Sandra Marta Grudule: ezerā jukusi sieviete

drēgna aizlijusi diena
vēji sāk iegriezt plati
ūdeņu acis vēl vaļā
un tur viņa stāv –
prātā jukusi sieviete
ar visu mēteli
miglā kūpošā ezerā
iebridusi līdz pleciem

runā ka Augusta puča dienā
viņai esot gandrīz nomiris bērns
tagad sajukusi pavisam
naktīs neaizverot vairs acis
sēžot pie bērna gultas
sargājot lūdzoties raudot

viņu gribēja aizvest uz Jelgavu
lai dabūtu atkal pie prāta
nesavaldāma plosījās
asinīs saskrāpēja sev seju
piesauca bērnu bez tēva
kaut kur Latgalē zaudētās mājas
vajāšanu un bēgšanu
uz svešo Zemgales malu
kur nepazīstot nevienu
dienas naktis kā dūksnājā slīkstot
ārsts sadeva stipras zāles
bet tur viņa stāv –
prātā jukusi sieviete
ezerā novembrī viena

ļaudis met līkumu viņai
kaut ko tik smagu tik melnu
kā aizlūzušu spārnu
viņa velk ar trauslo stāvu
kādu aizvainojumu kaunu
kādas neizdibināmas sāpes
izģindusi kā nāve
acīm degošām drudzī kurtām
kur tādai ir bijušas mājas
no kurienes viņai tas bērns

iebrēcas putns pār ezeru skrejot
satrūkstas sieviete griežas uz krastu
izaug atpakaļ cilvēka augumā
un tur viņa aiziet pār lauku
atcerējusies savu bērnu
vai varbūt ceļu uz mājām
aiz viņas paliek slapja sliede
vēl ilgi virs ūdens ķērc putni