, un turpinu ceļu cauri naksnīgajai Viļņai.

Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku. Sastopu divas latvietes, kas, apkrāvušās ar somām un alkoholu, pēta pilsētas karti. Viņas aiziet, skaļi sarunājoties, un vīrieši no pretējā ielas pusē esošā nama uzsauc viņām sveicienu. Latviski.

Vecpilsētā daudz ļaužu, daļa no tiem ir tērpušies „Depeche Mode” krekliņos. Atkal izdzirdu un pēc tam arī pamanu latvietes, kas  joprojām nespēj saprast, uz kuru pusi viņām jāiet. Arī es esmu mazliet apjukusi, tālab sāku uzrunāt pretimnācējus, lai noskaidrotu kafejnīcas atrašanās vietu.

„Cafe de Paris” atrodas cieši blakus Francijas institūtam Lietuvā. Tās ir divas šauras, spilgti sarkanā tonī izkrāsotas telpas, no kurām vienā ir bārs, bet otra ir paredzēta mierīgai pasēdēšanai. Pirmajā telpā spēlē dīdžejmeitene, un šaurā eja, kas ved bāra dziļumā, tiek izmantota arī kā deju placis. Turklāt dancotāji visdažādākie, starp tiem – arī suns. Gaisotne tik brīva un demokrātiska, ka nospriežu – neviens jau neiebildīs, ja nosnaudīšos uz kāda komfortabla ādas krēsla. Bet vispirms apsēžos pie letes, lai pasūtītu kaut ko sevis uzmundrināšanai. Pēc pāris minūtēm ienāk francūzis. Manuprāt, viņš ir mazliet pārsteigts, kad uz jautājumu, ko es dzeršot, atbildu: „Kafiju.”

Viņš parāda, ka kafejnīcai ir arī bruģēts iekšpagalms – vieta, kur pasēdēt un uzsmēķēt, kur līdzās iereibušiem vai vienkārši pagurušiem ļautiņiem skraida daži cilvēka labākie draugi.

Sēžam, pīpējam, malkojam katrs savu dzeramo un apmaināmies ar informāciju par pēdējo stundu notikumiem. Raibi gājis abiem.

Nopriecājos, ka viņš nevēlas turpināt ballēšanos, bet par piedāvājumu pārnakšņot restorāna „Jalta” birojā esmu vairāk nekā sajūsmā. Būs tūristu paklājiņš, guļammaiss un jumts virs galvas – pēc Viņģa parkā pavadītajām stundām tas ir vairāk nekā pietiekami.

Nākamajā dienā brokastis tiek ēstas pusdienlaikā, pirmā cigarete izsmēķēta ar vieglu nepatiku un ļoti intensīvi tiek dzerts ūdens. Bet vismaz galva vairs nesāp.

Pēc nesteidzīgās maltītes francūzim jāsēžas pie stūres. Viņš brīdina, ka nebūs tik jautrs un runātīgs kā iepriekšējā dienā. Informēju, ka par sevi varu teikt to pašu.

Braucot ārā no pilsētas, vēl esam spējīgi par šo to papļāpāt, bet, kad garām sāk plūst Lietuvas lauku ainavas, klusēju un izbaudu nekā nedarīšanas burvību. Kā pēcspēle vakardienas koncertam fonā skan „Depeche Mode” jaunākais albums „Delta Machine”. Lēna šķiet gan mūzika, gan laiks, gan smadzeņu darbība. Vairākkārt pašķielēju, vai autovadītājs vēl nav aizmidzis, turpinu priecāties par dabas skatiem un prātā pārcilāju visādas nenozīmīgas domas.

Tomēr tuvošanās Rīgai atgādina nepadarītos darbus. Mēģinu prātot arī par tiem, bet nesanāk. Izņemu no somas alu – varbūt tas līdzēs vai vismaz pastiprinās komunikācijas spējas. Taču dzēriens iedarbojas kā miega zāles, un es tā arī nepamanu, pa kuru laiku esam šķērsojuši robežu un iebraukuši Bauskā.

Drīz klāt ir galvaspilsēta, galapunkts. Izkāpju no automašīnas, uzlieku plecos somu, uztinu cigareti, aizsmēķēju un soli pa solim tuvojos saviem apartamentiem. Un smeju pie sevis, ka „Depeche Mode” dzīvē dzirdēti ir, vienīgi paskatīties uz viņiem nesanāca.