LIENES IELAS SVĒTKI
Sestdien Rīgā pirmo reizi tika svinēti Lienes ielas svētki. Šogad tie bija veltīti Lienes ielas atdzimšanai un diviem ar Grīziņkalnu saistītiem notikumiem – «Latviešu strēlniekiem 100» un «Ugunsdzēsībai Latvijā – 150». 1870. gadā, kad izveidoja Lienes ielu, kuru kādu laiku sauca arī par Helēnas ielu, Grīziņkalns vēl tika dēvēts par Smilšu kalniem. Strādnieku un amatnieku rajons ar unikālo koka apbūvi savu īpašo gaisotni nav zaudējis arī šodien. Te dzīvei ir cits ritms un citi likumi.
Kad Nacionālo Bruņoto spēku orķestris bija jau nospēlējis, ugunsdzēsēji un skursteņslauķi ķiveru un pogu spozmi izrādījuši un izklīduši, Lienes ielā iegriezās arī Mums Patīk un pavēroja, kas tur notiek. Ieliņa bija ļaužu pārpilna, īpaša sajūsma par svētkiem bija vērojama bērnu sejās, jo viņiem bija sarūpētas dažādas radošas izklaides. Vienīgais skursteņslauķis, kas vēl bija sastopams, atradās nepārtrauktā laimes kārotāju ielenkumā, kuri raustīja viņa spožās pogas. Pa ielu pastaigājās dažas ļoti elegantas dāmas. Uz skatuves uzstājās mūziķi. Viens no viņiem savu uzstāšanos pieteica ar vārdiem: „Ko mīlu, par to dziedu. Ko dziedu, to mīlu.” Ielas malās rosījās tirgotāji, bet tās abos galos varēja gan paēst, gan iedzert. Pārāk ilgi nepalikām, tāpēc nevaram izstāstīt – kā šie svētki beidzās. Pirms Lienes ielas izstaigāšanas iegriezāmies turpat blakus esošajā Rīgas Sv. Pāvila baznīcā, bet atpakaļ ceļā pastaigājām pa atjaunoto Ziedoņdārzu un apciemojām Mūrnieku un Matīsa ielu stūrī mītošos paziņas – mūrnieku un skursteņslauķi. Neskatoties uz blakus notiekošajiem svētkiem, viņi savu atrašanās vietu un pozu nebija mainījuši.
Dalāmies savos fotoiespaidos.
