Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi

No 2020. gada 14. novembra līdz 2021. gada 24. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”, kas aktualizēs atšķirīgu mākslas vēstures lasījumu caur sieviešu mākslinieču pieredzēm padomju perioda mākslas, sociālo un politisko norišu kontekstā.

Izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” reklāmas plakāts. 2020

Jau vairākas dekādes nostiprinājies viedoklis, ka pasaules vēstures rakstīšanas gaitā sieviešu pieredzes tiek “izlaistas” dominējošo patriarhālo un heteronormatīvo sabiedrības struktūru ietvarā. Arī globālie sociālpolitiskie procesi šobrīd, īpaši pandēmijas izgaismoti, norāda uz nepieciešamību mainīt ierasto skatījumu uz pasaules kārtību, veidojot atvērtāku, iekļaujošāku un līdztiesīgāku sabiedrību. Neraugoties uz aktīviem mēģinājumiem mainīt iesīkstējušo tradīciju, aizvien nākas radīt jaunas zināšanas, kas izgaismotu ignorētos stāstus. Kādēļ joprojām aizmirstam un marginalizējam sieviešu sasniegumus?

Pārdomājot Latvijas un Austrumeiropas 20. gadsimta otrās puses vēsturi, ko iezīmē padomju periods un tā kultivētā ilūzija par “dzimumu vienlīdzību”, izstāde piedāvā nesenās pagātnes interpretācijas iespējas, vēršoties pret pieņemtajām hierarhijām vēstures naratīvu veidošanā. Projekts izceļ dažādas mākslinieciskās prakses, faktus, atmiņas, cilvēciskās un estētiskās vērtības, kas var paskaidrot ne tikai mākslinieču pozīciju un ietekmi sociālā un kultūras ainā, bet arī atklāt jaunus mūsu vēstures stāstus.

Ruta Kreica. 1970. gadi. Māras Brašmanes arhīvs. Foto: Māra Brašmane

Šīs izstādes kodols ir mākslinieces Rita Einberga (1921–1979), Laima Eglīte (1945), Maija Eliase (1924–1991), Mudīte Gaiševska (1935), Ruta Kreica (1946), Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936) un Olga Neimane-Kateņeva (1908–2001). Katra pārstāv atšķirīgas mākslinieciskās stratēģijas, kas saistītas gan ar alternatīvo kultūru un centieniem dažādot mākslas valodu, gan oficiālās mākslas scēnas radošo interešu diapazonu. Savukārt domājot par feminisma un dzimtes aspektiem šodienas kontekstā, izstādei jaundarbus veidojušas mākslinieces Anni Puolakka (FI) un Marta Trektere, Evita Goze, Rasa Jansone, Liliana Piskorska (PO).

Liliana Piskorska. Avotu grāmata Nr. 9. Narcissas Žmičovskas portrets. 2020. Mākslinieces īpašums

Izstādes projekts ir kolektīvās pētniecības iniciatīva, kas vieno desmit pētniekus un māksliniekus ar mērķi apzināt pieejas tam, kā un ko mēs varam mācīties, ja dalāmies zināšanās, prasmēs un iemaņās, tādējādi vēršot uzmanību līdztiesības un solidaritātes jautājumiem vēsturiskā un mūsdienu perspektīvā. Kādi vienoti apsvērumi vai apstākļi veicina kopā darbošanos? Kādas ir dažādās pieejas zināšanām par mūsu pagātni, ko varam iegūt šādā veidā?

LATVIJAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.