Kalni mani ieelpoja

Bosnijas un Hercegovinas aicinājumu pirmo reizi izdzirdēju pirms trīs gadiem, ar stopiem šķērsojot valsts dienvidgalu. Lai arī tās bija tikai trīs dienas, biju pilnīgi pārliecināta, ka noteikti atgriezīšos uz ilgāku laiku. Nezinu, vai iemesls bija mirklis, kad no tūristiem pārpildītās Horvātijas piekrastes nokļuvu vareniem kalniem pielietajā Hercegovinā. Varbūt tas notika Mostarā, kad nakts vidū pamodos no dīvaina trokšņa un ieraudzīju, ka kāds ir aizdedzinājis svēto kalnu, pie kura bijām uzslējuši telti. Iespējams, tās bija Sarajevas sacaurumotās sienas, iespējams, vienkārši nespēju turēties pretī kārdinājumam iepazīt valsti, kurā tomātu sauc par paradīzi (paradajz). Pēc diviem gadiem vēlreiz pārskrēju pāri Bosnijai, šoreiz no ziemeļiem uz dienvidiem, un pārliecinājos, ka mans lēmums pieteikties EBD (Eiropas Brīvprātīgajam Darbam) Bosnijā un Hercegovinā ir pareizs. Birokrātija pusgada garumā un 2014. novembrī beidzot ierados padzīvoties Balkānos.

Eksperimenti un neveiksmīgi projekti. Pilsēta Brčko atrodas BiH ziemeļaustrumos, Savas upe kalpo par robežu ar Horvātiju un dažus kilometrus uz dienvidiem ir arī Serbija. Brčko apgabals ir specifisks reģions. Bosnija un Hercegovina politiski iedalās: Serbu republika, kur pārsvarā dzīvo serbu tautības iedzīvotāji, līdz ar to galvenā reliģija ir pareizticība, Bosnijas un Hercegovinas federācija, kur pārsvarā dzīvo bošņaki, bieži vien dēvēti vienkārši par musulmaņiem. Un tad ir arī autonomais Brčko apgabals, kurā dzīvo 1% visas valsts iedzīvotāju. Internetā pieejami neskaitāmi resursi, kas izskaidro, kādēļ šis apgabals ir tik īpašs, bet man to gribas dēvēt par lielvalstu eksperimentu paskatīties, kā tad visas trīs karojošās etno-reliģiskās grupas sadzīvos vienā Brčko. Protams, lēmumam ir savas stiprās puses, piemēram, bērni, neatkarīgi no tautības/reliģijas mācās vienā skolā, kamēr citur valstī izglītības iestādes ir atsevišķas. Bet visādi citādi – birokrātisks murgs. Piemēram, lai šeit iegūtu vīzu, bija nepieciešami trīs mēneši un bieza mape ar dokumentiem, to skaitā papīrs, kas ļāva man saņemt zīmogu, kas dod atļauju iesniegt pieteikumu, kas novedīs pie dokumenta, kurā paskaidrota vīzas nepieciešamība, kas jānodod… Visam nepieciešama atļauja no ierēdņiem, kuriem ir jākonsultējas ar citiem ierēdņiem.

Laika gaitā atklājās, ka manas uzņēmējorganizācijas vīzija par projektu krietni atšķiras no manējās. Un arī Sarajevas apciemojums pagalam sagrieza man galvu. Vai pareizāk – atgrieza to pareizajā vietā. Nolūkojoties uz skaisto pilsētu ielejā, atpazinu sajūtu, kas mani pirms gadiem te aicināja. Pārtraucu savu projektu, nedaudz paceļoju un pārvācos uz galvaspilsētu.

16_bascarsija

Ieliņa Baščaršijā

Ar rozēm matos viņa piemiedz ar aci. Sarajeva, dēvēta arī par mazo Stambulu, ir pilsēta ar dvēseli, tā apgalvo gan vietējie, gan ieceļotāji. Sarajeva ir enerģiju pilsēta: valdzinoša, nedaudz mistiska austrumniece, kas gan mācās, gan maitājas no rietumu ietekmēm. Sākumā – vienkārša Balkānu meitene, kas savu pirmo uzplaukumu piedzīvoja Osmaņu impērijas paspārnē. Augot arvien skaistāka un varenāka, tā sāka pievilināt arvien vairāk apbrīnotāju. Bet pielūdzēji nereti nāca ar uguni. Bieži mainījusi vīrus, pārdzīvojusi mēri, dedzināta uz sārta, dzemdējusi Austroungārijai industrijas bērnu, spārdīta itāļu un vācu nacistu zābakiem, iesēdināta Dienvidslāvijas ģimenē, pamatīgi izvarota gandrīz četru gadu ilgā serbu aplenkumā, Sarajeva joprojām spēj apburt un pievilināt.

Pēdējo gadu laikā šeit veiksmīgi attīstījies tūrisms. Diemžēl Sarajeva sevi pasniedz caur kariem. Pie Latīņu tilta redzams milzīgs plakāts: „Ielas stūris, kas aizsāka 20. gs.” Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinanda nogalināšana, kas tiek uzskatīta par ieganstu Pirmā pasaules kara sākšanai, neskaitāmos veidos tiek izmantota pilsētas popularizēšanā. Un, protams, arī 20 gadu (ne)senais Sarajevas traģiskais aplenkums joprojām tiek aktualizēts. Jāpiebilst, ka tā sekas joprojām ir redzamas arī bez tūrisma aģentūru palīdzības – grūti atrast ložu un smagāku šāviņu neskartas ēkas, visapkārt manāmas „Sarajevas rozes”, mīnmetēju atstātās rētas, kas pēc kara tika pielietas ar sarkaniem sveķiem, vecpilsētā slejas bombardēto ēku skeleti, kuros slejas jauni, slaidi un spēcīgi koki. Deviņdesmito gadu šausmas šajā valstī ilgi neviens neaizmirsīs; pat tie, kas vēl nebija dzimuši, drosmīgi izsaka savu viedokli, kas gan vairāk saņemts mantojumā no vecākiem, ne pašu veidots. Klausoties viņos, nereti aizdomājos, ka mana Latvija nemaz nav tik atšķirīga.

Ja ne ar asinīm un ciešanām, ar ko vēl Sarajeva varētu veicināt savu atpazīstamību? Pavisam noteikti ar 1984. gada ziemas Olimpiskajām spēlēm. Tā vien liekas, ka visa pasaule to atceras, tikai pati Sarajeva ļauj visam ieaugt zaļumos un aizmirstībā. Ar vietējo draugu palīdzību noskaidroju, kur atrast bobsleja trasi. Bez ceļa norādēm, ejot pa šaubīgu meža taciņu un domājot, vai nesenajos traģiskajos plūdos aizskalotie mīnu lauki nav atklīduši līdz šejienei, veiksmīgi atradu sākumu un nogāju 1300 metru garo trasi caur zaļu un saulainu mežu. Riskējot izraisīt viedokļus, ka mana dzīve ir diezgan garlaicīga, nevaru noliegt, ka tā bija viena no feinākajām pastaigām manā Sarajevas pieredzē. Trase veiksmīgi pārdzīvojusi karu, lai arī vietām, protams, redzamas šāviņu pēdas. Lai arī pilsētā redzamas norādes uz olimpiskajiem kalniem, trases un olimpiskās ēkas (vai to drupas) palikušas tikai entuziastu un piedzīvojuma meklētāju rokās.

Cilvēki un ceļā: sēdēt uz bises starp baltmaizes kukuļiem. Lai kā arī mēs gribētu iestigt līdzjūtīgās noelsās pie sacaurumotām fasādēm un nošauto bērnu piemiņas plāksnēm, pilsētai un visai valstij ir jāļauj izaugt no pēckara posma. Mežonīgas un skaistas kalnu grēdas, hipnotizējoši ūdenskritumi, burvīgi tilti, dziedošas mošejas, ēdieniem piekrauti galdi, kad esi uzaicināts ciemos, ir tikai neliela daļiņa no tā, ko Bosnija un Hercegovina var piedāvāt. Ja pirms vairākiem gadiem es nezinoši visus Balkānu, precīzāk, bijušās Dienvidslāvijas ļaudis bāzu vienā maisā, tagad esmu pilnīgi pārliecināta par to, cik bosnieši tomēr ir īpaša tauta. Protams, es klausos, ka tāda lieta kā bosnieši nemaz nepastāv: triju tautu un triju reliģiju jautājums man galvā sabiezējis pamatīgā putrā. Un, jo vairāk noskaidroju, jo neskaidrāka kļūst bilde. Neskatoties uz to, cilvēkiem, kas te dzīvo, piemīt grūti aprakstāma enerģija. To atdzīst pat kaimiņvalstu iedzīvotāji. Lai arī pirms tam nezinoši Balkānu ļaudis liku vienā plauktā, tagad esmu pilnīgi pārliecināta par to, cik bosnieši atšķirīgi. Viņu acīs spīd mazas liesmiņas, viņu smiekli ir skaļi, humors melns, rūpes un apskāvieni īsti.

Bosnijā ir ideāli stopot. Pirmkārt, sliktās starppilsētu satiksmes dēļ, stopotāji te nav neredzēta parādība. Šoferīši ir ļoti atsaucīgi, bieži vien komplektā ar braucienu nāk pusdienas vai vismaz tik ļoti iecienītā kafija. Protams, reizēm arī nākas piedzīvot dīvainas situācijas. Piemēram, trīs jauniešiem, kurus kopā ar draudzeni nostopojām, ļoti uzjautrinoši likās vicināties ar ieroci, ko šoferītis izvilka no sava krēsla apakšas. Tajā pašā dienā (varbūt vienkārši pilnmēness) vecāka gada gājuma jautrītis ļoti aktīvi cenās no manis nopirkt manu draudzeni. Tas tik tiešām bija uzjautrinoši, līdz viņš no kabatas izņēma naudaszīmju rullīti un teica, lai nosaku summu. Bet pēc stingrāk pateikta – apstājies, tagad!, veiksmīgi tikām ārā no mašīnas. Tomēr tie ir pavisam reti gadījumi. Ir nācies ar šoferīšiem – medniekiem iedzert pa aliņam, pirms iekāpt viņu mašīnā, kas ir pārpildīta ar medību suņiem domātiem baltmaizes kukuļiem, un mēģināt pārāk smagi nesēdēt uz sēdeklī noguldītās medību bises. Citu reizi satikām eņģeli, kuram bija ļoti svarīgi mūs pabarot un, pilnībā ignorējot mūsu iebildumus, iedot mums 100 markas (50 eiriņas). Pirms tam viņš palūdza atļauju pasmaržot manas plaukstas. Pirms man tas sāka likties dīvaini, viņš pavisam normāli ievilka elpu no manām plaukstām un pavēstīja, ka es esmu labs, gaišs cilvēks. Neuzdrošinājos iebilst, bosniešu eņģelis galu galā.

Lai arī pagaidām man nav ne jausmas, kā es tikšu mājās, tomēr jūtu, ka mans Bosnijas posms tuvojas beigām. Necerēti veiksmīgi esmu saglabājusi savu svaru, neskatoties uz siera, spinātu un gaļas pīrāgu spītīgajiem mēģinājumiem; esmu veiksmīgi ielauzījusies bosniešu (serbu-horvātu) valodā un sāku mēģināt atlauzt Andriča un vietējo dzejnieku rindas; esmu iemīlējusies mošeju minaretu dziedošajos aicinājumos uz lūgšanām; tāpat arī esmu saelpojusies kalnus. Domāju, pietiekami daudz, lai ar mierīgu sirdi (cik nu izdzertā kafija atļauj) atgrieztos savā mīļajā, līdzenajā Zemgalē; lai tiem, kuri savas vēstures zināšanas beidza papildināt pie Dienvidslāvijas sabrukuma, apstiprinātu – karš Bosnijā patiešām ir beidzies; lai uzdrošinātos paņemt rokās Bērziņa tulkoto Korānu; lai mācītos būt tikpat viesmīlīga kā Balkānu ļaudis. Živjeli!

Vēl par pieredzējumiem Balkānos:
Linda Skranda. Balkānos uz ceļa tikai ar to, kas mugurā