Aiziet vasarā

Aiziet pa īstam vasarā. Pa svelmainas saules nokaitētu putekļainu lauku ceļu tikt līdz akai, līdz slieksnim, kur apsēsties, atvilkt elpu un veldzēties. Un palikt tur kaut brīdi. Ļaut rītos sevi modināt trakajam gailim vai uzbāzīgajiem saules stariem, kas bezkaunīgi agri lien iekšā caur pieputējušām gardīnēm. Vairoties no nātrēm, pa rasu brist uz ķemertiņu aiz kūts. Apvārdot mājas sargu, lai neaparej katru reizi. Saēsties zemenes no dobes tā, lai visai garajai ziemai gana. Iebrist pļavā, upē, ezerā, mežā, purvā… Laiskā bezrūpībā ganīt mākoņu aitas debesīs. Klausīties lietus bungāšanā pa jumtu un skatīties kā plīst burbuļi peļķēs. Baidīties no pērkona dārdiem un zibeņu šautrām. Pēc negaisa ieraudzīt varavīksni. Bezmiega naktīs staigāt pa ābeļdārzu un klausīties klusumā. Pakaukt uz pilnmēnesi kā vilkam. Aprunāties ar svētbildēm pie istabu sienām. Izšķirstīt senos fotoalbumus. Nopaijāt visus kaķus un izjāt ar zirgu. Izsmaržot visas puķes. Piedzīvot burvīgus saulrietus un paņemt sev līdzi. Ļauties vasaras pieskārienam.