Marta Lapiņa: Sievietes sūtība ir mīlēt savu vīrieti
Mansardā starp Vecrīgas torņu smailēm, namu daudzkrāsainajiem jumtiem un melnajiem kaķiem, kas uzmetuši izteiksmīgus kūkumus, tiekamies ar Martu Lapiņu – skaistumkopšanas speciālisti un Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas padomes priekšsēdētāju.
Te visapkārt ir bezgala daudz stāstu un leģendu gan no senākiem laikiem, gan no mūslaikiem. Atrodoties tik tuvu Kaķu nama runčiem, atmiņā nāk nostāsts par tirgotāju, kurš to namu cēlis. Viņš ļoti apvainojies, kad neticis uzņemts par Lielās Ģildes locekli, tāpēc uz sava nama jumta uzlicis kūkumu uzmetušus kaķus, kuru astes bijušas pavērstas pret Lielās Ģildes namu, tādējādi paužot savu attieksmi pret ģildi un tās locekļiem. Tas izraisījis skandālu un pat tiesas prāvu un tikai pēc pilsētas kungu pavēles metāla runči pagriezti otrādi.
Jau vienpadsmit gadus starp šiem torņiem un stāstiem dzīvo Marta Lapiņa kopā ar dzīvesbiedru Knutu. Šai laikā viņu saime ir kļuvusi kuplāka, tai piepulcējusies meita Katrīna un dēls Alberts. Te ir Martas mājas un darbs, te ir viņas miera osta.
Mums Patīk: Mēs tiekamies Vasaras saulgriežu laikā, tāpēc pirmais jautājums – vai jūsu ģimenei ir kādas Līgo svētku svinēšanas tradīcijas?
Marta Lapiņa: Šogad mēs Jāņus svinēsim draugu kompānijā Kuldīgas pusē, ar tautastērpiem un ievērojot senās tradīcijas. Mums katram ir savs uzdevums, lai svētki izdotos.
Es atceros kā bērnībā mūs vienmēr centās sapucēt – kaut vai tautisku bruncīti vai pastaliņas uzvilkt, jo tieši tas jau rada to svētku sajūtu. Es šodien tautastērpu salonā gribēju vēl nopirkt visādus nieciņus un dēlam prievīti, ko ap kaklu apsiet, taču salona saimniece man izstāstīja, ka prievītes nav domātas siešanai ap kaklu, bet gan dāmām ap zeķēm. Sajutos neērti, jo esmu tik daudzus gadus dejojusi tautiskās dejas, man likās, ka zinu, kas ir kas un kas ar ko sader, ka nevar nēsāt vainagu pie tautastērpa ar izlaistiem matiem, pēc tā Dziesmu svētkos var atšķirt dejotājas no koristēm, bet izrādās, ka daudz ko vēl nezinu.
Vēl atceros no bērnības, ka gājām meklēt papardes ziedu, kur mums bērniem vienmēr bija kāds kārums noslēpts, jo ikdienā mums tos nekad nedeva. Vienmēr bija Jāņu siers, ome cepa pīrāgus, kā jau uz katriem svētkiem. Bet Jāņu svinēšana man nav tik spilgti atmiņā iespiedusies kā Ziemassvētki, jo tie mums ir īstie ģimenes svētki. Arī šobrīd, kad viena māsa dzīvo Anglijā, otra – Maltā, Ziemassvētkos visiem ir jābūt kopā. Tas ir kā nerakstīts likums, neko citu nemaz nedrīkst plānot.
MP: Parunāsim par skaistumkopšanu. Atkarībā no saviem laika un finanšu resursiem lielākā daļa sieviešu velta uzmanību sevis kopšanai. Kāds ir jūsu vērtējums, ar profesionāļa aci raugoties – vai Latvijā ir koptas sievietes?
Marta Lapiņa: Latvijā ir ļoti koptas sievietes. Tas mums nāk mantojumā no padomju laikiem, no audzināšanas, no ierobežotām iespējām. Mēs bijām trīs māsas. Tādas lietas kā elementāru ētiku, ka vienmēr ir jābūt tīriem matiem un rokām, ka seja jākopj pa Langera līnijām mums tika ieaudzināta no bērna kājas. Mūs vispār stingri audzināja.
Latvijā sievietes ir inteliģentas. Neierobežotie mediju resursi paver iespējas pašizglītoties skaistuma pasaulē. Ir apsveicami, ka sievietes velta uzmanību sev, sevis kopšanai un pilnveidošanai. Mērķtiecīga sadarbība ar speciālistu palīdz saglabāt skaistumu, labsajūtu un veselību.
MP: Kad un kā nonācāt līdz skaistumkopšanai kā izvēlētajai profesijai? Vai tā jums ir jau asinīs?
Marta Lapiņa: Asinīs noteikti ir medicīna, jo mana vecmāmiņa bija ļoti spēcīgs ārsts, tikai pagājušajā gadā – 74 gadu vecumā – aizgāja pensijā. Ceļš līdz skaistumkopšanai un kosmetoloģijai kā profesijai man ir bijis garš un neapzināts. Vidusskolā es mācījos klasē ar ķīmijas un bioloģijas novirzienu. Lielākā daļa klasesbiedru aizgāja mācīties uz ķīmiķiem, mediķiem, biologiem, bet man tajā brīdī bija citas intereses un grūti saprast, uz kuru pusi virzīties. Es laikam gāju, kur lielākā draugu plūsma, kur vējš pūta. Vispirms mācījos viesmīlību un tūrismu, pēc beigšanas ilgus gadus nostrādāju “Radisson BLU Daugava”. Karjera kāpa ļoti strauji. Viss bija ļoti labi: drošības sajūta, ikmēneša ienākumi, sociālās garantijas. Man bija nodrošināts tas, kā varbūt šobrīd nav, bet es tur nebiju savā īstajā vietā. Tagad esmu laimīga, jo daru savu sirdsdarbu. Pēc “Turības” beigšanas piedzima mans pirmais bērns. Tad es sapratu, ka gribu vēl mācīties, darīt kaut ko paralēli mājas lietām – iestājos un pabeidzu MBA uzņēmējdarbības maģistrus. Kad rakstīju maģistra darbu, man dzima otrais bērns. Es mājās teicu, ka man varētu kaut vai piemaksāt, bet es nekad vairs nemācīšos, jo tas grūti nāca – bērniņš bija mazs, to visu līdzsvarot un atrast harmoniju, pa vidu vēl sēdēt, rakstīt un mācīties. Pagāja divi mēneši, un es iestājos Kosmetoloģijas koledžā. Šis ir pirmais gads, kad es vairs nemācos. Pēc vidussolas beigšanas esmu mācījusies divpadsmit gadus.
Bija doma, ka mēs ar ģimeni varētu pārcelties dzīvot uz Horvātiju, jo vīram bija darba piedāvājums. Tad es nobijos – ko es tur darīšu ar savu uzņēmējdarbības maģistru, nezinot valodu. Tajā brīdī atnāca apjausma, ka man ir vajadzīgs arods. Es neesmu tā azbesta sieviete, kas var tikai sēdēt mājās un audzināt bērnus. Iestājoties Kosmetoloģijas koledžā, es nodrošināju sev vēl trīs ar pusi gadus Rīgā. Pa to laiku situācija mainījās, un nu jau mēs nekur vairs nebrauksim, paliksim tepat. Visas zināšanas, ko esmu ieguvusi pirms tam, man noder pašreizējā darbā. Es varētu uzbūvēt viesnīcu, uztaisīt tajā salonu un tad nodarboties ar visu, ko esmu mācījusies.
MP: Ir dzirdēts viedoklis, ka skaistumkošanas industrija radīta ar mērķi kāst naudu, ka tā var radīt tikpat spēcīgu atkarību kā narkotikas. Kā neapmaldīties plašajā skaistumkopšanas pakalpojumu piedāvājumā?
Marta: Es negribētu piekrist. Nav jau jāizmanto viss, kas tiek piedāvāts. Dažam pietiek reizi mēnesī veikt sejas, kakla, spranda un trapeces muskuļa masāžu, kas noņem sasprindzinājumu. Arī tas ir daudz savā labā izdarīts. Protams, pastāv risks iekrist azartā, jo rodas kārdinājums izmēģināt vēl un vēl kaut ko jaunu, bet tas vairāk atkarīgs no katra cilvēka paša. Mūsdienās klienti ir izglītoti un ļoti labi spēj atšķirt kvalitāti no kvantitātes.
Sevi kopt var sākt jebkurā vecumā. Mana mamma ir tāds piemērs. Tagad viņai beidzot tam ir laiks.
MP: Ko jūs pati izmantojat no skaistumkopšanas pakalpojumu piedāvājuma?
Marta: Ar sejas kopšanu es tieku galā pati, bet ķermenim izmantoju aparātprocedūras. Es zinu, kas man ir vajadzīgs un ko ar konkrēto aparātu var panākt. Man ir ļoti foršas kursabiedrenes no Kosmetoloģijas koledžas. Kad mums ir brīvāks laiks, tad mēs viena otru sakopjam.
MP: Jūs piedāvājat ļoti plašu dažādu skaistumkopšanas pakalpojumu klāstu. Vai viens cilvēks var būt meistars visās jomās?
Marta: Mācoties Kosmetoloģijas koledžā, mums tiek piedāvāts plašs profils. Tāpat tas ir arī Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžā. Bieži vien speciālisti izvēlas šaurākas jomas un nedara visu, ko apguvuši. Līdz ar to konkurence uz konkrētu pakalpojumu nedaudz samazinās. Es mācoties ņēmu visu, ko mums deva, un turpinu ar to strādāt.
Katram uzņēmējam no pirmās darba dienas ir jānoorientējas, kas ir viņa mērķauditorija, un uz to arī jākoncentrējas. Jaunām meitenēm ir viens piedāvājums un cena, bet sievietēm ar novecošanās pazīmēm, kur jau nepieciešama smagāka artilērija – kosmētika un pakalpojumi, cena un piedāvājums ir cits. Strādāt uz visiem vienlaicīgi nemaz nav iespējams.
Es strādāju ar terapeitisku kosmētiku, kas nav tikai kopjoša, bet iedarbojas arī dermas līmenī. Pie manis nāk klienti, kuri zina, ko viņi grib un kā to var panākt. Man jāprot viņiem atbildēt, kas ir kosmētikas sastāvā un uz daudziem citiem jautājumiem. Tas ir ļoti labi, jo liek man neatslābt un visu laiku izglītoties. Skaistumkopšanā ienāk inovācijas, ir nepārtraukti jāseko līdzi un jābūt zinošam.
Mēs dzīvojam komerciālā pasaulē. Man šodien bija saruna ar klienti, kura stāstīja, ka gribētu veikt lāzerprocedūras, bet viņa zina, ka vasarā to nedrīkst darīt, taču lāzerklīnika viņu ņem ar atplestām rokām. Tad kā lai mēs neizglītojamies? Esam spiesti to darīt.
MP: Nesen jūs ievēlēja par Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas padomes priekšsēdētāju. Ar ko nodarbojas asociācija?
Marta: Asociācija aktīvi sāka darboties tikai pagājušajā gadā, kaut arī kā biedrība tā ir dibināta jau krietnu laiku atpakaļ. Mērķis ir veicināt skaistumkopšanas speciālistu kosmetoloģijā un citu skaistumkopšanas speciālistu profesionālo attīstību Latvijā un Eiropā ar tālākizglītības programmām. Politiku, kā speciālistiem jāstrādā, nosaka cita asociācija. Tā ir kosmētiķu un kosmetologu asociācija ar Nellijas Janaus kundzi priekšgalā. Mēs nodarbojamies ar speciālistu sertifikāciju un resertifikāciju (kas jāveic ik pēc pieciem gadiem), tālākizglītības programmām, kursiem un sabiedrības informēšanu par nozares aktualitātēm.
MP: Ar kādām problēmām šobrīd nākas saskarties skaistumkopšanas nozarei un asociācijai? Kādi ir sāpīgākie jautājumi?
Marta: Es apbrīnoju sievietes, kuras uzņemas risku, iet pie nesertificētiem neprofesionāļiem, ietaupot pāris eiro. Tā ir problēma. Tirgus ir ļoti piesātināts, konkurence milzīga, līdz ar to krītas cena un zūd kvalitāte. Cilvēkiem ir jāizvērtē, vai viņi vēlas samaksāt mazāk un riskēt, vai uzticēt sevi profesionālam speciālistam. Kad redzu, ka sejas procedūra tiek piedāvāta par 15 eiro, tad es nestādos priekšā, kas šajā procedūrā tiek likts uz sejas – kāda kosmētika tiek izmantota. It īpaši kuponu piedāvājumos redzam, ka procedūras tiek piedāvātas par cenu, kas ir zemāka par pielietojamās kosmētikas pašizmaksu.
MP: Vai tas nozīmē, ka salons klientam piemaksā par kosmētiku, bet meistars strādā par velti?
Marta: Teorētiski tā tam vajadzētu būt, bet praktiski tā nav. Man ir pārliecība, ka cenu vienmēr var nolaist, bet vai to pēc tam ir iespējams pacelt, īsti neargumentējot – kāpēc? Es novēlu skaistumkopšanas speciālistiem nezaudēt cilvēcību, būt lojāliem pret klientiem, darīt savu darbu ar vistīrāko sirdsapziņu un būt atbildīgiem par to, ko izdara. Ja katrs savu darbu darīs godprātīgi, tad arī kopējais līmenis būs augstāks. Viens neprofesionāls meistars atstāj traipu uz visu nozari.
MP: Ir radies iespaids, ka esat ļoti mērķtiecīga. Vai ir nācies atteikties no kāda mērķa vai sapņa, vai arī sasniedzat visu, ko esat iecerējusi?
Marta: Dzīves mērķi nav sasniegti. Ja es tos piepildīšu, tad nebūs vairs uz ko tiekties. Man vēl ir tikai trīsdesmit gadi. Bet ir jāzina, ko tu gribi un jāprot to formulēt, jo aiz muguras katram stāv sargeņģelis. Ja cilvēks tikai čīkst un žēlojas, ko tad viņam pierakstīt, ko viņš tādam cilvēkam var dot? Ja man būs labi un es zināšu, ko es gribu, tad sargeņģelim būs vieglāk man palīdzēt.
Kopš trīs gadu vecuma es dejoju tautiskās dejas. Tās nebija tikai pāris reizes nedēļa, aiziet uz mēģinājumiem. Sestdienās, svētdienās bija koncerti un tad vēl tālāki braucieni. Tas ir viens sapnis, no kura man nācies atteikties. Tagad gan esmu atradusi, kur reizi nedēļā piedejot. Mums ir projektiņš, būs viens koncerts un tad viss. Bet bērni dejo, tā ka pavisam no dejas neesmu projām aizgājusi.
Par baltu kleitu laikam sapņo katra meitene, man tās baltās kleitas vēl nav bijis. Mēs jau ilgus gadus dzīvojam kopā, esmu bildināta, mums ir divi bērni, bet… Tas varbūt ir viens no tiem sapņiem, kas nav līdz galam izsapņots. Bērnībā es par profesiju nesapņoju. Es sapņoju par ģimeni.
MP: Jums ir mazi bērni. Vai jūtaties droši šajā nedrošajā pasaulē?
Marta: Es nejūtos droši kaut vai politiskās situācijas dēļ, kā jebkurš no mums. Pēdējā laikā visur dzird runājam par karu. Tas baida. Visu laiku zemapziņā jāpatur šī doma. Nav miers, nav, drīzāk ir kaut kāds dzenulis, kas nepārtraukti dzen uz priekšu. Bet tas nav tikai negatīvi. Tas nemiers liek iet un darīt.
MP: Vai vīra blakusbūšana nesniedz drošības sajūtu?
Marta: Varbūt tā ir mana problēma, ka es nemāku pilnībā paļauties uz otru cilvēku. Protams, ir milzīgs atbalsts, un bez tā es nebūtu tur, kur esmu šodien. Bet apgalvot, ka jūtos drošībā, es nevaru, un to mans vīrs zina.
MP: No kā jūs visvairāk baidāties?
Marta: No vientulības. Kaut arī esmu savā ziņā vienpate. Tiesa gan – diezgan ekstraverta. Man ļoti patīk būt sabiedrībā, bet ir vajadzīgs arī tas brīdis vienai pašai. Pirms gulētiešanas pasēdēt, padomāt, palasīt. Bet ir tāda vientulība, no kuras es baidos.
MP: Kad jūs esat jutusies vientuļa?
Marta: Es divas reizes esmu dzīvojusi ārpus Latvijas – viena! Aizbraucu uz Angliju papildināt valodas zināšanas. Tas bija 2004. gadā. Mēs tikko bijām iestājušies Eiropas Savienībā. Presē varēja lasīt daudz informācijas, ka nedrīkst uzticēties tūrisma aģentūrām, par krāpšanām. Godīgi sakot, ar mani tieši tas arī notika, bet viņiem nepaveicās, jo es pietiekoši labi zināju angļu valodu. Es pratu pati par sevi pastāvēt, man bija kur dzīvot vienu mēnesi, es nestrādāju to darbu, ko viņi man piedāvāja. Gāju uz bibliotēku, meklēju informāciju, iepazinos ar lietuviešiem, darījos, ņēmos un izdarīju. Galarezultātā iekārtojos uz gadu. Bet tas man – astoņpadsmitgadīgai meitenei – bija smagi. Nevis es baidījos no darba, bet man tā bija tāda cīņa par taisnību.
Otra reize bija vēl senāk – vidusskolas laikā vasaru pavadīju Kanādā. Mums tur dzīvo radi, kuri kara laikā aizbēga no Latvijas. Es biju svešumā un jutos vientuļa.
MP: Saprotu, ka nekur citur jūs dzīvot negribētu.
Marta: Nē! Man te ir mājas, es negribu dzīvot nekur citur. Rīga ir tik unikāla un skaista. Šobrīd neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu vēlēties dzīvot kaut kur citur. Te katram gadalaikam ir savs šarms: vasarās te ir ļoti skaisti saulrieti, ziemās savukārt tā skaņa, kad pa jumtiem slīd sniegs, to pat izstāstīt nevar. Lielākā daļa Vecrīgas ēku ir Unesco aizsargātas, arī mūsu māja, jumti – katrs ir citādāks, unikāls. Te var skatīties, skatīties un nekad neapnīk. Nav tā kā Tallinā, kur visi jumti ir vienādi no sarkaniem dakstiņiem.
MP: Kas ir mainījies ainavā aiz jūsu loga šajos vienpadsmit gados kopš dzīvojat šeit?
Marta: Dažām mājām ir pacelti jumti, piebūvēts kāds stāvs. Aiz Vecrīgas torņiem parādījušies augstceltņu silueti, Gaismas pils siluets.
Spilgti atmiņā palikusi tā nakts, kad dega Rīgas pils. Tas likās tik tuvu. Sākumā nevarējām saprast, kas īsti deg, nebija nekādas informācijas. Meklējām internetā, un vienīgais, kas leca laukā – bija seriāls “Ugunsgrēks”.
MP: Kāda loma jūsu dzīvē ir ģimenei?
Marta: Ģimene man ir vislielākā vērtība. Mans vīrs Knuts, meita Katrīna un dēls Alberts, māsas, mamma, vecvecāki. Tēvs ir jau miris.
Kad mēs augām, es nekad neredzēju kā vecāki apskaujas, samīļojas, tāpēc gribēju, lai maniem bērniem tāda ģimene būtu. Un viņiem tāda ir. Knuts ir norvēģis, bet mēs ģimenē runājam tikai latviski. Varbūt bērni tādā ziņā kaut ko zaudē. Ar Knuta ģimeni mēs satiekamies reizi vai divas gadā. Knuts atbrauca uz Latviju pirms astoņpadsmit gadiem un palika te. Gadus vienpadsmit atpakaļ mūs iepazīstināja mana māsa. Nav mums tāds romantiskais stāsts, ka mēs pa molu nācām viens otram pretīm, bet kopš tā laika mēs esam kopā. Knutam ir fantastisks humors, un man tas liekas pats pats svarīgākais vīrietim.
MP: Kāda jūsuprāt ir mūsdienu sievietes sūtība?
Marta: Sieviete noteikti nav radīta, lai tikai dzemdētu bērnus. Man ir draudzenes, kurām nav ģimenes un nav bērnu, un viņas to ļoti pārdzīvo. Es domāju, ka sievietes sūtība ir mīlēt savu vīrieti.
MP: Kas jums rada mājas sajūtu, vai jūs to mēģinat kaut kā apzināti veidot?
Marta: Šobrīd, dzīvojot tādā steigā, ir jau mazliet rutīna. Bet mēs katru vakaru sēžam visi kopā un ēdam siltas vakariņas. Bez telefoniem, aifoniem un aipadiem. Un izrunājamies, kā katram no mums pa dienu ir gājis. Gatavoju parasti es, bet Knuts kādreiz mums visiem uzklāj svētku galdu.
Es biju Norvēģijas vēstniecības rīkotajā seminārā par laimi un tās nozīmi un paņēmu no tā vienu lietu. Pirms ejam gulēt, mēs viens otram pasakām – vismaz trīs labas lietas, kas pa dienu ir notikušas. No sākuma tas bija grūti, bet tagad mēs savās dienas gaitās jau meklējam tās labās lietas, lai mums vakarā būtu ko otram pateikt. Kaut arī bērniem ir jau četri un seši gadi, es katru vakaru esmu sēdējusi viņiem blakus, kamēr viņi aizmieg. Kad viņi bija mazāki, es viņiem dziedāju, tagad – lasu priekšā. Un vēl ļoti forši ir apvienot, piemēram, mēs vispirms izlasījām grāmatu par Pīteru Penu un tikai tad gājām uz izrādi Dailes teātrī, tāpat arī ar “Ronju, laupītāja meitu” – vispirms izlasījām, tad noskatījāmies Leļļu teātrī.
MP: Ko jūs cenšaties ieaudzināt saviem bērniem?
Marta: Saprast, kas ir pieaugušais, kas ir bērns. Tādā ziņā, lai uzrunātu uz “jūs”, lai nevis pieaugušais pienestu, bet lai bērns pienestu. Man ir bijušas domstarpības ar Knuta ģimeni, jo pie norvēģiem netiek ievērota šī paaudžu maiņa, tur bērns sēdēs, spaidīs telefonu un uzsauks vecmāmiņai – atnes man padzerties. Ja es būtu bērns un tā rīkotos, man pa muti iedotu, jo mēs tikām audzināti izturēties ar cieņu pret vecākiem cilvēkiem. Ja mums ģimenē ir svētki, tad ome ar opi var sēdēt pie galda un necelties, mēs visu izdarīsim un pienesīsim, un neapvainosimies, ja mums kaut ko lūgs izdarīt. Man tagad ir jāatrod vidusceļš un kompromiss, audzinot bērnus jauktā ģimenē.
Mūsu bērni ir ļoti noslogoti. Viss tiek darīts ļoti mērķtiecīgi. Viņi iet bērnudārzā, dejo “Dzintariņā”, abi divi dzied un dēls spēlē futbolu. Meita šo sezonu dziedāja izrādēs Nacionālajā Operā, viņa tikko iestājās mūzikas skolā. Mums tas nāca ļoti negaidīti, jo ģimenē nekad neviens nav bijis ar mūziku saistīts. Mēs ar Knutu bērnus vienmēr esam uztvēruši līdzvētīgus sev, nekad neesmu ar viņiem runājusi mīlinātā balstiņā, mēs draudzējamies. Mana visdziļākā vēlēšanās, lai mēs turpinātu draudzēties vienmēr, lai varētu izrunāt, kas uz sirds. Es neaudzinu bērnus siltumnīcas apstākļos, viņi kopā ar auklīti brauc ar tramvaju uz bērnudārzu Čiekurkalnā, tiekas ar citiem bērniem no dažādām ģimenēm. “Dzintariņā” visi – gan pedagogi, gan vecāki, gan bērni – ir ar ļoti augstām ambīcijām. Tas, ko viņi redz, palīdzēs viņiem novērtēt to, kas viņiem ir dots. Viņiem būs jāizdzīvo šajā sabiedrībā.
MP: Vai esat lauku vai pilsētas bērns un kādas ir jūsu saknes?
Marta: Izaugusi es esmu uz Valdemāra ielas, bet lauku darbi man nav sveši. Kartupeļu talkas bija ikkgadējs septembra pasākums un ģimenes kopā būšana. Manas mammas ģimene nāk no Bauskas puses, mani vecvecāki Rundāles pilī gāja skolā. Savukārt tēva puse ir rīdzinieki.
Mūsu ģimenē visi ir bijuši spēcīgas personības ar stingriem raksturiem. Vecmamma bija izcila tuberkulozes daktere. Mamma strādā augstā amatā, bet visu dzīvi ir aktīvi sportojusi – akadēmiskajā airēšanā. Tēva ģimenē pārstāvētās profesijas ir arhitekti, būvinženieri un ģeodēzisti.
MP: Jums ir divas māsas. Kā ir augt kuplā ģimenē?
Marta: Ar māsām man ir ļoti tuvas attiecības. Mēs esam līdzīgas un tajā pat laikā atšķirīgas. Līva pirmo gadu dzīvo un strādā Maltā. Mums vienmēr ir bijis tā, ka nav pagājusi stunda, kad mēs nebūtu sazinājušās. Es vienmēr zinu, kur viņa ir, ko dara, ar ko tiekas, un viņa tāpat par mani. Tas no malas izskatās it kā bezmaz slimi, bet viņa man ir tik tuva, ka tas ir pašsaprotami. Tagad, kad viņa ir Maltā, tas tā vairs nav. Un man ir tāda kā tukšuma sajūta.
Jaunākā māsa Baiba dzīvo un studē Anglijā. Kad bijām mazas, es biju tā, kas viņu vienmēr pažēloja, samīļoja, pat tad, kad bija pelnījusi paraudāt. Tagad šad tad “uzsit asinis” ar savu rīcību un izdarībām, jaunības maksimālismu, bet joprojām, ja vajadzēs pažēlot, samīļot – Baibai es esmu “tepat”! Mēs ik dienas sazināmies Skype. Viņa mūsu bērniem ir ļoti tuva.
Kupla ģimene ir bagātība. Ar katru gadu to novērtēju aizvien vairāk.
MP: Kā pavadāt brīvo laiku, kādi ir jūsu vaļasprieki?
Marta: Mēs ļoti daudz ceļojam, divreiz gadā noteikti, bet objektīvu iemeslu dēļ mēs ceļojam tikai pa Eiropu. Iemīļota vieta mums ir viena no Kanāriju salām – Grankanārija. Pēdējo reizi, kad tur bijām, aizgāja vulkāns pa gaisu, un mums nācās palikt trīs nedēļas, jo lidmašīnu reisi bija atcelti. Šo gadu sagaidījām Parīzē. Tikko maija brīvdienās draugu kompānijā bijām Itālijā, Sardīnijā, rudenī plānojam aizbraukt uz Maltu noķert pēdējos saules starus un pagarināt vasaru. Vienu vasaru nodzīvojām Horvātijas laukos, ļoti romantiskā vietā, kur apkārt vīnogu lauki, bet tur bija par karstu. Es tomēr esmu pilsētas cilvēks, lauki man patīk tikai īslaicīgi. Esam vasarās Jūrmalā īrējuši mājas, bet man laikam jāsasniedz tāds garīgs līmenis, kad es gribēšu klusumu un māju. Kad es no vienas puses sāku tīrīt, bet no otras kāds ar smilšainām kājām nāk iekšā, man tā nekad nesasniedzamā tīrība un kārtība kļūst par problēmu.
Dažkārt bērni brauc ar riteņiem, mēs – ar skrituļslidām Mežaparkā. Reizi gadā – patēva dzimšanas dienā – visa ģimene braucam ar laivām. Pēdējos pāris gadus es spēlēju tenisu. Man gribējās to darīt jau tad, kad biju maza meitene, bet tas bija dārgs prieks, un mēs to nevarējām atļauties. Brīvajā laikā man patīk pašai izgatavot dažādas lietas, bet tikai tad, kad ir iedvesma. Labprāt palasu. Sliktas grāmatas līdz manīm nenonāk, jo māsa ir grāmatu tārps un vienmēr man kaut ko iesaka, gaumes mums ir līdzīgas.
MP: Jums ir ļoti aktīvs dzīvesveids.
Marta: Tā daudzi saka, man pašai tā neliekas. Man ir vēl laiks.
MP: Pastāstiet par kādu savas dzīves dienu, kad jutāties laimīga.
Marta: Šogad, vienā no pirmajām siltajām aprīļa dienām mēs gribējām aizbraukt uz kādu kāpu restorānu un četratā papusdienot, bet visur bija tik daudz cilvēku, ka mierīga un nesteidzīga pasēdēšana tur likās neiespējama. Mēs iebraucām Rimi, nopirkām grilu un desiņas, aizbraucām uz Siguldas pusi un vienkārši pļavā iekšā. Tā mēs nekurienes vidū iekūrām ugunskuru, uztaisījām koka iesmus, cepām desiņas un piknikojām. Un Alberts saka – cik mums šodien ir forša diena. Tajā brīdī es izjutu tādu beznosacījumu mīlestību un atklāsmi, ka nekas nevar būt labāks par ģimeni.
MP: Ko jūs novēlat Latvijas sievietēm?
Marta: Būt sievišīgākām. Ļaut vīrietim būt vīrietim, un pašai būt sievietei. Vairāk paļauties uz savu vīrieti un atļaut viņam ikdienas smagumu paņemt uz saviem pleciem. Arī sev es to novēlu.