Grāmatas vāka fragments

Apcerīgs un smalks pieaugšanas romāns

Latviešu valodā iznākušais itāļu rakstnieka Paolo Konjeti romāns “Astoņi kalni” vairāk nekā gadu ieņēma pirmās vietas Itālijas bestselleru topā, tas tulkots un izdots jau 39 valstīs. Par šo darbu autors saņēmis vairākas godalgas, tostarp Itālijas visprestižāko literāro apbalvojumu Premio Strega 2017. gadā.

Kas padara šo grāmatu tik īpašu? Vaļsirdīgā nopietnība, ar kādu tas rakstīts, patiesīgums, zūdošas pasaules atblāzma… un viens no skaistākajiem stāstiem par attiecībām. Attiecībām ar draugiem, ģimenē, starp mīlētājiem, bet ne tikai. Lielu lomu te spēlē arī attiecības ar pasauli: ar kalniem, dabu, pamazām aizejošām paražām un dzīvesveidu. Attiecības ar sevi – šis modernās pasaules iecienītākais jājamzirdziņš – risinās vien saspēlē ar citiem. Līdz sāpīgumam īsteno līdzpārdzīvojumu pastiprina tas, ka romāns ir daļēji autobiogrāfisks, tomēr autoram ir izdevies šo stāstu atainot dziļi personiski un vienlaikus gana atsvešināti. Lasītājs jūtas pagodināts par iespēju iekļauties šajā attiecību drāmā, un drīkst arī sev pielaikot nepāliešu līdzību par astoņiem kalniem.

Grāmatas galvenie varoņi ir divi jauni zēni, vēlāk vīrieši, kuru draudzība aizsākas agrīnos pusaudža gados un turpinās mūža garumā. Pjetro ir pilsētnieks, Bruno – zēns no kalnu ciemata, kurā Pjetro vecāki vasarās īrē namiņu. Itālijas Alpi ir tuvi visiem grāmatas varoņiem, bet katram savā veidā. Pjetro māte pazīst visus kalnu augus, un viņai kalni ir tīkami tikai tikmēr, kamēr tajos labi jūtas koki un krūmi. Tēva mīlētie kalni sākas no ledāju zonas, nepaguris viņš iekaro virsotni pēc virsotnes un no sirds vēlas šajā kaislībā dalīties ar sievu un dēlu. Pjetro tēva labad ir gatavs rāpties klintīs, taču kopā ar Bruno laiku pavadīt ir interesantāk. Bruno vasaras pavada, ganot krusttēva govis stāvajās kalnu ganībās un kalnus pazīst tā, kā citi nav iepazinuši tuvākos cilvēkus. Laikam ritot, Pjetro ir gatavs doties tālāk pasaulē un pārbaudīt, kas rodams aiz apvāršņa. Bruno paliek mājās, kalnos. Taču ik pa laikam Pjetro ierodas mazajā ciematā, kur abi ar Bruno satiekas, un šīs tikšanās iezīmē gan draudzības, gan sāncensības ainas. Mūrnieks un mākslinieks, nopietni domājošs kalnietis un vieglprātīgs jauns dokumentālists – paradoksāli, bet abiem ir vairāk kopīga, nekā varētu domāt. Viņi kāpj kalnos un sasniedz virsotnes – katrs savas. Bruno atjauno piensaimniecību un kopā ar sievu un meitiņu kopj govis un sien sieru, bet Pjetro un viņa draudzene palīdz augt Nepālas ielu bērniem. Sastapšanās ir īsas un retas, tomēr viņi saprot viens otru tā, kā citi viņus nekad nesapratīs. Jā, bet tad virsotnes nostājas pret viņiem. “Dažiem cilvēkiem ir kalni, kuros nav iespējams atgriezties,” atzīst Pjetro. Vai tas ir ieguvums vai zaudējums, jāizsver pašam. Bet romāns ir lielisks laikmeta un dvēseles atainojums.

Pieejama arī e-grāmata.

No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!