Jau pirmajā kāpņu pagriezienā, kur caur noputējušo logu ielaužas šaura gaismas strēle, blāvi izgaismojot tālāko ceļu, rodas sajūta, ka te kaut kas mainījies, līdz atskāršu – nekad agrāk uz šīm palodzēm neesmu manījusi kaltētus ziedus krāsainās stikla pudelēs. Kāpjot augstāk, atkal tas pats – katrā stāvā uz katra loga un tā līdz pašām darbnīcas durvīm. Nez kāpēc iedomājos, ka varbūt tos māksliniekam par prieku te salikusi kāda pielūdzēja, liktenīgā sieviete vai mūza, bet drīz vien manas romantiskās apceres sagrūst, jo izrādās – ziedus logos ir salicis Mārtiņš pats. „Jo tās trepes ir briesmīgas. Lai cilvēki, kuri nāk pirmo reizi pieteikties mācīties zīmēt vai gleznot, nenobītos un nemuktu ārā. Vismaz kaut kas lai liecina, ka viņi nav apmaldījušies.”

Veru darbnīcas durvis un redzu, ka arī te laiks ieviesis savas korekcijas – nojaukta krāsns, pie kuras reiz aukstajās ziemās sildījām muguras, blakus istabā, kur agrāk tika izguldīti aizsēdējušies ciemiņi, iekārtota darbistaba skolniekiem, mainījušās gleznas pie sienām, uz palodzes dīgst zaļi sīpolu stādi. Nekas vairs neliecina par mutuļojošu dzīvi vai, precīzāk izsakoties, uzdzīvi, kas reiz tricināja Mārtiņa darbnīcas sienas. Jā, sen neesmu šeit bijusi… Uzreiz instinktīvi metos pie loga un atkal redzu to pašu daudzreiz skatīto ainavu – gluži kā gleznu, kurā aiz namu jumtiem un viesnīcas stiklotās sienas slejas vecpilsētas torņu smailes. Nemainīga kā vienmēr, vien gadalaiku un laika apstākļu pārkrāsota, šī bilde atmiņā iesēdusies un gadiem nēsāta līdzi.
Te viss ir citādāk nekā tur, lejā uz zemes. Te laikam ir cits ritējums, gaismai, kas spēlējas ar gleznām pie darbnīcas sienām, ir cita un īpaša nokrāsa, un katru reizi es vienā un tajā pašā bildē ieraugu atkal ko jaunu.

Mārtiņš saka: „Laimīgs tas strādnieks, kas var strādāt savā rūpnīcā, laimīgs tas mākslinieks, kas var strādāt savā darbnīcā. Bija brīdis, kad varēju darbnīcu pazaudēt, par laimi viss beidzās labi. Ja nebūtu darbnīcas, tad ir cauri. Liepājā arī īsti nav kur strādāt, bet mēs nodibinājām tur tādu mākslinieku biedrību un ceram, ka pašvaldība mums uz visiem iedos kādas telpas lielai darbnīcai, kur visi varam strādāt. Tagad jau māksliniekiem vairs vienkārši tāpat darbnīcas nedod. Ja mums uz visiem izdotos dabūt lielu telpu, tas būtu ļoti labi, tad varētu lielas bildes taisīt.”
Mārtiņam patīk nesteigties, mosties vēlu, atvērt logu un ieelpot rītu. Dažreiz, kad atlido mūza, viņš neiziet ārā no savas celles vairākas dienas. Agrāk vakaros Mārtiņš mēdza nokāpt lejā, lai pie konjaka glāzes kopā ar kādu draugu vai vienatnē pasēdētu „Dīvāniņā” (tā savā lokā tika dēvēta Dzirnavu ielas „Klondaika”). „Kad „Dīvāniņš” pārtapa par „Olimpiju”, joprojām tur gāju. Tagad „Dīvāniņa” vietā ir kreļļu veikals, bet blakus kaut kāds „Zaķis” vai „Trusis” atvēries. Tur ir jauki, bet tā nav tāda vieta, lai vakarā kāptu lejā. Ja „Dīvāniņš” joprojām pastāvētu, tad gan es droši vien nokāptu, jo tur bija sava kompānija, kas vakaros salasījās – viens kinooperators, mākslinieks un vēl daži savējie,” – pārmaiņas Dzirnavu ielā apstāsta Mārtiņš. –„Mani nekad nav saistījusi krogu apstaigāšana, bet es varu un šad tad piedalos. Vislabāk man patīk kā tas bija jaunībā – kādam dzīvs brīvoklis, senči kaut kur aizbraukuši. Bija laiks, kad te viss notika, te bija tā vieta, kur visi nāca. Nav vairs laika. Nākošajā dienā jānes laukā pudeļu kalni un jātīra. Var to darīt, bet nav vairs laika. Vienreiz gadā jau var kaut ko uzrīkot, bet tā kā kādreiz vairs negribās.”

Atkal aizrunājamies par bohēmu. Mārtiņš domā, ka bohēma nav alkohols un sievietes, bet gan vide, kurā rodas jaunas idejas, tiek risinātas sarunas par lielajiem jautājumiem, mākslu un dzīvi līdz atkal gaišs un atkal tumšs… „Bohēmisti pulcējas paši sevis dēļ, nevis lai dzertu un uzdzīvotu, bet šī vide pievelk, un sievietes pielido pašas kā uz medu.”
Pirms desmit gadiem Mārtiņš man stāstīja: „No rītiem vispirms izsviežu ārā meitenes, kas šeit palikušas. Dažreiz gadās tādas problēmas. Kāpēc meitenes neiet mājās?” Jautāju – kā tad tagad ar tām meitenēm ir? Viss esot mainījies, pēdējā laikā te nākot tikai skolnieces, kuras pēc nodarbībām ejot projām. Arī tagad pēc pusstundas sāksies nodarbība, un viņas atkal atnāks un aizies. Apjautājos, vai viņš nevēlas vienu, kura atnāk un paliek? „Tas ir noslēpums, varbūt arī gribu. Nezinu, kā būtu, ja būtu,” izvairīgi atbild Mārtiņš.

dzīve ceļā

„Rīga – Liepāja”
Kaut arī dzimis un audzis Rīgā, Mārtiņš par savu iedvesmas pilsētu uzskata Liepāju, kur, būdams garmatains hipijs, mācījies mākslas skolā. „Ar Liepāju man ir tā, kā Knuts Hamsuns rakstījis par Kristiāniju: „…šī dīvainā pilsēta Kristiānija, kas katram atstāj savu zīmogu…” Es tā varētu teikt par Liepāju.”
Mārtiņš gribētu dzīvot Liepājā, bet nevarot atļauties tādu greznību. „Tur nevar naudu nopelnīt, lai varētu izdzīvot. Nopelnu naudu Rīgā, lai varētu aizbraukt padzīvot Liepājā. Es nemāku izskaidrot to Liepājas pievilkšanas spēku. Man patīk, ka Liepāja ir tik liela, cik viņai vajadzēt būt. Viņa nedrīkst būt lielāka, mazākai arī viņai nevajadzētu būt. Tas ir tāds cilvēciskais mērogs, kur es jūtos ļoti ērti un komfortabli, visur var pagūt aiziet, viss ir ap stūri, blakus, un vēl jūra. Man tur nekā netrūkst. Nu, labi, varbūt tur kaut kādu īstu franču bageti nevar nopirkt tajā brīdi, kad iegribās, bet tagad arī to var, jo franču kafejnīca atvērusies. Lai es Rīgā aizietu uz teātri vai koncertu, tas ir gabals, man ir jārēķina, kad iziet no mājām, lai tur laikā nokļūtu, bet Liepājā es uz teātri eju žaketē, man nav jāstāv rindā pie garderobes, jo tas ir divu minūšu gājiena attālumā no Bāriņu un Pumpura ielu stūra, kur es mitinos. Grēks būtu teikt, ka Rīga man nav mīļa, bet šī pilsēta man tomēr ir par lielu. Liepājā vienlaikus ir gan tā dzīvība, gan tas klusums, piecas minūtes – un es jau esmu pie ezera.”

Aijas Bāliņas foto

Pēdējos divus gadus Mārtiņš strādā par pasniedzēju Liepājas Universitātē, tāpēc atkal daļa dzīves paiet ceļā tāpat kā tolaik, kad viņš pasniedza Kauņas Mākslas institūtā Lietuvā. Brīvībai ir liela vērtība, kad pats sev esi kungs, uzskata Mārtiņš un prāto, ka bezizejā varbūt arī spētu strādāt darbu ar noteiktu darbalaiku, bet ir laimīgs, ka viņam tas nav jādara. „Kad ir lekcijas Liepājā, tad agri jāceļas un jābrauc ar pirmo autobusu. Tajās reizēs nākas sevi piespiest. Bet pasniedzēja darbs ar jauniešiem ir ļoti interesants, jo visu laiku esi tajā mākslā iekšā, klāt pie procesa, kā tas radošais cilvēks veidojas un attīstās. Daudz kas tur ir tāds, ko es citādi neredzētu, neiepazītu, arī pats mācos no viņu domāšanas veida un pasaules uztveres. Studenti ir atvērti, viņi dalās pieredzē un runā par to, ko dara, jo viņiem tas ir svarīgi, viņi vēl šaubās par savām spējām. Pieredzējuši mākslinieki vairs nerunā un nedalās, jo baidās, ka kāds var nozagt ideju vai nesaprast, viņiem tas nav vajadzīgs. Saviem audzēkņiem esmu kā kolēģis, kurš ir mazliet vecāks un pieredzējušāks. Tu jau vari mācīt tikai to, ko pats zini, kam esi gājis cauri un par ko esi daudz domājis. Tā ir tava bagāža, tavs koferītis, kas tev ir. Tad tu atnāc, to savu koferīti atver un ņem ārā, kas studentam ir vajadzīgs.”
Jautāju Mārtiņam – vai gleznot var iemācīt? „Var iemācīt. Gleznot varbūt grūtāk, bet zīmēt noteikti var iemācīt. Nevar iemācīt spējas, krāsu izjūtu, kaut kādus smalkumus, bet visiem jau nav jāglezno vienādi. Izpratni par telpu un formu, tās pamatzināšanas, kas nepieciešamas, lai attīstītos tālāk, iemācīt var. Citam tas iet ātrāk, citam lēnāk, bet galaiznākumā visi iemācās.”
Ja Mārtiņš būtu bagāts, viņš dzīvotu Liepājā. Tur viņam būtu darbnīca kāda Kuršu vai Graudu ielas nama bēniņos, varot arī Jūrmalas parka tuvumā, un vēl jahta, jo kur gan citur viņš to lielo naudu liktu. Tad viņš kaut kur pietauvotos, lai pārāk nešūpo, un tikai gleznotu un gleznotu. Varbūt kādreiz uz Gotlandi vai Skandināvijas šērām aizkuģotu.

„Rīga – Kauņa”
Mārtiņš bija Mākslas Akadēmijas pēdējā kursa students, kad viņu uzaicināja strādāt par pasniedzēju Kauņas Mākslas institūtā (tagad Viļņas Mākslas akadēmijas Kauņas fakultāte). Lietuva uz vairākiem gadiem kļuva par viņa māksliniecisko patvērumu, kur varēja realizēt to, kas tolaik nebija iespējams Latvijā. Un tomēr tā bija trimda, kaut arī viņš to izvēlējās pats. „Kauņā pirmo reizi es iebraucu naktī, mani sagaidīja mākslinieks un draugs, kurš uzaicināja piedalīties viņa idejā, man viss bija svešs, es nezināju valodu, varēju runāt tikai krieviski. Tad pagāja kāds laiks, un, vienā brīdī sēžot leišu mākslinieku kompānijā, pēkšņi sapratu, ka spēju lietuviski pateikt joku, ko visi saprot un par kuru smejas…” Bet maršruts „Rīga – Kauņa” Mārtiņam ievilkās uz daudziem gadiem. Sievietes dēļ, protams.

Mārtiņš Krūmiņš 2014. gada pavasarī savā darbnīcā

„Sievietei var būt skaists gredzens, kleita, rokassomiņa, bet arī tautība sievieti grezno. Vīrietis var būt bez tautības, bet sievietei ir jābūt tautībai. Tas viņai dod vēl vienu krāsu. Mīlestība atnāk, kad tu esi tai gatavs. Tas ir kā ķīmijā – kad ir divi trauki un tos salej kopā, tad notiek reakcija. Ja tajos traukos nekā nav, tad nav, ko liet, un nekas nenotiek, bet, ja tajos traukos ir kaut kas sakrājies, un, ja vēl sieviete ir skaista, viņai ir šī papildu rota – tautība, tad tā reakcija notiek ātrāk. Tur bija pilns spektrs: kaislība, mīlestība, nodevība, šķiršanās. Mani dvīņi – Vīgante un Mintauts – ir mīlestības kvintesence. Žēl, ka sieviete vairs nepiedalās šajos svētkos. Svarīgāk ir mīlēt, nevis būt mīlētam, bet mīlēt nevar bezgalīgi, beidzas pulveris. Cīņa ar sievieti sākas, kad viņa pārvēršas par pūķi. Ar pūķi vīrietis prot cīnīties, ar sievieti ne. Nodevību var piedot, bet piedošana ir atbilde uz vārdu „piedod”, ja kādam to vajag. Citādi nav jēgas. Esmu mīlējis, esmu aplauzies, esmu bijis uzticīgs līdz zināmai robežai, pat bijis lepns, ka esmu uzticīgs. Daudz kas labs ir bijis, es zinu, ka vēl būs. Ir svarīgi, ka proti novērtēt bijušo, bet nevajag ieslēgties nostalģijā.”
Pa šiem gadiem Mārtiņa dvīņi ir izauguši, viņi runā gan latviski, gan lietuviski. Vasaras viņi pavada kopā ar tēvu un reizēm rokās paņem arī otu, kaut arī par mākslinieku neviens no viņiem nevēlas kļūt. „Meitai patīk gleznot, bet puika vienreiz apsēdās un uztaisīja ļoti labu bildi,” gandarīti piebilst Mārtiņš.

māksla, mūza un sievietes mirstīgās

Mārtiņš uzskata, ka māksla ir laicīga, un tur ir tās vērtība. Bet tikai kontekstā ar laiku. „Ja esi īstajā laikā, īstajā vietā – viss notiek. Māksla ir kā dabas parādība tāpat kā zibens, pērkons, lietus, vētra… Ir cilvēki, kas to redz, un ir cilvēki, kas to ne tikai redz, bet arī saprot. Mākslinieks nerada, viņš ir kā starpnieks, kā tulks, kas pamana, ieliek formā un parāda citiem saprotamā veidā.”

Dažus savus darbus Mārtiņš uzskata par stūrakmeņiem. Varbūt citu acīs tiem nav lielas vērtības, bet viņam tie ir paši mīļākie. Tos nevienam negribas pārdot. „Nekad nevienu ideju nevar realizēt līdz galam. Dažreiz izdodas uzgleznot sajūtas, tā brīža redzējumu. Tad jūtos kā zeltracis, kurš atradis dārgakmeni. Gleznojot vienu un to pašu vēlreiz, tas būs jau citādāk, varbūt labāk, bet tā kā iepriekš – vairs nekad. Ļoti mīļa ir viena maza bildīte no Liepājas mākslas skolas laikiem, Ventspils vecpilsētas ieliņa, vēl dažas. Es jau esmu tāds abstrakcionists, bet man ir liela bauda gleznot dabā. Tas ir tāpat kā ar makšķerēšanu. Makšķerniekam un ainavu gleznotājam domāšana ir līdzīga, makšķernieks analizē upi, es – ainavu. Jāzina, kurā brīdī apstāties, kur iemest makšķeri. Ir jau kaut kāda pieredze un jušana, ka tur tai zivij jābūt. Jāprot atminēt tas motīvs, kas tavai pasaules uztverei varētu būt veiksmīgs. ”
Kurzemes mazpilsētu ainavas sakrājušās, braukājot pa plenēriem, bet Parīze gleznās iemūžināta, nodzīvojot tur divus mēnešus.

„Biju Parīzē pirmo reizi. Visu gribējās redzēt, izstaigāt, fotografēt.  Vēlētos tur vēlreiz atgriezties. Tas laiks bija pārāk īss.” Pēc atgriešanās Mārtiņš tur  tapušās gleznas atrādīja galerijā “Māksla” īpaši Parīzei veltītā izstādē , bet vēlāk tās bija skatāmas Basteja Pasāžā.  Diemžēl ar Parīzes  gleznām saistās arī pavisam nelādzīgs notikums. Kad tās bija izstādītas Basteja Pasāžā, viens mākslas mīļotājs trīs gleznas aiznesa sev līdzi. Tikai vienu no tām Mārtiņam izdevies atgūt, jo kāds draugs to pamanījis izliktu pārdošanai sludinājumu portālā. Gleznas pārdevējs gan izrādījies tikai uzpircējs, kurš tirgojis tālāk, tāpēc pārējo divu nozagto gleznu liktenis joprojām nav zināms.
Klasisko glezniecību var uzskatīt par vienu no Mārtiņa radošās daiļrades posmiem. Pagājušajā vasarā Liepājas galerijā „Promenāde” izstādē „Sēņu vīns” redzamie darbi jau liecināja, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi arī Mārtiņa gleznošanas maniere.

„Es no tā reālisma šobrīd esmu aizgājis, nezinu, uz cik ilgu laiku. To, ko gleznoju šobrīd, varētu nosaukt par realitātes inspirētu abstrakciju. Atmodināta vizuālā iztēle aizrauj un bieži aizved tālāk, prom no satura. Tajā brīdī sāk darboties tēlainā domāšana. Man ar to pietiek, lai rastos iecere kādai abstraktai gleznai. Tad iesākumā ir vērts daudz fotografēt un gleznot akadēmiski, tā krājot iespaidus un ļaujot tiem nogulties zemapziņā. Vēlāk tie pārtop abstraktās metaforās un jau vizualizētās plastiskās kompozīcijās. Esmu pamanījis, ka robežas starp abstrakto un reāli atpazīstamo bieži nav strikti noteiktas, bet ir plūstošas un reizēm pat nemanāmas. Es uzskatu, ka mākslinieks ir nedaudz zinātnieks, kas arī pēta pasauli, bet dara to iracionāli. Abstrakta glezna jau nav tikai personisko jūtu izplūdums, bet arī kāda jauna atklājuma abstrakta ikona, kurā uzmanība tiek koncentrēta uz it kā netveramo, bet būtisko. Tas ir kā stāsts par Mēness neredzamo pusi, kad gleznas forma un saturs kļūst vienlīdz svarīgi, vai pat forma var būt tā, kas veido jaunu saturu. Aizdomājos, ka abstrakcija ir tikai pagaidām mums nezināmā, neatpazīstamā vai neesošā realitāte, līdzīgi kā sēņu vīns, par kuru neko nezinām. Ja kādā dienā sēņu vīns tiks radīts, šī abstrakcija pārtaps realitātē.”
Mārtiņš ir ne tikai gleznotājs, bet arī fotogrāfs. Jau akadēmijas laikā viņu interesējusi fotoabstrakcija, tagad esot atkal pie tās atgriezies, lai gan pēdēja laikā vairāk tomēr gleznojot, nevis fotografējot.

Ar ko gan citu lai vēl runātu par mūzām, ja ne ar mākslinieku. Mārtiņa darbnīca ar savu īpašo auru tā vien prasās pēc kādas ēteriskas, netveramas un mistiskas būtnes klātesamības. Tomēr, izrādās, ka ar mūzām nemaz tik vienkārši nav.

Šobrīd Mārtiņa mūza ir abstrakta un nav iemiesojusies reālas sievietes tēlā, bet viņš domā, ka par mūzu var kļūt arī dzīva sieviete ar miesu un asinīm. Arī tā reiz esot bijis. Sievietes spējot gan iedvesmot, gan iznīcināt. Tāda esot viņu daba.
„Dažreiz, kad atnāk mūza, es viņu dzenu prom. Citreiz es iedzeru, tad viņa apvainojas un pati aiziet. Ja trīs dienas negribas gleznot, tas ir normāli un pat veselīgi, bet ja trīs gadus negribas gleznot, tad laikam tu esi slims un ir jāiet pie ārsta. ”
Īsti skaidrībā ar mūzām Mārtiņš tomēr vēl nav ticis. Viņš zina, ja nav iedvesmas, tad var gruntēt audeklu un vilkt uz rāmja, pa to laiku izdomāt, ko gleznot, un noskaņoties, tādā veidā to mūzu saukt un pielabināt.

Ar reālajām un mirstīgajām sievietēm skaidrības esot vēl mazāk. „Tur saslēdzas viss kopā. Ja sieviete man patīk, tad viņa var izskatīties vienalga kā, tam nav nozīmes, varētu būt arī melna. Kad notiek klikšķis, to riteni vairs nevar apstādināt, viņš tālāk ripo pats, atliek tikai ļauties un mēģināt pārāk stipri neapdauzīties. Vienu gan esmu sapratis, ka nav tā, ja tu kaut ko ļoti gribi, tad tā arī notiek. Varbūt es par maz ticu, varbūt pēc pāris gadiem ticēšu vairāk. Tagad ir labi tā, kā ir. Vienatnē varu labāk saprast, ko es pats gribu. Ja blakus ir sieviete, viņa mani apbur, un man liekas, ka es visu laiku viņu gribu.”

Iemīļotais sieviešu vecums Mārtiņam ar gadiem būtiski nemainās – kas patika septiņpadsmit gados, tas arī tagad, pašam vecākam kļūstot. Viņš domā, ka skolotāji nenoveco, jo blakus vienmēr ir jauni cilvēki, kuri aplipina ar savu jaunības enerģiju. Tāpēc Mārtiņš joprojām nepagurst, skrienot līdzi jaunām meitenēm. „Man tas joprojām ir interesanti, kaut arī nekādu jaunu pasauli viņas man neatklāj, to pašu pasauli, kura man patīk.”

Kad mēģinu izlūrēt darbnīcas kaktus, Mārtiņš atzīstas, ka arī viņam esot tādas bildes, kuras viņš pagriež pret sienu vai aizbāž aiz skapja un nevienam nerāda. Ja pēc laika glezna joprojām liekas draņķīga, tad viņš pa virsu glezno jaunu. Tomēr gadās arī tā, ka glezna nostāvās, un tad viņš zina, ko ar to darīt tālāk. Te Mārtiņš izstāsta kādu gadījumu no Ģirta Muižnieka pieredzes, kurš pabeidzis gleznu tikai ar skatīšanos. „Ģirts uztaisīja vienu bildi, bet kaut kas viņam tur nepatika, tāpēc nobāza gleznu aiz skapja. Pēc laika izvilka ārā, vēl kaut ko paķēpājās, bet atkal noglabāja tālāk no acīm. Pagāja vairāki gadi, kādā dienā Ģirts uzdūrās paša agrāk izbrāķētajai gleznai, skatījās, skatījās uz to un saprata – gatavs! Tā arī notiek. Varbūt kādreiz esi aizskrējis laikam pa priekšu un pats vēl nespēj novērtēt, ko esi radījis.”
Mārtiņam pēdējie darbi vienmēr liekas labāki par iepriekšējiem, jo ir pārliecība, ka tagad ir vairāk zināšanu. Visdārgāk pārdotā glezna viņa paša acīs nav vislabākā. „Tirgus cena nekad nesakritīs ar darba reālo vērtību,” uzskata Mārtiņš, – „Gleznas savu īsto vērtību iegūst tikai ar laiku.”

aiziet mežā

Vasarās Mārtiņš vislabprātāk aiziet mežā. „Skaisti ir aiziet, vēl skaistāk – atgriezties. Es iekāpju laivā, un upe mani nes projām no visa arvien tālāk un tālāk. Tur mežā es jūtos kā īsts vecis, man pie sāniem ir duncītis, un tur ir citas eksistenciālas problēmas – ir jānoķer zivs un jāatrod sēne, lai būtu, ko ēst. Kad izlienu no meža tāds bārdains un noaudzis, spēju ieraudzīt pilsētu pavisam citādāku, jaunās krāsās – kā pirmo reizi. Pat „Rimi” spēj atstāt iespaidu kā pilsētvides simbols. Un meitenes ielās ir kļuvušas vēl skaistākas. Tagad skrējiens ir kļuvis straujāks, nav vairs bijis tādas brīvas vasaras, kad var divas nedēļas braukt ar laivu. Visu laiku kaut kas jādara, vēl uz plenēru ar skolniekiem jāizbrauc laukā no pilsētas, un vasaras kļuvušas tik īsas.”

„Mēs ar brāli divu gadu laikā pa sestdienām, svētdienām māju uzcēlām Liepājas novada Bernātos. Tā bija tāda sevis pierādīšana, ka mēs ar savām rokām varam arī māju uzcelt. Nu tā ir gatava ar visu interjeru un pat gleznām pie sienām, nosaukta par viesu māju „Sīpoli” un gaida savus ciemiņus.”

garšvielas

Par vienu no būtiskākajām dzīves garšvielām Mārtiņš uzskata draugus. „Vecie draugi nekur nepazūd, tikšanās biežums šajās attiecībās neko vairs nespēj izmainīt. Tās balstās uz kopīgām interesēm un līdzīgu izpratni par lietām. Ja neviens savā attīstībā neapstājas, tad, satiekoties pēc laika, atkal ir interesanti, jo tu domā par to pašu, bet jau citā pakāpē. Tomēr nekas dzīvē nestāv uz vietas, viss plūst un mainās. Ir arī tādi senie draugi, kuri kādās krustcelēs aizgājuši pa labi vai kreisi, un mēs vairs neesam uz viena ceļa. Tad paliek tikai atmiņas par kopā noieto posmu, bet jaunas kopīgas intereses vairs neveidojas. Ik pa brīdim klāt pienāk kāds jauns draugs, un viss atkal turpinās.”

Brīvajos brīžos Mārtiņam patīk uzspēlēt basketbolu. Esot jāsporto kaut vai tāpēc, lai varētu uzkāpt līdz savai darbnīcai, izcelt meiteni no laivas un aiznest līdz ugunskuram. Spēle esot kā saruna, tā iemācot saprasties bez vārdiem. „Tu iemācies zaudēt un iemācies uzvarēt. Tas ir pārbaudījums ar uzvaru un zaudējumu.”

Kad brālis sev nopircis jaunu slēpošanas ekipējumu, viņš vecās slēpes atdevis Mārtiņam. „Pamācīja, pamēģināju, aizgāja, draugi pasauca līdzi uz Austriju. Līdz tam man riebās ziema. Kad sāku slēpot, arī ziema sāka patikt.”

„Bez mūzikas dūmo krāsnis,” saka Mārtiņš smejoties, – „Man patīk rokmūzika, kas nav angliski, piemēram, ungāru, poļu, leišu, rumāņu roks. Tu nesaproti vārdus, bet tas pat nav būtiski, jo katrai valodai ir sava fonētika, savs skanējums. Šobrīd esmu leišu roka fans, Latvijā laikam nevienam nav tik liela lietuviešu rokmūzikas kolekcija kā man.”
Kad Mārtiņš bija students, viņam patika ļoti daudz kas, bet, laikam ejot, paliek arvien mazāk to lietu, kas spēj pārsteigt. Ar gadiem cilvēks kļūst izvēlīgāks.

laimes piestātnes

„Laime ir ideāls, uz kuru tiekties. Baidos pateikt, ka esmu bijis laimīgs, tad zūd jēga, nav vairs uz ko iet. Tādas lielas un mūžīgas laimes nemaz nav, ir tikai laimes piestātnes: mīļotā sieviete, Latvijas neatkarība, bērnu piedzimšana, kad tēvs pasaka „Tā bija forša bilde, ko tu uztaisīji.” Pēdējos gados klāt nākusi vēl viena piestātne – atgriešanās Liepājā.”

Esot jau pāri piecdesmit gadu slieksnim, Mārtiņš joprojām nezina, kā būtu pareizi jādzīvo. Ja pagātnē varētu kaut ko mainīt, iespējams, viņš tagad rīkotos citādāk kā toreiz. Tikai beidzoties kādām attiecībām, Mārtiņš mēdz aizdomāties, ka varbūt nav gudri kaut kam pieķerties, jo, iespējams, viņš ir šīs parādības nozīmību savā dzīvē krietni pārspīlējis. „Cilvēks ir domājoša un jūtoša būtne, varētu gribēt kaut ko paturēt, būt paturētam. Bet kas mums vispār pieder – vai tā konjaka glāze uz galda, vai pēdējā modeļa fotoaparāts, vai otrs cilvēks? Viss ir uz pietiekoši īsu brīdi. Man dažreiz gribas apstāties, palikt uz vietas, vairs nemeklēt, jo no meklēšanas nekas nav atkarīgs.”

Mārtiņš domā, ka joprojām visu var sākt no gala, ka viss vēl ir iespējams. Tās aizgājušā vilciena sajūtas viņam nav vēl nevienā dzīves pozīcijā. „It kā jau es dažreiz iedomājos par to, bet tas ātri aizmirstas. Nav jēgas dzīvot bez pārliecības, ka viss vēl ir priekšā.”

Skats no darbnīcas loga, Mārtiņa Krūmiņa foto

pēcvārds

Silta kā piens ir nakts – toreiz, pirms desmit gadiem –, kad mēs atstājam izdzertās glāzes „Dīvāniņā” uz galda un izejam naksnīgajās ielās. Pa ceļam Mārtiņš man stāsta par gruzīniem. „Gruzijā vecie vīri augām dienām sēž uz soliņa un smaida, noskatoties uz jaunajiem, kas skrien un plosās. Paiet laiks, tie jaunie nonāk uz tā paša soliņa un arī smaida. Viss atkārtojas. Es gribētu apstāties kaut kur pa ceļam uz to soliņu.” Uz ielas stūra Mārtiņš atvadās no manis lietuviski – gerai, un attālinoties viņa siluets lēnām saplūst ar vasaras nakts tumsu.

Tā ir kāda cita reize. Mēs – es, Mārtiņš un Alekss – sēžam kādā lētā Vecrīgas ieskrietuvē. Ārā snieg. Mazās piepīpētās telpas un alkohola sasildīti, pamazām kļūstam sentimentāli un sākām gremdēties atmiņās, līdz vienā mirklī atskāršu, ka viņi abi ir atgriezušies Kauņā un savā agrīnā jaunībā. Atceroties cilvēkus, izstādes, gleznas un fotogrāfijas, senus atgadījumus un piedzīvojumus, viņi ved mani sev līdzi uz vietu un laiku, kur es nekad neesmu bijusi, bet kur jūtos tik pārsteidzoši labi. Uz rīta pusi viens no viņiem pavēsta, ka esmu ieskaitīta viņu old school. Vairs nav svarīgi, kas mēs viens otram sākumā bijām, tagad mēs esam čomi, un tā būs vienmēr.

Ir 2014. gada pavasara dienas pēcpusdiena. Ik pēc dažām minūtēm iedžinkstas Mārtiņa darbnīcas durvju zvans, cita pēc citas uz nodarbību ierodas skolnieces. Mūsu sarunas laiks ir beidzies. Prom ejot, vēl atskatos uz logu ar nemainīgo ainavu un nodomāju – kas zina, vai vēl kādreiz te atnākšu. Dzīve ir kļuvusi steidzīga.

Tā nē! Tas neder. Labāk zīmēsim citu bildi – esam visi te atgriezušies, varbūt jau pavisam sirmi vai no bērēm nākdami, jo kāds čoms nav izvilcis ilgāk, bet mēs neraudam un neapraudam, mēs vēlreiz svinam dzīvi un kopā sagaidām vēl vienu rītausmu klusu.