Pamācība neaizmiršanas mākslā

Gluži nejauši pie Mums Patīk nonāca amerikāņa Maika Rouda (Mike Rohde) grāmata “The Sketchnote Handbook. The Illustrated Guide to Visual Note Taking”. No pirmā acu uzmetiena nekā nevar saprast. It kā bērnišķīgi švīkājumi, it kā kaut kādas shēmas un diagrammas, it kā karikatūras, papildinātas ar aprautām frāzēm. Palasīju, ja vien to var nosaukt par lasīšanu, – teksta grāmatā ir loti maz. Un, jāatzīst, ieinteresēja – varbūt ne tik daudz pati grāmata, bet ideja, kas ir tās pamatā, kaut gan arī ideja nav ne oriģināla ne īpaši svaiga.

pieziimjskicesApzīmējumu sketchnote droši vien visprecīzāk būtu tulkot kā „piezīmjskice”. Kas īsti ir piezīmjskices? Mēs visi lietojam blociņus, kladītes, piezīmju grāmatiņas, līmlapiņas. Pavisam ikdienišķa darbība – uzmest uz lapiņas, piemēram, bezgala gaišu ideju, kas iešāvusies prātā un kuru noteikti vajag pierakstīt, lai tā nepagaist. Saplānot svarīgu sarunu. Izkonspektēt lekciju, kādu rakstu vai grāmatu. Un tā tālāk. Mēs pierakstām, pat īsti neapzinoties, ko un kāpēc darām. Galvenais – lai neaizmirstas. Gan jau kādreiz noderēs.

Un te – pauze pārdomām. Atkārtosim: galvenais – lai neaizmirstas. Aizmirst visnepieciešamākās lietas, nemaz nerunājot par sarežģītām teorētiskām konstrukcijām vai prāta lidojumiem ēteriskos augstumos, – tā ir bezgala cilvēciska īpašība. Maiks Rouds piedāvā pierakstīt tā, lai neaizmirstos. Lai fakts, notikums, informācija ieāķējas atmiņā un zibens ātrumā izlien laukā, līdzko acu priekšā nonāk attiecīgā pirms mēnešiem vai gadiem aprakstītā lapiņa.

Autors stāsta, kā viņš nonācis līdz piezīmjskiču idejai. Pamatā bijusi vilšanās. Maiks Rouds dažādos pasākumos vai darba sanāksmēs pēc iespējas smalkāk mēģinājis pierakstīt un izkonspektēt citu teikto, taču gala iznākumā viņa piezīmju grāmatiņās krājušies pagalam sarežģīti un nevajadzīgām detaļām piesātināti teksti, turklāt uzmesti galīgi ķeburainā rokrakstā. Vēlāk tos vairs nav gribējies pārlasīt, bet, ātrumā pārlaižot acis, no tekstiem nekā nav varēts saprast. Loģisks jautājums: kāda gan jēga šādām piezīmēm, ja pēcāk vairs negribas pie tām atgriezties? Atbilde arī loģiska – jēgas nav nekādas. Ja nu vienīgi izpildīta pienākuma sajūta, ka darīts viss, lai tomēr neaizmirstos.

Daži padomji piezīmjskiču veidošanai

Viss ir pavisam vienkārši: daži padomi piezīmjskicēšanas mākslā

Ja īsi – Maiks Rouds iesaka šādas piezīmes aizstāt ar uzskatāmām skicītēm, vizuālām piezīmēm, kas ietver ar roku rakstītus teksta fragmentus, zīmējumus, shēmas, citus vizuālus elementus, kādi nu attiecīgajā brīdī liekas piemērotāki, – bultiņas, ierāmējumus, dažāda izmēra burtus un visu ko tamlīdzīgu. Sarežģītu ideju bieži ērtāk un, galvenais, uzskatāmāk ir izteikt ar vienkāršu zīmējumu, nevis ar garu aprakstu. Mākslinieka ķēriens it nemaz nav no svara – gluži tāpat, kā, uzšņīpājot, teiksim, rīt izdarāmo darbu sarakstu nav vajadzīgs rakstnieka ķēriens. (Gan jāpiebilst, ka grāmatas autors pats ir mākslinieks un dizainers, tāpēc viņš tomēr dod dažus padomus, kā ātrāk, smadzenes lieki neapgrūtinot, uzskicēt cilvēku vai kādu ainiņu.) Nav no svara, cik eleganti un estētiski izskatās šie zīmējumi un vai kāds tos vispār saprot. Galvenais, lai tie autoram atsauktu atmiņā to, ko viņš domājis brīdī, kad zīmējumi tapuši. Maika Rouda idejas labi uztveramas no dažām šepat blakus aplūkojamajām ilustrācijām: pirmajā acu uzmetienā haoss, bet patiesībā tas fiksē autora domu gājienu un attīstību, tāpat arī viņa attieksmi pret piezīmjskicēm – tā ir ne tikai ikdienā noderīga būšana, bet savā ziņā arī izklaidēšanās, kas atbrīvo prātu no pārmērīgi smagnēju domu klātbūtnes.

Gluži tāpat kā, orientējoties apvidū, mēs izmantojam vizuālas kartes vai pilsētas plānu, nevis sīku šī apvidus aprakstu teksta formātā, tāpat arī savās domās ērtāk orientēties ar piezīmjskiču starpniecību. Autors min arī konkrētu piemēru. Eksperimenta laikā 40 cilvēku grupa noklausījusies divas minūtes ilgu monotonu tekstu telefonā. Puse mēģināja piefiksēt teikto rakstiski, otra puse – zīmēja. Izrādījās, ka ļauži, kas zīmēja, iegaumēja par 29% vairāk informācijas. Un šeit ir kāda nianse. Proti, atveidojot informāciju vizuālā skatā, tā tiek analizēta divkārši. To dēvē arī par divkāršo informācijas kodēšanu. Informācija vienlaikus tiek uztverta gan verbāli, gan vizuāli. Kad ir aktīvi abi režīmi, apziņa izveido vārdu un vizuālo tēlu asociatīvo bibliotēku, t. i., vārdus un vizuālos tēlus saista krustu šķērsu saites, kas palīdz informācijai „iesakņoties” smadzenēs. Tāpēc piezīmjskices attīsta domāšanu. Šai sakarā var atcerēties dažādus analogus – tā saucamās „prāta kartes” (mind maps), prezentācijas, kurās tiek izmantoti dažādu izmēru un krāsu šrifti un grafiskie elementi, arī patlaban tik populārās infografikas tās pašas piezīmjskices vien ir, tikai vairāk pārdomātas un pienācīgi noformētas. Taču piezīmjskicēm ir kāda laba īpašība – tās ir mirklīgas, tās nav nepieciešams apstrādāt. Galu galā – visparastākais iepirkumu saraksts, kur dažs svarīgāks produkts atzīmēts ar zvaigznīti vai apvilkts ar rāmīti, arī nav nekas cits kā piezīmjskice, jo tajā tiek fiksēts gan domāšanas process, gan veikta tā analīze, akcentējot svarīgāko.

Jebura pildspalva labāka par situāciju bez pildspalvas

Labākā piezīmjgrāmata ir tā, kura allaž ar tevi

Piezīmjskiču ideju Maiku Roudu tā aizrāvusi, ka viņš ne tikai tām veltījis grāmatu, bet izveidojis arī blogu, kurā aktīvi propogandē savu metodi (un, protams, pie viena reklamē arī savu grāmatu). Tostarp atrodami arī autora pieredzē saņoti prātīgi padomi – teiksim, par to, ka var izmantot visparastāko pildspalvu vai zīmuli, tomēr ieteicams apbruņoties ar dažādu krāsu marķieriem, jo piezīmjskices sastāvā ietilpst arī līniju biezums, savukārt krāsa izsaka arī emocijas un attieksmi. Ja ne citādi – piezīmjskiču tehnikā sarakstīta grāmata par piezīmjskicēm jau pati par sevi ir interesanta un izklaidējoša lasāmviela.

Grāmatu var iegādāties amazon.com, bet tuvāk iepazīties ar Maika Rouda idejām – viņa blogā.