Katalānija. III daļa – ekskursionisms

Katalāņu kultūrā pastāv tāds jēdziens – ekskursionisms. Nosaukums bezgala banāls, taču tas nebūt nenozīmē tūristu bariņu, kas izbirst no autobusa, lai garlaikoti aplūkotu kārtējo klosteri, pili, muzeju, virsotni, parku vai vēl sazin kādu objektu, kuru tūrisma ekonomisti iestrādājuši valsts biznesa plānā, un pēc tam veicīgi speras uz tuvāko krogu. Jēdzienam ir vairāk nekā gadsimtu ilga vēsture, tas parādījās pirmajā Katalānijas atmodas laikmetā un nozīmē vienkārši to, ka ļauži kājām dodas izzināt dzimto zemi – vēl jo vairāk tāpēc, ka pētīt ir ko.

Mūslaikos ekskursionisms atkal populārs – iznāk arī žurnāls Ekskursionisms. Tas var būt kārtīgs pārgājiens – teiksim, 72 dienas pa Pirenejiem, šķērsām pāri visai Pireneju pussalai. Vienas dienas izstaigāšanās pa pasakaini skaistu un civilizācijas pieticīgi skartu apvidu. Izbrauciens ar velosipēdiem. Gājiens pāri Katalānijai. Gājiens apkārt Katalānijai. Kārtīgs kāpiens kalnos – lai to izdarītu, nemaz nav jābrauc uz Pirenejiem, gana daudz kalnu ir arī Katalānijas vidienē.

Neņemos spriest, cik procentu katalāņu nopietni piekopj ekskursionismu, bet par to, cik izplatītas ir šīs izklaides, pārliecinājos, kāpjot lejup no Pirenejiem Nurijas ielejā. Četru stundu gājienā sastapu – neskaitīju, precīzi grūti pateikt – vairākus simtus ļaužu (bija sestdiena – darbdienās šajās teritorijās cilvēkus tikpat kā nemana), kas, aizelsušies un sviedriem noplūduši, lēni un stūrgalvīgi virzījās augšup, kaut gan ar kalnu vilcieniņu šo pašu ceļu varētu veikt pusstundā. Gan tīņa vecuma, gan pensionāri, gan kompānijas, gan vientuļnieki, gan pārmēru apvēlušies un dzīves nogurdināti – izskatījās, ka tiem klājās stipri smagi, gan fiziski attīstīti (vienubrīd garām aizrikšoja – lai rīta aukstumā sasildītos – spīdīgos, slapjos hidrokostīmos ieģērbti apsēstie, kas rāpjas klintīs zem ūdenskritumiem, aizmirsu, kā šo alpīnisma žanru dēvē), vien bērnus nemanīja – lai arī taka iemīta pamatīga, tomēr kāpiens nav no vieglajiem un dažviet arī bīstams, jo lāgiem taka sašaurinājās knapi līdz metra platumam, vienā pusē – klints siena, otrā – krauja kādus septiņsimts metrus uz leju. Taisnību sakot, nebeidzamā sveicināšanās – tak jau kāpēju etiķete – drusku sāka kaitināt, tomēr palīdzēja noskaidrot, ka nedēļas nogalēs Nurijā nav ko meklēt, pārāk daudz ļaužu.

Arī Munseratas klostera klintīs mana ne tik daudz svētceļiniekus un tradicionālos tūristus, cik ekskursionistus, kas, skaidri redzams, ieradušies nevis bučot Melnajai Dievmātei roku vai apmeklēt klostera muzeju, bet izkāpelēties pa stāvajām takām. Alpīnisti gluži vai ķekariem karājas pie gigantiskajām akmens galvām, kādas atgādina Munseratas klints virsotnes; patrāpās ģimene, kurā divi bērņuki, striķos iesējušies, rāpjas klintī, bet vecāki no lejas viņus dresē. Apsēžos uz klintsbluķa uzvilkt elpu – un garām mērķtiecīgā gaitā aizsoļo kāds, šķiet, budists, gludi skūtu galvu, trinkšķinādams austrumniecisku mūzikas instrumentu un pie sevis skaitīdams mantras. Grūti pateikt, vai arī viņš nodarbojas ar ekskursionismu, vai varbūt ieradies Munseratā atbrīvot svēto vietu no kristīgās nešķīstības. Tāpat baikeri Publetas klosterī – moči paliek ārpusē, bet paskarba skata veči, melnās ādās ieģērbti, pievienojas klostera klusuma dienaskārtībai.

Barselonā kādā karšu veikaliņā ceļvežiem pieblīvētie plaukti līdzēja noskaidrot, ka visa Katalānija ir pārklāta ar ekskursionismam paredzētu taku tīklu; lielākoties tās paredzētas kājāmgājējiem, bet ir arī velosipēdistiem. Katram maršrutam tiek piedāvāts arī sīks ceļvedis – detalizēta topogrāfiskā karte, ziņas par uzmanības vērtiem apskates objektiem, norādīts arī aptuvens ceļā patērējamais laiks; turklāt katru maršrutu iespējams iziet dažādos veidos – ja ir iekāriens, vari aizelsies ložņāt pa klintīm, bet, ja vecums vai fiziskā kondīcija to nepieļauj, vari lēnā garā izstaigāties pa ielejām un lēzenām nogāzēm, galamērķis būs tas pats. Vēl kas patiešām patīkami – nekādi tūrisma biroji par lielu naudu necenšas iesmērēt šos gājienus, kāpienus, braucienus. Gribi ar to nodarboties – iespēju gana daudz. Un ļauži tās izmanto.

Katalanija3_Pireneji - 064

Pireneji

Tātad – nodarbojos ar katalāņu nacionālo izklaidi: ekskursionismu. Visupirms – uz Katalānijas dienvidgalu. Taragona (Tarragona,125 000 iedzīvotāju) savulaik bijusi liela romiešu kolonija, bet mūslaikos tā ir tipiska kūrortpilsēta ar nejēdzīgiem viesnīcu kompleksiem gar pašu Vidusjūras krastu un garlaikotu ļaužu bariem.

No romiešu laikiem saglabājies pārsimts metrus no jūras ieplakā iebūvēts amfiteātris, kurā apsviedīgie kristieši, izmantojot bezmaksas būvmateriālus, ap IX gadsimtu iecēluši savu baznīcu komplektā ar mazu kapsētu. Patlaban no baznīcas palikušas tikai pieticīgas drupas, toties amfiteātris pēc neliela remonta no jauna būtu izmantojams gladiatoru cīņām.

Vēl iz romnieku laikiem – gigantiski mūri, 6 līdz 12 metri plati – lai ērti var braukt ar ratiem – un ap 20 metru augsti, pa kuriem iespējams apiet apkārt teju vai pus Taragonai. Mūri saglabājušies pateicoties tam, ka gan viduslaikos, gan vēlāk tos turpināja ekspluatēt kā aizsardzības būves, lāgiem kaut ko pieceļot klāt, jo Taragonu, kā jau ostas pilsētu, mūždien kāds mēģinājis iekarot. Taču romiešu fortifikatoru ķēriens bijis tik izkopts, ka Taragona ir vienīgā pilsēta Katalānijā, kas nekad nav padevusies ienaidniekam, līdz beidzot XIX gadsimta sākumā to ieņēma Napoleons – un arī viņam nācās krietni papūlēties, par ko vēsta mūros ierīkotais muzejs un ko daiļrunīgi apliecina uz mūriem uzstādītie milzīgie XVIII gadsimta lielgabali.

Taragonas katedrāle neparasti dzīvespriecīga. Starojoši smaida Dievmāte, kas drīzāk atgādina padzīvojušu, drusku apvēlušos un krietni ierāvušu provinciālu kundzīti, tikpat starojošs ir Juris, kurš nupat nokāvis pūķi, arī pūķis, spriežot pēc svētlaimīgā purna, jau nokļuvis pūķu paradīzē, bet katedrāles sienā apbedītā bīskapa sejas izteiksme stāsta par mirstīgajiem nesasniedzamu apskaidrības pakāpi, vienīgi suns pie viņa kājām (tolaik mākslinieki gan laicīgām, gan garīgām personām bieži uz viņsauli līdzi sūtīja suņus) pagalam saskumis.

Man nekad nav piemitusi nosliece klejot pa vecām kapsētām, pētīt kapu pieminekļu uzrakstus un gadskaitļus vai atzīmēties pie pazīstamu personu pieminekļiem, tomēr kāda kapa plāksne liekas tik aizkustinoša, ka pavadu pie tās labu brīdi. Tas ir kāds XIV gadsimta grāfs (vārdu neiedomājos pierakstīt, tāpat arī nenoskaidroju leģendas, kas ar viņu saistītas, – kurš grāfs gan iztiek bez savas personiskās mitoloģijas): kārtīgs tēviņš, ieģērbts bruņās, pie sāniem zobens, izteiksmīgi skarbs ģīmis – vārdu sakot, viss kā sevi cienošam bruņiniekam piedien, arī suns turpat pie kājām. Viņam blakus – sieva: ļoti jauna, trausla, apgaroti sapņainu sejas izteiksmi. Taču svarīgākais te ir viņu poza. Ja ielūkojas uzmanīgāk, izrādās, viņi neblenž stingu skatienu griestos. Grāfs un viņa sieva mazliet – bet tomēr – pavērsušies viens pret otru – sejas, augumus, pat kāju purngalus. Grāfa masīvajos bruņuzābakos ieautās kājas reti iespaidīgi kontrastē ar sievas mazajām pēdiņām. Gadsimti zināmā mērā banālajai simbolikai klāj pāri poētisku miglu – anonīmais akmeņkalis vienkārši izpildījis pasūtījumu, bet sanācis spēcīgāk nekā renesanses rafinētajiem intelektuāļiem.

Tālāk vilciens vedina iekšzemē uz Monblanku (Montblanc, 6000 iedzīvotāju), pirmo no mazajām Katalānijas viduslaiku pilsētiņām, ko gadījās redzēt. Patlaban Monblanka – līdzīgi kā Bezalū, Ulota un citas – ir stipri attāla province, taču XIII un XIV gadsimtā tā bija viena no nozīmīgākajām Katalānijas pilsētām, vairāki karaļi to izvēlējās par savu rezidenci – un, kā stāsta, tieši no Monblankas nākuši varenie karotāji, kas karalim Žaumam I ar daiļrunīgo pievārdu Iekarotājs līdzējuši pakļaut Valensiju un Maljorku.

Ierodos vakarā, jau tumsa, tomēr ar kāda laipnīga aptieķnieka palīdzību uzreiz izdodas atrast viesnīcu, turklāt tādu, kas atrodas Eņģeļu ielas Eņģeļu mājā. Nosaukums nebūt nav reklāmas triks tūristu pievilināšanai – viesnīca ieviesusies vecā klosterī, šepat blakus viena no Monblankas baznīcām, tāpēc gluži pašsaprotami, ka pirms daudziem gadsimtiem ļauži te sarunājās ar eņģeļiem. Mūslaikos gan no eņģeļiem ne miņas, vēl ļaunāk – viesnīcai tik plānas sienas, ka no blakus numura dzirdams katrs vārds, nemaz nerunājot par ūdens noraušanu tualetē. Lai arī vēls, uzkāpju pakalnā, kas atrodas pašā pilsētas centrā, un priecājos par pilsētas ugunīm.

No rīta vēl pusstundas līkums pa Monblanku. Uzmanības vērti ir augstie mūri, kas, būvēti laikmetā, kad lielgabali īsti vēl nebija ieviesušies, vēlākajos gadsimtos nav pārtapuši par vaļņiem – laikam Monblanku pēc tās ziedu laikiem neviens nav kārojis iekarot. Mūru celtniecību inspirēja karalis Pere III Galantais, kurš XIV gadsimta pirmajā pusē bija iecerējis ļoti ambiciozu projektu – visas Katalānijas pilsētas apjozt ar tikpat augstiem mūriem; kā liecināja redzētais Taragonā un Bezalū, vismaz daļēji viņam savu projektu izdevās realizēt. Monblankas mūri, tostarp arī 25 torņi, saglabājušies gandrīz pilnībā.

Tad – uz Publetas klosteri, līdz kuram ejami kādi padsmit kilometri. Visupirms drusku nomaldos olīvu laukos, bet pēc tam seko pamatīgs kāpiens kalnā. Uz kartes šis ceļa gabals mērāms vien trīs kilometros, taču, izrādās, reāli prasa divas stundas. Karsts, zvērīgi cepina saule, bezvējš, tomēr gribas tikt līdz virsotnei un ielūkoties Svētā Jāņa miteklī – ēkā, kurā XV gadsimta sākumā dzīvojis vientuļnieks, pareizāk sakot, vientuļniece, Aragonas Eleonora (Elionor d’Aragó). Viņas brālis bija Jaume d’Urgell, viens no Aragonas karalistes troņa pretendentiem (tronis ar visu kroni gan tika citam), bet māsa izvēlējās vientuļnieces un grēku nožēlnieces dzīvesveidu.

Māja ar mazu kapelu atrodas pašā kalna virsotnē. Nav vārdam vietas, katalāņu vientuļniekiem piemitusi reti laba gaume – skats no augšas uz Barberas (Barberá) ieleju un Monblankas apkaimi ir ļoti iespaidīgs; par to, ka eremīti savai dzīvei izvēlējās skaistākās vietas, pārliecinos arī vēlāk – gan Munseratas klintī, gan Pirenejos, Nurijas ielejā, kur pirms tūkstoš gadiem eremītu bijis ka biezs.
Toties tālākais ceļš – lielākoties lēzeni lejup, līkumojot starp klintīm un kalnu virsotnēm.

Pa vidam atkal saskrienos ar eņģeļiem – ūdens pudeles tiek uzpildītas no Eņģeļu avota (tepat blakus mitis kārtējais eremīts), un tad jau priekšā aiz vīnogu laukiem redzams milzīgais mūru apjoztais Publetas (Santa Maria de Poblet; nosaukums cēlies no latīņu populetum – papeļu audze) klosteris.

XIV gadsimtā karalis Pere III Publetas cisterciešu klosteri izvēlējās par Katalānijas karaļu apbedīšanas vietu – un tā viņi tur vienā mierā gulēja līdz 1835. gadam, kad klosteris tika izlaupīts un izpostīts. Mūki tajā atgriezās tikai 1940. gadā. Kā jau visas šāda mēroga būves, arī Publetas klostera celtniecība līdz ar nebeidzamām pārbūvēm ilga vairākus gadsimtus – un gandrīz vai komiski izskatās trīs blakusesošie absolūti nesaderīgie zvanu torņi: romāniskais, gotiskais un barokālais.

Klosteris nenoliedzami iespaidīgs, taču šoreiz mani vairāk interesē kas cits. Proti, Publetas klosterī atļauts aplūkot ne tikai ierastās muzejiskās vērtības, bet drīkst iemest aci arī mūku sadzīvē – vismaz pa gabalu ielūkoties ēdamtelpā, caur stikla durvīm – bibliotēkā un vēl šur tur. Līdz ar to gluži reālu jēgu iegūst jēdzieni, kas līdz šim lasīti vien vēsturiskos romānos – refektorijs (ēdamzāle), dormitorijs (guļamtelpa), skriptorijs (telpa, kurā tiek pārrakstītas grāmatas; mūsdienās – vienkārši bibliotēka). Dažas telpas vairs netiek izmantotas atbilstoši to sākotnējām funkcijām, tostarp arī vīna spiestuve, no kuras pa pazemes cauruļvadu vīnogu sula plūda uz gigantisku vīna pagrabu, tomēr vīnu Publetā joprojām gatavo, un tas nopērkams klostera bodītē līdz ar visādiem kristīgajiem krāmiem – kā noprotams, suvenīru tirgošana baznīcai ir neizsīkstošs peļņas avots.

Klostera katedrālē – Katalānijas karaļu alabastra kapu plāksnes, šepat arī Aragonas Eleonora. Starp citu, Pere III rūpējās ne tikai par aizkapa dzīvi – viņš arī atdāvināja klosterim savu grāmatu krājumu, tādējādi izveidojot gana iespaidīgu fundamentu klostera bibliotēkai.

Jau vakars, pusrikšiem paspēju tikt līdz L’Espluga de Francoli, kur pēc kārtējās maldīšanās un taujāšanas notrāpu tieši uz pēdējo vilcienu uz Barselonu.

Turpinājumā par Nurijas ieleju Pirenejos, par Munseratas klosteri un Melno Dievmāti.

Saistītie raksti:
Katalānija. I daļa – vēsture un tradīcijas
Katalānija. II daļa – Barselona. Gaudi un zaļie papagaiļi